Andrim Bulim svarīgi ir parunāties

«Protams, ārējam izskatam ir liela nozīme, un es šaubos, vai Breds Pits, Džordžs Klūnijs un Džonijs Deps, kuri, nenoliedzami, ir ļoti labi aktieri, bez sava vizuālā veidola būtu tur, kur viņi tagad ir,» domā daudzu paaudžu sieviešu skatuves mīlulis Andris Bulis.

Kad savulaik populārajam franču kinoekrāna skaistulim Alēnam Delonam vaicāja, vai viņš apzinās, ka ir skaists, aktieris neliekuļojot atbildēja, ka ir grūti to nezināt, ja tev katru dienu kāds to saka.

Vai valdzinošā smaida īpašnieks Andris Bulis ir pamanījis, ka patīk dažādu vecumu daiļā dzimuma pārstāvēm? «Protams, man ir prieks, ka cilvēkiem patīku, taču, ja vēl pirms pāris gadiem tam pievērsu lielu uzmanību, tad tagad man ir svarīgi, vai es šo interesi un patiku arī spēju kā attaisnot. Ja kādam ir saistoši tas, ko es daru uz skatuves vai televīzijā [LTV raidījumā Dzīvīte], ko es runāju vai rakstu [savā dzejas grāmatā Mans ego, Zvaigzne ABC, 2008], tad, protams, ir prieks!» atzīst šarmantais aktieris. Viņš ikdienā daudz pārvietojas ar sabiedrisko transportu, un viņu neapgrūtina, ja cilvēki nebaidās nākt klāt parunāties. «Nav jau visam jāpiekrīt, bet man vienmēr ir interesanti uzklausīt, ko citi domā. Es pret to izturos ar dziļu simpātiju,» apgalvo Andris Bulis.

Dubultplata līnija

Aktieris saprot: viņa profesijā vizuālais piesaista papildu uzmanību, tāpēc izskatīgākajiem tā līnija, kas jāpārkāpj, esot dubultplata – lai pierādītu, ka bez tā visa ir vēl kaut kas. «Tāpēc viegli ir spēlēt ārzemēs, kur par mani neviens neko nezina. Nezina, kādos topos esmu bijis, par kādu simbolu dēvēts,» aktieris pasmaida un izstāsta, ka aizvadītā gada nogalē ar savu monoizrādi Lidojums piedalījies monoizrāžu festivālā Izraēlā.

«Kādu nu Dievs mūs katru ir radījis, tādiem jādzīvo,» šķiet, Andris Bulis no šīs sarunas ir mazliet apmulsis, tāpēc it kā taisnojas, ka viņam jau arī nāk vecums un grumbas sāk parādīties... Patiesībā viņam 22. martā paliks tikai 30.

Lielāks izaicinājums

Šajā sezonā Teātra observatorija sev mājvietu radusi muzikālajā teātrī Ginger & Fred (Rīgā, Tērbatas ielā 2), un tur Andris Bulis spēlē gan savu monoizrādi Lidojums, gan izrādēs Ilgu tramvajs un Ja tevis nebūtu. Kabīrija Raimonda Paula melodijās.

«Lidojums tur mazliet zaudējis savu šarmu, jo nav vairs manas lidmašīnas. Ja Teātra observatorijā man palīdzēja scenogrāfija, tad te ir tikai telpa un aktieris – viss balstās tikai uz mani. Man kā aktierim tas ir papildu pārbaudījums, lielāks izaicinājums. Kā vēršu cīņas arēnā – kurš kuru?»

Andris Bulis pačukst, ka tuvākajā nākotnē viņam plānots arī kāds starptautisks projekts, par kuru gan vēl esot pāragri runāt. Tas attiecas uz teātri, un piedāvājums ir ļoti konkrēts.

Agrā pavasarī aktieris nāks klajā ar kādu jaunu pārsteigumu – tā būs viņa jau otrā dzejas grāmata, bet ar pievienoto vērtību. Savukārt uz lielā ekrāna šogad iznākam viņš gaida režisora Mgera Mkrčjana filmu Moi ņesnosnij ģed, kurā pērnvasar filmējies. «Ar lielu interesi gaidu arī Aigara Graubas filmu Sapņu komanda 1935. Lai arī man tur bija maza loma, viss, kas filmēts Latvijā, man vienmēr raisa patīkamas emocijas.»

