Viens no titulētākajiem vidējās paaudzes kino un televīzijas režisoriem Latvijā Andis Mizišs, kura uzņemto darbu kontā ir daudzas Latvijā un pasaulē atzinību ieguvušas dokumentālās filmas – Jumta likums (2001), Sekotāji (2003) Tārps (2005), Vienkārši pops (2007) un arī pilnmetrāžas spēlfilma Medības (2009), tagad ir pievērsies televīzijas šovam.
Vai šādu soli viņš spēris ekonomiskās krīzes dēļ, kad ierobežotais budžets, kas atvēlēts kultūrai, liedz pievērsties nopietnākiem projektiem – dokumentālajam kino un aktierfilmām? Bet varbūt tam pamatā ir izaicinājums pārbaudīt savus spēkus citā lauciņā?
– Šo projektu man ļoti negribas saukt par nenopietnu, jo divos mēnešos, kamēr rit filmēšana, ir ieguldīts milzīgs darbs. Koncentrēšanās uz dokumentalitāti un uz cilvēku emocijām ir pat daudz intensīvāka, nekā divu trīs gadu garumā taisot dokumentālo filmu. Tie, protams, ir atšķirīgi žanri, katrs ar saviem spēles noteikumiem, taču abi prasa vienlīdz profesionālu pieeju un atdevi.
– Vakar vēlu atgriezāties no Kandavas puses, kur notiek dokumentāli izklaidējošā realitātes šova Lauku sēta filmēšana. Cik tālu esat tikuši?
– Darbi rit pilnā sparā jau kopš 13. jūnija, seriāla filmēšana ir pusē. Strādājam Indānos – bioloģiskajā zemnieku saimniecībā, kas jau ir pagozējusies kameru priekšā, jo tur savulaik uzņēma spēlfilmu Mazie laupītāji. Tas ir liels pluss, jo Indānu saimnieki Signe un Normunds Ezeriņi jau zina, ko nozīmē filmēšana, kādus upurus tas viņiem prasīs. Vieta, kur atrodas šī saimniecība, ir ļoti skaista. Visapkārt redzama Kurzemei raksturīga ainava – kāds pauguriņš, kāda ielejiņa, meži un pļavas. Meklējot šovam atbilstošu lauku sētu, bija arī ļoti svarīgi, lai saimnieks un saimniece būtu gatavi iet kadrā, lai viņiem būtu savs viedoklis par notiekošo, kuru viņi nekautrējas paust. Jo situācijas un uzdevumu noteicēji raidījumā būs reālā lauku sētā dzīvojošie saimnieki – vīrs un sieva, kas vadīs saimniecību un dos norādes dalībniekiem par veicamajiem darbiem.
– Kāpēc nolēmāt, ka šova darbība notiks lauku vidē, nevis, piemēram, uz pilsētas māju jumtiem?
– Jau ilgu laiku būdami televīzijas cilvēki, mēs ar sievu (Indra Miziša ir Lauku sētas producente – M. L.) ar profesionālu aci novērtējām, kas notiek sabiedriskajā televīzijā un komerckanālos, un secinājām, ka Latvijā ilgi nav bijis produkta, ar kuru tā dēvētais vienkāršais skatītājs varētu identificēties. Televizora ekrānā vērot daļu no savas dzīves, atpazīt sevi un kaimiņus, un tos darbus, ko viņš ikdienā dara. Lai varētu ar vieglu ironiju no malas paskatīties uz to trako ikdienu, kurā patlaban visi esam iemesti.
Līdz šim redzētie televīzijas šovi ir mazliet iebuksējuši ar to, ka tajos grozās vieni un tie paši sabiedrībā pazīstamie cilvēki, kas pārceļo no viena šova uz otru, no viena televīzijas kanāla uz otru. Sapratām, ka ir vajadzīgs kaut kas tāds, kur piedalās īsti cilvēki jeb, citiem vārdiem, dalībnieki, kas nav apbružājušies slavas saulītē.
Savu ideju lolojām ilgi, mūsu projekts ir radies no nulles, nav nevienas televīzijas pasūtījums. Pusgads aizritēja, kamēr šajā skarbajā ekonomiskajā situācijā piesaistījām sponsorus. Tas bija diezgan smagi, tāpēc vienubrīd pat šķita, ka no idejas būs jāatsakās.
– Šova dalībnieki ir diezgan daudzi rīdzinieki. Kā to skaidrot?
