«Es biju vienīgais bērns ģimenē, tāpēc tiku lutināta. Atklāti sakot, kā top ēdiens, man ilgi nebija ne jausmas, ne arī intereses to uzzināt.
Ja kāds man jautātu, kā es gribētu izpausties kulinārajā jomā, es atbildētu, ka vēlētos būt tāda māksliniece, kas neprot pat ūdeni uzvārīt. Esmu par tādām lasījusi. Tas būtu mans sapnis, bet tas nav realizējies,» gardi smejas gleznotāja Sandra Krastiņa.
Pirmais patstāvīgi gatavotais ēdiens esot bijusi mannas biezputra, kas sanākusi šausmīga. «Tā bija vienos kunkuļos. Skatoties uz putru, nodomāju, ka mamma laikam to vāra daudz savādāk. Taču Edgars (Vērpe – aut.) to apēda klusēdams un pēc tam mani apprecēja. Tā ka ne jau vienmēr tiek apprecētas tikai labas saimnieces. Bet varbūt Edgars, mani apprecot, mēģināja glābt kādu citu vīrieti no laulības ar diezgan nepraktisku sievieti. Es to nezinu,» nosaka Sandra Krastiņa un ļaujas smiekliem.
Prieks par bļodu ar zaļumiem
Ar mākslinieci tiekamies nākamajā dienā pēc viņas atgriešanās no lauku mājām Vecpiebalgā. «Kad dodamies turp, savlaikus parūpējamies, lai būtu, no kā gatavot ēst, jo tuvākais veikals atrodas 15 kilometrus no mūsu mājām,» stāsta Sandra Krastiņa un piemetina, ka ne jau viss maltītei nepieciešamais esot jāpērk veikalā. «Mums ir dažas dobes, kurās šogad rukola un kabači aug griezdamies, arī daudziem garšaugiem patīk Piebalgas augsne. Kartupeļus, burkānus, bietes, pupas un citus dārzeņus gan vairs neaudzējam, kaut deviņdesmito gadu sākumā, kad mājas nopirkām, ļoti azartiski darbojāmies. Līdz siltumnīcām nenonācām, bet daudzus lauku labumus varējām baudīt no sava dārza.»
Māksliniece ar labpatiku atceras rukolas bagātīgo ražu, kad tos varējusi ēst, gan aizdarītus ar mērci, kas pagatavota no olīveļļas, citronu sulas un garšvielām, gan baudīt kopā ar citu šķirņu salātiem un fetas sieru. «Ja man priekšā ir bļoda ar visādiem zaļumiem – salātiem un garšaugiem, kam uzslacīta olīveļļa un citronu sula, bet pārkaisītas sezama sēklas un saulespuķu sēklas –, neko citu man nemaz nevajag, taču ģimenes vīrieši (vīrs, abi dēli, tēvs – aut.) gan par to nav īpašā sajūsmā. Ja kāds jautātu, kas viņiem vislabāk garšo, atbilde būtu – gaļa. Tāpēc ik pa laikam mums ir jāpanāk kāds kompromiss. Un tad ēdam zivis,» nosmej gleznotāja.
Bet no zaļo frakcijas visi ģimenē esot iecienījuši puravus, kas šogad mākslinieku dārzā Jaunpiebalgā esot auguši tikpat vareni kā kabači. «No puraviem un kartupeļiem vāru biezzupu, kas ir vienkārši pagatavojama, taču sanāk ļoti sātīga. Puravu sagriežu biezās ripiņās, apcepu olīveļļā vai sviestā. Pa to laiku katliņā vārās vairāki gabaliņos sagriezti kartupeļi, kuriem pievienoju apceptos puravus un garšvielas. Visu sablenderēju un – zupa gatava.» Tikpat ātri pagatavojama esot vēl kāda sakņu zupa no mākslinieces repertuāra. «Vispirms olīveļļā apcep sīpolus un sarīvētus burkānus, tad pievieno sarīvētas bietes (tās var aizstāt ar pupiņām), bet mirkli vēlāk – kartupeļus. Maniem ģimenes vīriešiem šī zupa šķiet mazliet par plānu un diētisku, bet man ārkārtīgi garšo.»
Tvaicētu dārzeņu debešķīgā garša
Viens no jaunākajiem kulinārajiem atklājumiem Sandras Krastiņas ģimenē esot tvaicēti dārzeņi. «Retajam garšo vārīti burkāni, tāpēc rodas nepatika pret tiem. Taču pat vislielākajam burkānu noliedzējam domas varētu mainīties uz pretējo pusi, ja viņš šo dārzeni būtu ēdis tvaicētu. Turklāt debešķīga garša ir ne vien šādi pagatavotiem burkāniem, bet arī kartupeļiem, ziedkāpostiem, brokoļiem un citiem dārzeņiem. Kopā ar kādu mērcīti vai zivi, vai gaļas šķēli tā ir lieliska maltīte.»
