Iveta Ratinīka radoša arī virtuvē

«Vasarā biju ceļojumā uz Šveici – pa vietām, kur trimdā dzīvoja Rainis un Aspazija. Stāvot parkā netālu no mājas Lugāno, kur viņi reiz bija mituši, konstatēju, ka no krūma plūcu lauru lapas, rozmarīnu un vēl citus garšaugus, kas tur aug brīvā dabā.

Es nevaru saprast, kāpēc Aspazijai tur nepatika, jo tas kalnu avotu ūdens, savvaļā augošie garšaugi taču paceļ dvēseli uz augšu?» ar retorisku jautājumu sarunu sāk dzejniece, literatūrpētniece, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka.

«Gatavot ēst man patīk, un to jau var redzēt, paskatoties uz mani,» smejoties saka Iveta. «Mamma ārkārtīgi labi taisīja ēst, līdz ar to mēs ģimenē pieradām pie garšīgām maltītēm. Tāpēc var teikt, ka labi gatavot un garšīgi paēst man ir ielikts gēnos.»

Rada grandiozu sajūtu

Pirmais, kas Ivetai ienāk prātā, kad jautāju par mammas gatavotajiem ēdieniem, ir viņas ceptās kotletītes. «It kā tā pati gaļa un garšvielas, ko droši vien izmantoja arī citi, cepot kotletes, bet, ēdot mammas ceptās, jutu, ka kļūstu laimīgāka. Tā sajūta, ko dod ēšana kopā pie viena galda, ir grandioza. Tāpēc tagad, kad esmu šķīrusies un dzīvoju viena, bieži vien aicinu pie sevis draugus, arī savus skolēnus, un viņus cienāju ar pašas gatavotiem ēdieniem.»

Viņai šķiet, kas ar dzejošanu un kulinārās pasaules izzināšanu esot aizrāvusies vienlaikus. «Abi ir radoši procesi. Turklāt es negatavoju, pedantiski ievērojot receptēs rakstīto, ka jāņem tik un tik gramu, jācep tik un tik ilgi. Es improvizēju, pat marinējot gurķus, kaut šajā gadījuma vajadzētu ievērot konkrētas mērvienības. Bet tāpēc nekas krimināls līdz šim nav noticis.»

Nodējusies vista ar plūmēm

«Mēs ģimenē visi esam gaļas ēdāji. Un tas ziemeļu tautām, kurām jāiztur skarbi klimatiskie apstākļi, ir tikai dabiski. Indijā, kur valda nežēlīgs karstums, gaļu tiešām nevajadzētu ēst, bet aizraušanās šeit ar tām vēdām un nevēdām man nav īsti saprotama. Ja Latvijā tu neēd kārtīgu ruksi, diez ko laimīgs neesi,» Iveta ir ļoti tieša.

Lai noķertu ideju, ko un no kā gatavot, viņa pāršķirstot, kā saka, smalkos kulinārijas žurnālus un tad radot tur nolūkoto ēdienu recepšu adaptācijas. «Pati elementārākā ir uzkoda, ko es saucu par sliņķu maizi. Kārtaino mīklu izrullē, noziež ar mīksto sieru, dāsni uzber timiānu, sarullē un veido tādu formu kā kanēļmaizītēm, kad tās cepam. Krāsnī iekšā, un pēc brīža ir gatava garšīga uzkoda.»

Vairāk laika vajadzēs, lai tiktu pie cita garšīga ēdiena no Ivetas repertuāra – kopā ar garšaugiem, žāvētām plūmēm, rozīnēm un dārzeņiem sutinātas vistas. «Ja trāpās vista vai trusis, kas nodzīvojis cienījamu mūžu, tāpēc ir sīksts, es daru tā: vispirms gaļu ierīvēju ar olīveļļu, ķiplokiem, baziliku, timiānu, kārtīgi apcepu un tad lieku katlā, pieleju ūdeni tik daudz, lai vista būtu kaut kādā mitrumā, pievienoju šampinjonus, mazliet tomātu (daudz ne, jo tad ēdienam būs par skābu) un bagātīgi melnās žāvētās plūmes (var arī rozīnes un žāvētos ābolus). To visu sautēju uz lēnas uguns vismaz pāris stundu. Vista sanāk tik mīksta, ka krīt nost no kauliem, turklāt ir ļoti aromātiska.»

