Aktrise Ieva Segliņa izvēlas dzīvi gaišās krāsās

«Stilu nosaka tas, kā tu dzīvo. Pirms aizbraucu mācīties uz Maskavu, man bija pavisam citāda dzīve, pavisam cits stils. Biju daudz sabiedriskāka, ģērbos spilgti un uzkrītoši. Toreiz domāju: jo spilgtāk, jo labāk. Jā, tā bija,» atminas Dailes teātra jaunā aktrise Ieva Segliņa (21).

Atgriezusies no četru gadu studijām prestižajā Maskavas Dailes teātra (MHAT) skolā (pie kursa vadītāja režisora Romana Kozaka), Ieva Segliņa secina: viņas stils ir mainījies. «Esmu mazliet nomierinājusies. Vairs negribas neko spilgtu. Agrāk visam bija jābūt spilgtam, bet tagad tās var būt tikai kurpes, taču pārējais lai ir neuzkrītošs.»

Satuntuļojas, lai neiepūš

Jaunā aktrise stāsta: studiju laikā bija tikai mācības, praktiski nemaz brīvā laika, tāpēc arī īpaši pucēties nebija prātā. «Ceturtajā kursā parādījās mazliet vairāk brīva laika, un, ja kāda meitene tad atnāca uz skolu smukāk saģērbusies, visi brīnījās: kas ar tevi notiek, kas šodien par svētkiem... Jo tā nebija ierasts. Visi bijām pieraduši, ka visu laiku esam ērtās darba drēbēs.»

Vai stilam ir nozīme? «Ziemā galvenais, lai silti,» Ieva saka. «Man vienalga, ko par mani domā – es savelku mugurā visu ko, lai nekur neiepūš, un eju satuntuļojusies. Jo siltāk, jo labāk!»

Vēl meklē, vēl lidinās

Mēģinot izprast savu stilu, Ieva secina: tas noteikti nav ne klasisks, ne sportisks. Viņa nestaigā treniņtērpā, drīzāk no spilgtas tīnes ir izaugusi par jaunu meiteni, kuras apģērbā ienāk viegli sievišķīgas detaļas.

«Pēdējā laikā mana vājība ir melnas kleitiņas. Man ļoti patīk! Kā ieeju veikalā, tā uzreiz pie melnām kleitiņām,» smaida simpātiskā brūnacainā meitene. Viņa apgalvo, ka melnā nav viņas mīļākā krāsā, vienkārši melnā ir klasiska un eleganta krāsa, tā nekad neizskatās prasti un to var pielāgot jebkurai dzīves situācijai.

Savu šābrīža dzīves situāciju Ieva gan nevar precīzi noraksturot: «Esmu tādā kā pārejas periodā: vēl neesmu pieradusi dzīvot šeit, vēl neesmu pieradusi, ka nav jāmācās, vēl neesmu nomierinājusies. Jā, es esmu teātrī, bet... es vēl meklēju, es vēl lidinos...»

Grib skriet un darīt

Aktrise atzīst: četru gadu laikā, studējot Maskavā, viņa ļoti iemīlēja «to dzīvi». «Es saprotu, ka nedrīkstu ciest un par to skumt, ka tas ir beidzies, jo tās bija mācības, un tās ir beigušās. Ir sācies jauns posms, un tomēr es kaut kā tik ļoti pieradu tur būt... Pieradu pie tā nenormālā ritma, pie šīs haotiskās pilsētas. Atbraucot atpakaļ, jūtu: te ir miers, te viss ir pilnīgi citādi, bet es vēl gribu skriet un darīt. Es vēl gribu mācīties, es laikam vēl gribu turēties pie «tā laika». Mani burtiski velk tur atpakaļ. Nevis uz Maskavu, bet uz to laika periodu, kas tur pavadīts. Ļoti, ļoti mani silda tās izjūtas,» viņa atzīst.

Ar šīm izjūtām Ieva pašlaik aizvada savu pirmo sezonu Dailes teātrī, kur pavisam nesen nospēlējusi savu līdz šim lielāko un, kā pati atzīst, visgrūtāko lomu – Džuljetu. Nākamā viņas repertuārā būs Lielbērzu kalpone Annule Rūdolfa Blaumaņa komēdijā Trīnes grēki, kuras pirmizrāde plānota 16. martā.

Nav vienas krāsas

Stāstot par savu stilu, Ieva saka: tā ir arī sevis attīstīšana, un tam viņai nepieciešamas grāmatas, filmas, teātra izrādes. «Man vajag lietas, kas manī izraisa emocijas,» saka jaunā aktrise, atklājot, ka viņas pēdējā laika lielākais emocionālais baudījums bija filma Dzīve rožainā gaismā, par leģendārās franču dziedātājas Edītes Piafas dzīvi, kur galveno lomu spēlē aktrise Mariona Kotijāra, – no viņas daudz varot mācīties. Savukārt aktieri vīrieši, pēc viņas domām, varētu mācīties un iedvesmoties no spāņu aktiera Havjera Bardema. «Lai cik dīvaini tas arī izklausītos, viņš ir viens no retajiem aktieriem, kuru es uzskatu par īstu vīrieti. Kad viņš ekrānā raud, man skrien skudriņas...» Ieva atzīstas.

Vai arī viņa savu dzīvi redz rožainā gaismā? «Nē, es nedzīvoju eiforijā,» Ieva pasmaida un neslēpj: «Kaut kā nav manī tā miera... Es vēl neesmu atradusi to īsto krāsu, es to vēl meklēju. Es negribu teātri pieņemt kā darbu, uz kuru eju pelnīt naudu. Vismaz pagaidām man ir citādas izjūtas – ka teātris ir kas īpašs. Tas ir mans sirds darbs, un es to daru, lai raisītu sevī emocijas. Tāpēc arī nav tā miera... Tāpēc arī nav tās vienas krāsas... Katrā ziņā, es cenšos sev apkārt dzīvi radīt gaišās krāsās. Redzēt labo. Un domāt labu.» n

**

Diāna LIEPNIECE, modes dizainere:

– Ieva pieder pie siltās un kontrastainās paletes, kas sniedz iespēju garderobē izmantot kontrastainas krāsas. Vajag tikai mazliet vairāk drosmes un izdomas, lai brūnās acis iemirdzētos vēl košāk.

Melnā kleitiņa smalko punktiņu rakstā rada bezgala meitenīgu tēlu, kas iet roku rokā ar tādu kā nenopietnību. Ja šis tēls izvēlēts apzināti, tad mans ieteikums būtu to papildināt ar kādu košāku aksesuāru. Baltā jaka noteikti ir pareizā izvēle – tā sniedz atsvaidzinājumu un mazu devu praktiskuma, jo viegli kombinējama arī citos apģērbu ansambļos. Savukārt ar tik maigiem toņiem kā bāli rozā būtu jāuzmanās – tie košo personību var padarīt vecāku un šķietami nepārliecinošu. Ja mežģīnes saista, šogad tās noteikti var likt lietā, bet vēlams lielos pārliecinošos laukumos – svārkos un kleitās!