Daudzi zina, ka Sandras Krastiņas vīrs Edgars Vērpe ir aizrautīgs un prasmīgs makšķernieks. Tāpēc likumsakarīgi šķiet painteresēties, kādi kulināri brīnumi ir tapuši no spurainēm? «Vispirms gribu pateikt, ka es zivis netīru nekur un nekad, par to rūpējas ģimenes vīrieši. Viņu ziņā ir tas, lai ledusskapī bļodiņā būtu zivs fileja, nevis manā priekšā tiktu nolikta spuraine ar visu galvu, spurām un iekšām, lai tad nu to ķidāju. Bet tā ir teju vai vienīgā emancipācijas izpausme,» smejoties atzīst gleznotāja un piemetina, ka pie ļoti garšīgas zivs esot iespējams tikt, gatavošanas procesā ieguldot pavisam maz darba. «Foreli izķidā, bet atstāj galvu un spuras. Vēderā ieliek zaļumus, un tad zivi gulda uz rupjās sāls, kas biezā kārtā uzbērta uz pannas. Sāli ber arī uz zivs, līdz izskatās, ka forele gulētu sniegā. Liek cepties cepeškrāsnī. Kaut varētu šķist, ka zivs būs pārsālīta, tā vis nav. Forele sanāk ļoti sulīga, ar svaigu un īstu garšu.»
Īsta boršča medībās
Ar ēst gatavošanu gleznotāja pārāk neaizraujoties, dzīves praktiskajai pusei pievēršoties kampaņveidīgi. «Kad aizraujos, meklēju ēdienu receptes, kaut ko taisu, bet, kad tam visam sāk pietrūkt laika, taisu, kas pagadās,» Sandra neslēpj. «Man nepatīk pārmudrīts ēdiens, bet gan tāds, kam nav pārāk daudz sastāvdaļu un komplicēta pagatavošanas gaita. Taču kā radošam cilvēkam man ir interese iepazīt ko jaunu. Kā citādi uzzināšu, vai tas ēdiens man garšo vai ne?»
Pagājušajā ziemā par īstu piedzīvojumu esot izvērtusies boršča vārīšana. «Zupas tapšanas procesā iesaistījās arī ģimenes vīrieši, jo borščam nepieciešams daudz ko sagriezt, rīvēt un kapāt. Darījām visu, kā rakstīts receptē: uzvārījām buljonu, tad gaļu nolupinājām no kauliem, sagriezām gabaliņos un likām atpakaļ katlā, sarīvētas svaigas bietes un burkānus vispirms apcepām uz pannas un tikai pēc tam metām katlā. Darāmā bija daudz, taču rezultāts bija izcils – zupu ēdām un slavējām. Turklāt, visiem rosoties pa virtuvi, radās kopības izjūta, jo paguvām ne tikai sagriezt visu zupai nepieciešamo, bet arī izrunāties. Un vēl vīrieši varēja redzēt, kā pazūd laiks, gatavojot ēdienu.»
Desu – nē, konfektes – jā
Jau vairākus gadus no mākslinieces ģimenes ēdienkartes esot pazudušas desas, kečups un majonēze. «Šiem produktiem es veikalā eju vienaldzīgi garām. Manuprāt, desas tagad ir negaršīgas, tāpēc labāk nopērku gaļu un pagatavoju to,» saka Sandra un atklāj, ka gleznojot iespējams krietni vien sadedzināt kalorijas. «Tas ir smags fizisks darbs. Kad top darbi izstādei, bieži vien no darbnīcas pārrodos mājās tikai ap deviņiem vakarā. Visa enerģija ir atdota gleznošanai, tāpēc vairs nav spēka ne šmorēt, ne cept.»
Brokastīs parasti kārojoties kaut ko siltu, tāpēc cepot omleti vai pienā vārot biezputru (priekšroku dodot auzu pārslām, retāk – griķiem). «Savukārt gleznojot organisms pieprasa saldumus, acīmredzot ir nepieciešamība pēc cukura. Manas favorītes ir šokolādes konfektes ar vafelēm Vēsma. Cik tās apēdu, neskaitu, un par kalorijām nav jāuztraucas, jo, intensīvi gleznojot, tās sadeg.»
Sandras Krastiņas iecienītā ēdiena recepte
Rukola ar fetas sieru
• Vajag: rukolu, romiešu salātus, vēl citu šķirņu salātus pēc izvēles, lēcas, fetas sieru, mērcei – olīveļļu, sinepes un citrona sulu.
• Pagatavošana: salātus saplūkā, pievieno vārītas lēcas un fetas siera gabaliņus. Pārlej mērci, kas pagatavota no olīveļļas, sinepēm un citrona sulas. Sanāk sātīgs un viegls ēdiens.