Kārļa Vērdiņa memoriālais pīrāgs

Gan skolasbērnus, gan dzejniekus, gan citus ļaudis Iveta ir cienājusi ar pašceptu kūku, kurai devusi nosaukumu Kārļa Vērdiņa memoriālais pīrāgs. «Es to cepu, kad Kārlim iznāca dzejas grāmata Biezpiens ar krējumu,» atceras dzejniece un skolotāja un izstāsta, kā pīrāgs tapis. «Miltus sajauc ar Dzintara kausēto sieru bez piedevām, Anniņas garšvielām bez sāls un mazliet sviesta. Šo masu izklāj uz pannas, apakšā liekot cepampapīru. Nākamā pīrāga kārta ir saldētie ķirši, kurus atlaidina, notecina šķidrumu un uzbārsta garšvielas (kaut ko saldu pēc izvēles). Ja ir vēlēšanās, var likt vēl vienu kārtu, piemēram, rozīnes, bet var arī bez tās iztikt. Šo kārtojumu šauju uzkarsētā cepeškrāsnī un mazliet pacepu. Zinu, ka tā darīt nedrīkst, bet es tā rīkojos, jo tikai tad, kad iztvaikojis ķiršu mitrums, lieku nobeiguma kārtu – biezpienu, kas sajaukts ar olām, cukuru un garšvielām, un turpinu cept pīrāgu, līdz tas gatavs. Rezultāts ir brīnišķīgs – pamatnīte ir pikanta un kraukšķīga, pa vidu – ķirsīši, virsū biezpiens.

Kotletītes – lauleņu sapnis

Ivetas Ratinīkas literātes talants atklājas, viņas atsūtītajā iebarojamo receptītē Jurčika gaumē. «Šīs kotletītes, visu lauleņu sapnis un murgs, pagatavojamas šitā. Normāla lopiņa maltu gaļu (fifti fitti rukruk un mūmū) sajauc ar olām, ķiplokiem, sīpoliem, sāli, baziliku, raudenes čupīt, sakaltušiem batoniem vai, ja ievēro slaikās ciskas principus, ar kartupeli malti spaidītā veidā. Kur tad ēdiena sāls? Tie ir sarīvēti burkāni, kas kopā ar sīpoliem sacepti olīveļļā un pievienoti kotlešu masai.»

Latvietim nepierastāka ir otra Ivetas atsūtītā kotlešu recepte. «Ņem maltu jauna lopa vai labākā vecuma aitas maltu gaļu. Pievieno olas, ķiplokus, sīpolus, sāli, baziliku, raudenes un mazliet kartupeļa vai maizes. No masas veido mazas frikadelītes, kuras apviļā rīvmaizē vai miltos un cep olīveļļā kopā ar garšvielām. Kur tad ēdiena sāls? Tajā, ka gatavās kotletītes iemērc mērcītē, kas sastāv no ceptiem šampinjoniem, paprikas, garšaugiem un vīna, kuram piebērts muskatrieksts, kardamons un čupīt miltu, lai tas viss sarec. Tad tos slīkonīšus iebaro apjūsmas objektam. Klasiskajā receptē, kuru izmanto dienvidnieki, tas saucas albondigas.»

Cepti āboli nedejotāju gaumē

Lai tiktu pie šā kāruma, ņem vairākus ābolus, pārgriež uz pusēm, izgriež serdi un liek uz pannas ar apaļīgo galu uz leju. Uz katras ābola pusītes liek ēdamkaroti saldas biezpiena masas ar rozīnēm, uzbārsta kanēli un cepeškrāsnī cep tik ilgi, kamēr «virtuvē tupošais vīrietis sāk kašķīgi piezīmēt, ka āboli droši jau sen sacepušies», skaidro Iveta. «Ja nav žēl, ceptos ābolus pasniedz ar putukrējumu, saldējumu vai citām izvirtīgām piedevām.»

Ivetas Ratinīkas ieteiktā deserta recepte

Trifeles a la Renjai kreņķis

• Vajag: pusi kluča sveramās šokolādes, ko var nopirkt Centrāltirgū, 100 g sviesta, 150 ml saldā krējuma, 1 tējkaroti kardamona, 2 tējkarotes kanēļa, glāzi liķiera vai balzama, 200 g kokosriekstu skaidiņu, 200 g kaltētu ķiršu (tos var aizstāt ar studentu brokastu riekstrozīņu un visādu citu kaltējumu paciņu), sadrupinātas mandeles, vafeles, nedaudz magoņu sēkliņu.

• Pagatavošana: ūdens peldē izkausē šokolādi, pievieno sviestu, saldo krējumu, garšvielas (kardamonu, kanēli), dažas ēdamkarotes balzama (vai liķiera) un turpina karsēt, līdz veidojas viendabīga masa. Tad pieliek kokosriekstu skaidiņas, citādi masa nerecēs. Ielej bļodiņās un uz brīdi – tik ilgi, kamēr atdziest tikko uzvārītā kafija – ieliek ledusskapī vai – pat labāk – saldētavā. Ja masai nav tādas konsistences kā plastilīnam vai mālam, tā vēl jāpatur ledusskapī aptuveni stundu.

Pa to laiku katliņā ielej lielu glāzi krēma liķiera vai balzama, tajā ieber kaltētus ķiršus un karsē ūdens peldē, līdz veidojas kondensētā piena konsistence. Tad šo pildījumam paredzēto masu atdzesē. No ledusskapja izņem šokolādes masu un ar karotīti veido nelielām laiviņām līdzīgas formiņas. Katrā laiviņā liek pa liķierī vai balzamā peldinātam ķirsim un aizspiež maliņas tā, lai veidotos trifeles forma. Tad trifeli apviļā sadrupinātās mandelēs vai magonēs, vai vafelēs, vai kādā citā no sīkiem gabaliņiem sastāvošā masā.