Joprojām spēlējas smilšu kastē

Smilšu mākslinieks Elmārs Gaigalnieks veido neparastas krāsainas gleznas smiltīs, kas ir telpiskas, nocietinātas un uzbērtas ar rokām,neizmantojot nekādus mehānismus vai agregātus.

«Šādas smilšu plastikas gleznas, reljefā nocietinātas, nav it nekur pasaulē,» uzsver gleznotājs Elmārs Gaigalnieks. Smilšu mākslas lietpratējs 17 gadus ir trenējies un eksperimentējis, atklājot dažādas tehnoloģijas, lai tas izdotos. Vispirms nācies diendienā cītīgi vingrināties, lai smiltis mākslinieka rokām klausītu un pakļautos viņa radošajai izdomai.

Stiklam saka «nē»

Elmārs dzimis un audzis Siguldā, un kā jau dabas bērns pa gravām un alām dzīvojies, tāpēc smiltis pazinis gan pēc smaržas, gan taustes un krāsas. Zinājis, kur kādas smiltis var atrast. Viņš jokojot saka, ka nekad pa īstam no smilšu kastes tā arī nav izkāpis atšķirībā no citiem, kas to agrāk vai vēlāk bērnības dienās izdara un aiziet savā dzīvē. «Joprojām spēlējos!» īsi teic viņš, raksturojot savu nodarbošanos ar smilšu plastiku, kā tas mākslinieciski pareizi būtu jādēvē. Elmārs savulaik ieguvis stikla mākslinieka specialitāti. Kad pirms daudziem gadiem veidojis savu stikla mākslas izstādi, pats veidojis arī telpas noformējumu un izdomājis, ka centrā izveidos kastes no dēļiem, sabērs tajā smiltis, uzliks fonā mūziku un paspēlēsies. «Cilvēki uz to skatījās, un tad es sapratu, ka šī lieta ir jāattīsta, ka smiltīs slēpjas burvība. Ja pirms 17 gadiem smiltis man vēl nepakļāvās, tad darbu pie sienas varēju gleznot ar jebkurām krāsām, nebija būtiski, vai tās ir smiltis vai kas cits, bet tagad tā vairs nav.» Galvenās tehnoloģijas, kuras izmantojot top smilšu gleznas, ir paša radītas. «Taču esmu mācījies arī no budistu mūkiem, kuri veido mandalas, no Ziemeļamerikas indiāņiem, arī no arābiem, kas ber smiltis pudelēs, izmantojot koka skaliņus un karotītes. Es jau neesmu vienīgais, kas glezno, un neesmu arī izgudrojis smiltis. Citi to ar smiltīm dara pavisam citādik.»

Smilšu izrādes fenomens

Pirmais lielformāta darbs no smiltīm izveidots pirms 10 gadiem. «Smiltis sākumā nepakļāvās. Bija jāuzliek kārta pa kārtai, kamēr darbs izdevās. Tagad nav lielas atšķirības, vai veidoju gleznas no smiltīm vai izmantotu citu gleznošanas veidu. Jo uzdevums ir sarežģītāks, jo ilgāk jāstrādā. Vienreiz nesanāk, otrreiz sanāk.» Elmārs teic, ka iedvesmu darbiem smeļas mūzikā, ko komponējis mūziķis Kaspars Tobis. Tā radīta speciāli smilšu mākslai. Mākslinieks stāsta, ka darbiem izmantojamās smiltis ir ļoti senas un īpašas, un ir tikai viena vieta, kur tās var iegūt. Un tas likumsakarīgi ir zināms viņam vien. Pats atzīst, ka gleznām nepieciešamo smilšu nevajag nemaz tik daudz, kā sākotnēji varētu šķist, – gadā tie ir apmēram astoņi lieli maisi. Savā darbnīcā Elmārs iekārtojis speciālu smilšu kasti, kur viņš interesentiem rāda skaistu izrādi – kā mūzikas pavadījumā top smilšu gleznas. «Idejas nāk no augšas. Ja tās mēģinām izspiest no sevis, tad iznāk mazliet samāksloti. Bet rokai jābūt iesildītai un idejām sakrātām. Labākie darbi top spontāni. Citreiz nav nekādas īpašas domas, bet sāku strādāt, eksperimentēt un tieku aizvests interesantā virzienā.» Elmāra darbiem nav nosaukumu, pareizāk sakot, tie ir, taču viņš tos apzināti neuzraksta, lai cilvēkiem, kuri tos apskatās, rodas savas emocijas un izjūtas, kas darbā varētu būt atainots. «Apskatot gleznu, iespējams, cilvēkiem tas sasaucas ar kaut ko konkrētu. Ja nosaukums būtu uzrakstīts priekšā, tad pazustu arī noslēpums. Visu pateikt vai uzrakstīt – tas ir citu darbs, manējais – veidot gleznas.»

