Dailes teātris šo sezonu beidza ar Pītera Šefera bestsellera Amadejs iestudējumu, kas neatstāja vienaldzīgus ne skatītājus, ne kritiķus, ne citus ar teātri saistītus cilvēkus.
Distancētie un emociju izpausmēs apvaldītie latviešu skatītāji pēc visām deviņām pagaidām nospēlētajām izrādēm aplaudēja, kājās stāvot un saucot bravo!, bet profesionāla žūrija Spēlmaņu nakts balvām ir izvirzījusi vairākus radošās komandas pārstāvjus. Viens no viņiem ir Artūrs Dīcis, kurš par Juri izrādē Aija pēc Jaunsudrabiņa un Volfgangu Amadeju Mocartu izrādē Amadejs ir nominēts balvai kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks.
«Par nominācijām un balvām iepriekš nebiju aizdomājies, kaut aizvadītā sezona man šķita veiksmīga. Uzzinot, ka esmu izvirzīts balvai, protams, biju patīkami pārsteigts un priecīgs. Un ne tikai par sevi, bet arī par Dailes teātri, kam šajā Spēlmaņu naktī ir daudz nomināciju,» gandarījumu neslēpj jaunais aktieris, kuram aizvadītā sezona Dailē ir tikai otrā, turklāt ārštata aktiera statusā. «Pirmais gads pēc augstskolas beigšanas bija diezgan liels pārbaudījums, jo lomu bija maz. Bet par šo gadu man būtu grēks sūdzēties.»
Barjeras, kas jāpārvar
Artūrs stāsta, ka darbs pie abām lomām, par kurām viņš ir nominēts balvai Gada jaunais skatuves mākslinieks, esot bijis ļoti intensīvs. «Gan iestudējot Aiju pēc Jaunsudrabiņa, gan Amadeju, izrādes tapšanas procesam veltījām daudz vairāk laika, nekā oficiāli ir paredzēts. Kad mēģinājām Amadeju, strādājām arī brīvdienās un pat Lieldienās. Šajā laikā man bija vienīgi divas brīvdienas, un arī tikai tāpēc, ka saslimu,» atceras Artūrs un piebilst, ka, topot Aijai pēc Jaunsudrabiņa, viņi, visi trīs izrādē iesaistītie aktieri, mēģinājuši līdz pat vēlai naktij, cenšoties tuvāk piekļūt savam tēlam. Bet, topot Amadejam, izrādes režisors Jans Villems van den Boss abiem galveno lomu atveidotājiem Dīcim un Skrastiņam paralēli kārtējiem mēģinājumiem nozīmējis papildu mēģinājumus, lai slīpētu viņu varoņu Mocarta un Saljēri saspēli.
«Strādājot pie Amadeja, man galvenais šķita tikt galā ar lomas apjomu (tā līdz šim ir mana lielākā un nozīmīgākā) un to, ka man pretī spēlē Artūrs Skrastiņš, kurš ir tik izcils aktieris, ka viņam blakus citiem iespējams viegli pazust. Tās bija pirmās barjeras, kam man vajadzēja tikt pāri, lai es varētu sākt normāli mēģināt un strādāt.»
Skrastiņa profesionalitāte esot provocējusi Dīci maksimāli sakopot savus spēkus, lai, kā viņš saka, «varētu dot pretī labāko, uz ko esmu spējīgs». «Pirms ģenerālmēģinājuma mums bija vairākas tā sauktās caurlaides, tāpēc, tuvojoties pirmizrādei, nepārņēma panika, ka «neko nezinu, neko nespēju». Tiesa, nelielu trīcekli izjūtu tad, kad izrādes sākumā visi jau ir uz skatuves, bet man līdz savam uznācienam jāgaida pusstunda. Šī pusstunda pirms pirmizrādes man bija visgrūtākā.»
Žmiedz ārā Mocartu
Režisors Artūru Volfganga Amadeja Mocarta lomai esot izvēlējies, ņemot vērā arī viņa vizuālos dotumus. «Jans Villems van den Boss izrādi bija vizualizējis galvā, viņam gluži kā kino jau bija gatavi kadrējumi, kā būs iekārtota skatuve, kādas būs mizanscēnas,» skaidro Dīcis un piebilst, ka, kopā ar vairākiem jaunajiem aktieriem piedaloties kastingā, viņš uzzinājis, ka režisoram esot paticis, kā Skrastiņš un viņš saderot vizuāli. «Mūsu versijā Mocarts ir nevis maziņš un kalsns, kā tas esot bijis patiesībā, bet gara auguma, plecīgs, mazliet pat lempīgs. Režisors manī saskatīja kaut ko, kas varētu būt piemitis Mocartam, un tad to no manis arī žmiedza laukā. Dažkārt dabūju dzirdēt, ka viņš no manis gaidot vairāk degsmes, ka es esot par maz entuziastisks.»
Pēc ģenerālmēģinājuma un pirmajām deviņām izrādēm, kad skatītāji, aizveroties priekškaram, ilgstoši aplaudējuši, cēlušies kājās un pat saukuši bravo!, Artūram esot radusies izjūta, ka «darbu esot izdevies paveikt tā, kā gribējis». «Arī režisors teica, ka es visus viņa galvenos norādījumus esot izpildījis. To dzirdot, protams, bija liels gandarījums.»