Žaketes un krekli

«Man patīk teiciens, ka nav iespējas radīt otru pirmo iespaidu, tāpēc pēdējā laikā, kad man bijis daudz jāsēž uz čemodāniem, pievēršu uzmanību tam, kā ģērbjos. Vairāk izvēlos žaketes, kreklus – tas rada zināmu priekšstatu. Jo, ierodoties uz provēm vai filmēšanas laukumā, tu nevari būt kaut kāds,» domā Andris Bulis.

«Protams, šad tad gribu uzvilkt ko sportiskāku, jauneklīgāku, bet tas ir tikai tāds mirkļa vājums – laikam tie 29 gadi par sevi liek manīt,» aktieris nosmej un atzīstas, ka viņam patīk krāsainas lietas. Tāpēc arī uz foto sesiju Mājai viņš atļāvies uzvilkt nevis klasiski melnas, bet izteikti zilas zeķes. «Interesanti, kā būs, ja man būs 35 gadi un gribēsies vilkt rozā zeķes?...»

Jāuzmanās ir Kauperam

Uz jautājumu, vai viņam ir svarīgi, ko par viņu padomā, Andris Bulis atteic: «Man tas ir svarīgi tikai tad, ja cilvēks ar mani ir parunājis. Jo domāju, ka nav pareizi spriest pēc pirmā iespaida. To esmu sapratis, Dzīvītes studijā tiekoties ar dažādiem cilvēkiem: viens otrs izskatās absolūti vienkārši, bet, tiklīdz viņš sāk runāt, nāk ārā planētas. Protams, arī masu mediji kultivē šo pirmo iespaidu, tāpēc ne vienmēr izdodas saprast, kas ir zem kādas necilas žaketes – bet var gadīties taču, ka tās ir ļoti krāšņas personības. Tāpēc ir svarīgi parunāties.» Un viņš neslēpjas aiz tumšām brillēm, lai skatītājs viņu nepazītu.

«Varbūt vienīgi Renāram Kauperam, Sandim Ozoliņam un Laurim Reinikam jāuzmanās no tādas tiešās slavas. Aktieriem tā nav. Ja nu vienīgi tiem, kas filmējas UgunsGrēkā. Eju ar dēlu pa Rimi, viņš ierauga Ģirtu Ķesteri un saka: re, kur Leons! Es neesmu tik populārs, šovos nepiedalos. Protams, esmu dzirdējis, ka trolejbusā kāds man pačukst aiz muguras: re, kur sēž tas tur... Bet man tas netraucē. Tādai atpazīstamībai pat ir sava burvība.»

**

Diāna LIEPNIECE, modes dizainere:

– Rūtainā žakete no modes neiziet jau ilgāku laiku, un Andrim tā izskatās labi, savukārt pelēkās krāsas izvēle liecina par apģērba ikdienišķo raksturu.

Salikums ar Džima Morisona apdruku uz T krekla un smagnējo pulksteni ir veiksmīgs sava pretstata dēļ – konservatīvās rūtis pret roka elementiem. Tomēr mans ieteikums būtu šo kombināciju papildināt ar kādu krāsas elementu vai arī – kāpināt kontrastu vēl pārliecinošāk. Melnās bikses un apavi šo funkciju īsti nepilda savas matētās faktūras dēļ. Izteiksmīgi ādas šņorzābaki koptēlā ieviestu līdzsvaru – gan salikumā ar žaketi, gan mēteli.

Veiksmīga ir šalles izvēle, kas sniedz iespēju izmantot tās divas dažādās puses un pēc savas būtības ir mākslinieka tēla atribūts, tāpat kā apbružājies koferītis.

Sava stila izpausmēs Andris Bulis noteikti var atļauties galējības – no absolūtiem pareizības un disciplinētības kalngaliem līdz roka karaļa sliktajam zēnam. Ikdienas salikumos mazi pārliecinoši šo stilu elementi būs veiksmīgs garderobes papildinājums.