Valmieras Drāmas teātris ir svētīts ar vairākiem aktieru pāriem. Ilze Lieckalniņa un Imants Strads ir viens no viņiem.
Abi, dzimuši rīdzinieki, satikās Liepājā, lai pēc gadiem kopā dzīvotu, strādātu un audzinātu meitu Valmierā.
"Mēs iepazināmies, mācoties Liepājas Pedagoģiskās augstskolas Teātra fakultātē, kur tika uzņemts Liepājas teātra kurss. Bijām jauni un zaļi: es pēc vidusskolas un Kinoaktieru studijas beigšanas, Imants – pēc Franču liceja absolvēšanas. Sākumā bijām tikai kursabiedri, bet, studijām tuvojoties beigām, pamazām kļuvām draugi. Nedomājām, ka būs kaut kas vairāk, vienkārši sākām draudzēties, un draudzība nemanot pārauga mīlestībā," desmit gadu senus notikumus restaurē Ilze. "Pirmais, kas mani piesaistīja Imantā, ir viņa lieliskā humora izjūta. Patiesībā jau iemīlēšanās periodā ir rozā brilles uz acīm, tāpēc otrā patīk itin viss."
Savukārt Imants atklāj, ka drīz pēc studiju beigām, kopā ar draudzeni Ilzi skatoties televīziju, viņa skatiens no ekrāna arvien biežāk aizslīdējis uz simpātiskās kursa biedres pusi. "Nodomāju: meitenei nav nekādas vainas!" joko Imants un turpina, sakot, ka Amora bulta esot trāpījusi abiem. "Vārds pa vārdam, solis pa solim, līdz sapratu – šis cilvēks man ir īstais. Bijām jauni un naivi – tas daudz ko izskaidro. Atceroties tos laikos, romantiskos aprakstos laikam neizplūdīšu, bet to gan pateikšu, ka Ilzei ir ļoti laba sirds."
Pēc astoņu gadu kopdzīves abi esot nobrieduši oficiāli reģistrēt savas attiecības un sarīkot kāzas. "Mūsu dzīvē gandrīz nekas nenotiek plānoti, bet lielākoties spontāni. Pirms astoņiem gadiem piedzima meita, bet pērnvasar apprecējāmies," stāsta Ilze, bet Imants viņu lakoniski papildina, pamatojot, kāpēc izlēmuši reģistrēt laulību. "Kārtībai ir jābūt! Meitai bija jāsāk iet skolā, tāpēc gribējām, lai mums, vecākiem, nebūtu tikai draugu statuss."
Uz jautājumu, ko abu attiecībās mainījis šis juridiskais akts, Ilze atbild, ka tagad viņai esot lielāka stabilitātes izjūta, bet Imants attrauc, ka nu viņam pirkstā esot gredzens, ko [pretējais dzimums] varot pamanīt jau pa gabalu un likt mierā. (Šo vīra teikto frāzi pavada skaļi Ilzes smiekli.)
Kāzas abi atceras kā skaistu un brīnišķīgu pārdzīvojumu. "Mūsu vedēji Elīna Vāne un Januss Johansons kāzu norisē bija iesaistījuši gandrīz visus Valmieras teātra jaunos kolēģus, kuri mums sagādāja dažādus prieka un smieklu pilnus pārsteigumus. Svinīgā kāzu ceremonija notika Valmierā, bet svinējām pie Imanta vecākiem laukos Stalbē."
Imants papildina Ilzi, sakot, ka viņi esot bijuši lutināti arī ar ļoti jauku laiku. "Iepriekšējā dienā lija, bet mūsu kāzu diena atausa saulaina un tāda noturējās līdz pat vakaram."
Pēc deviņiem kopā nodzīvotiem gadiem jau esot iepazīti otra plusi un arī mīnusi. "Pieredze ļauj prognozēt, ko viens no otra varam vai nevaram sagaidīt," atzīst aktieru ģimene un piebilst, ka laulāto veiksmīgas kopdzīves pamatbauslis esot māka piekāpties. "Ja grib nosēdēt vienos ratos, tas ir jādara."
Gan Ilze, gan Imants uzskata, ka laulība – tā ir kompromisu māksla. "Kad nedzīvo viens, tu esi spiests apslāpēt savu lielo egoismu. Tas ne vienmēr izdodas, bet ir jāmēģina."