Darbu nedrīkst izkustināt

Esot aizmirsis, ko nozīmē strādāt ar stiklu, jo apmēram 20 gadus viņa darbalauks ir tikai smiltis. «Smiltis ir bezgalīgas – telpiskas, krāsainas, grafiskas, plastiskas, slapjas, sausas... Krāsainas smiltis var iegūt ar jebkuru krāsu palīdzību, jo tās labi uzsūc. Atliek tikai nožāvēt.» Protams, izmanto speciālas krāsas, lai smiltis neizbalētu. Elmārs stāsta, ka pagaidām savas zināšanas smilšu mākslā plaši tālāk nedod, taču uz studiju interesenti darboties nākot.

Grūtākais smilšu gleznu tapšanā ir neizkustināt darbu, netīšām tam pieskaroties. Tad kaut ko ir grūti labot, lai gan smiltis ir plūstošs materiāls. «Būtiski, lai pabeidzot izskatās, ka tās tiešām ir smiltis. Līdzko es kaut ko atklāju un izdaru, īsu mirkli es priecājos par to, bet nākamajā dienā jau pašam šķiet, ka neko neprotu, un viss sākas no jauna. Tas ir nebeidzams process.» Kad pienāk šāds kritiskais sevis izvērtēšanas mirklis, tad enerģiju palīdz dot mīļie, tuvie cilvēki – mazā meitiņa Marta, mīļotā sieviete stikla māksliniece Ieva Piliksere, vecākā meita Līva, kura uzņēmusies arī menedžeres funkcijas, un dēls Arvīds. Protams, arī draugi un darbu vērtētāji, kurus aizkustina smilšu glezniecība un kuri neskopojas ar atzinīgiem vārdiem izcilo gleznu autoram.

Smiltis zem kupola

«Mākslinieks visu laiku it kā ir pakļauts pārspīlētai emocionalitātei. Ja viņš radoši strādā, tad ir trausls.» Elmāram esot ideja radīt darbu no smiltīm zem kupola, lai rastos sajūta, ka var ieiet ceturtajā dimensijā, un domās raisās arī citas fantāzijas. Kad Elmāram jautā, kā smiltis nocietināt, tad viņš interesentiem rāda burvju nūjiņu, saka viņam vien zināmos īstos vārdus un paņem rokās mūzikas instrumentus. «Ja tas īsti neizdodas, tad mācos no dabas, jo – kas gan lika līmi, ķīmiju vai kādu citu vielu, lai klintī klātu un to nocietinātu?» intriģējoši jautā mākslinieks.

«Bez mūzikas arī nevaru dzīvot. Pats arī ar to nodarbojos, spēlēju vairākus mūzikas instrumentus.» Tāpēc smilšu izrāde notiek ar imitēta zemestrīces vēja un mūzikas vibrācijas palīdzību. Elmārs neslēpj, ka Latvijā māksliniekiem šobrīd nav finansiāli viegli un nākas darboties arī ārpus tās, lai piepelnītos. Tāpēc viņš ne tikai dara brīnumus ar smiltīm, uzskicē arī kādu ideju interjeram, un, protams, māca skolniekus, jo turpinājumam taču jābūt.