– Kad mēģinājām formulēt, kāpēc par dalību šajā projektā interesi izrādījuši arī rīdzinieki, sapratām, ka daudziem dzīve šķiet diezgan vienmuļa un pierasta, tāda, kurā diendienā atkārtojas viens un tas pats. Ne jau visus tas apmierina, tāpēc viņi meklē veidu, kā sakāpināt emocijas un ķert adrenalīnu. Un mūsu šovs to spēj piedāvāt.
Centāmies savākt raibu dalībnieku buķeti, lai būtu pārstāvētas dažādas vecuma grupas – no pilngadību sasniegušajiem līdz pensijas vecumam (starp citu, vecākajai kundzei, kas vēlējās pieteikties šovā, bija 76 gadi), dažādi raksturi, dažādi vizuāli parametri, dažādi sociālie slāņi un dzīves pieredze. Jo atšķirīgāki cilvēki ir vienkopus, jo lielāka iespējamība, ka starp viņiem notiks dzirksteļošana. Un tā šovam ir īsta medusmaize. Jau pēc pirmās filmēšanas nedēļas emocijas dalībnieku starpā sita augstu vilni.
Dažkārt man ir jautājuši – kas šajā šovā var būt interesants, ja rādīsiet, kā dalībnieki veic ikdienišķus lauku darbus, ko Latvijā dara daudzi? Taču Lauku sētas sāls nav vis šie smagie darbi, bet gan situāciju dokumentēšana, kurā atklāsies dalībnieku māka sadzīvot, māka vienoties par kaut ko kopīgu, māka citam pie cita pierīvēties. Jo visa šova uzbūve ir balstīta uz to, ka katru nedēļu nosacīti slinkāko izbalso saimnieks un saimniece un arī dalībnieki. Tāpēc, lai nenokļūtu starp tiem, ko savējie izbalso, jābūt lielam stratēģim un taktiķim, labi jāpārzina cilvēku psiholoģija un jāprot apvaldīt savu raksturu, temperamentu, savu ego.
Pašlaik šova uzņemšana ir tik tālu, ka palikuši tikai seši dalībnieki. Emocijas sit augstu vilni, tāpēc varu droši apgalvot, ka latviešiem temperamenta netrūkst, arī intrigas tiek vērptas uz nebēdu. Turklāt starp dalībniekiem nejauši gadījies arī viens ekstrēmists, kas gatavs darīt gandrīz visu, piemēram, viņš ir pagaršojis jēra aci. Tā ka – Latvija, saturies!
Šovu varēs skatīties Latvijas Televīzijas 1. kanālā, kur to sāks rādīt 7. oktobrī, bet pēdējo sēriju parādīs 30. decembrī. Pavisam būs divpadsmit sēriju.
– Kādi pienākumi šajā projektā ir režisoram?
– Te var vilkt paralēles ar dokumentālo kino. Tur, kur uz kādu skatās caur kameras aci, kur blakus kamerai ir režisors, kaut nelielās devās, bet parādās situāciju un notikumu režija. Taču mēs vienmēr cenšamies ievērot smalkās robežas un neiejaukties tajās norisēs, ko sauc par dokumentālo patiesību.
Šovā Lauku sēta mans, kā arī laukuma režisoru, operatoru un pārējās radošās grupas pienākums ir ieraudzīt, kurā virzienā katrs raksturs attīstās, saprast, kurš dalībnieks jāizvirza priekšplānā, kā jāpavirza šova darbība, lai skatītājiem būtu interesanti. Režisora uzdevums ir saprast katras sērijas vadlīniju – vai galvenais būs darbs vai dalībnieku savstarpējās attiecības.
– Vai realitātes šovs varētu būt latiņas nolaišana zemāk jūsu profesionālajā karjerā?
– Tā es to galīgi neuztveru. Kaut tiek kultivēts uzskats, ka televīzija ir kaut kas zemāks nekā dokumentālais kino, šim uzskatam negribu piekrist. Ja vien tas nav rutīnas darbs, ja to dara ar prieku un ja tam visam ir saturs, tad šāds realitātes šovs, kāds ir Lauku sēta, ir izaicinājums gan režisoram, gan operatoriem.
Televīzija prasa ļoti lielu koncentrēšanos un ļoti lielas spējas reaģēt dažādās situācijās. Tas zināmā mērā ir ekstrēms grupai, kas uzņem šovu. Jo operatoriem, skaņiniekiem un arī pārējiem ir zibenīgi jāsaprot, kurā brīdī notiek tas vērtīgākais, kas ir jānoķer. Tā ir pamatīga skola.