Palīdz iepotētie ētiskie principi
Izrādē režisors uzmanību koncentrējis uz komponista Antonio Saljēri tēlu – uz personības degradāciju, kam cēlonis ir nespēja pieņemt faktu, ka kāds ir talantīgāks, Dieva apdāvinātāks nekā viņš. Saljēri nomoka apziņa, ka Mocarta komponista ģēnija virsotnes viņam ir nesasniedzamas. Viņu nomoka skaudība un citas cilvēku ārdošas jūtas. «Man šķiet, ka nespēja sevi pieņem tādu, kāds esi, bija ne tikai Saljēri problēma, bet tā ir globāla mūsdienu problēma. Ja visi spētu sevi mīlēt un pieņemt sevi, kāds nu kurš ir, tad nebūtu nekādu problēmu. Bet tā diemžēl nav,» domā Artūrs un turpinot saka, ka filozofēt par šo tēmu jau esot viegli, bet labos nodomus īstenot daudz grūtāk.
«Radošā vidē nav viegli pastāvēt, ir jāmācās patiesi priecāties par citu veiksmēm,» prātīgi spriež Artūrs un piebilst, ka Kultūras akadēmijā topošajiem aktieriem stingrus ētiskos pamatus studiju gados esot ielicis viņu, Dailes teātra 9. studijas, vadītājs režisors Mihails Gruzdovs. «Ētiskie principi mums ir iepotēti tik pamatīgi, ka neko tāādu mēs nemaz nevaram atļauties darīt. Gruzdovs, pamanījis, ka pirmajā kursā starp mums valda daži iekšējie konflikti, pa punktiem tos izrunāja – kā izturēties konkrētajā situācijā, kā neļaut konfliktiem samilzt, ka nevajag liekuļot, bet būt patiesiem. Un vēl Gruzdovs mūs brīdināja – ja viņš kādu no mums, puišiem, redzēs sēžam sabiedriskajā transporta līdzeklī, ja blakus stāvēs sieviete, tajā pašā dienā vainīgo patriekšot no kursa. It kā šķietams sīkums, bet tas veidoja mūsu ētisko principu kodeksu. Par to Gruzdovam varu pateikt lielu paldies. Ar kursabiedriem vēlāk pārrunājām, ka esam visi par vienu un viens par visiem. Protams, dažkārt gadās, ka, ieraugot lomu sadalījumu, pirmajā brīdī uzsprikst pa kādai mazai skaudības dzirkstelei: o, šo lomu es gribētu nospēlēt!, taču tas ir tikai īss mirklis. Mēs cenšamies cits citu atbalstīt un maksimāli palīdzēt.»
No sociologiem uz aktieriem
Aktieros Artūrs esot nonācis, iepriekš izmetot nelielu līkumu, – pirms tam viņš divus gadus Latvijas Universitātē studējis socioloģiju. «Man tur kļuva garlaicīgi. Lai būtu saistošāka dzīve, paralēli studijām nedēļas nogalēs Dailes teātrī sāku apmeklēt sagatavošanas kursus iestājai aktieros, jo teātris man vienmēr ir paticis,» atceras Artūrs un piebilst, ka divas trešdaļas šo kursu apmeklētāju vēlāk esot kļuvuši par kursabiedriem Kultūras akadēmijā.
Bet vai loģisks turpinājums ir divus gadus pēc augstskolas beigšanas būt ārštata aktierim? «Tagad jau nevienam neapsola, ka, beidzot juristus vai arhitektus, tev darbu kāds pienesīs uz paplātes. Ir pašam jāiet, jāmeklē, jārīkojas. Tā nav traumējoša situācija, bet materiāli nestabila gan. Šo materiālo nestabilitāti es īpaši izjutu pirmajā sezonā, kad bija maz lomu, bet aizvadītajā sezonā biju krietni nodarbinātāks.» Mirkli padomājis, Dīcis tomēr atzīst, ka Dailes teātrim vajadzējis saskaņā ar nerakstītu goda kodeksu uzņemties atbildību par Dailes teātra 9. studiju. Par savējiem. «Dzirdēju, ka tagad vairs nebūšot tādu kursu, kas tiks komplektēti konkrētam teātrim.»
Par lugām un kārtīgu cilvēku
Mācoties Kultūras akadēmijā, Artūrs esot izmēģinājis savus spēkus arī lugu rakstīšanā. Izrādās, ka jau pirmais viņa garadarbs bijis pamanīts un novērtēts – ticis godalgots nacionālajā lugu konkursā. «Bija ziemas brīvlaiks, uz lekcijām nevajadzēja iet, tāpēc biju gatavs tāpat, lai ir interesantāk, uzrakstīt lugu. Es to darīju savam priekam, rakstīju gluži intuitīvi, kā man likās pareizi. Tiesa, ar katru nākamo lugu uzrakstīt nākamo kļūst grūtāk, jo nevēlos latiņu laist zemāk. Es to nedrīkstu atļauties.»
Pirmā luga esot bijusi par ģimeni, kurai, strādājot ārpus Latvijas, skapī atklājies ne viens vien paslēpts skelets. «Režisore Māra Ķimele sacīja, ka viņai esot bijis interesanti lasīt manu lugu, ka bijuši labi dialogi. Viņa man ieteica turpināt rakstīt.»
Tagad Artūra kontā esot sešas lugas un pāris dramatizējumu. «Šovasar arī plānoju rakstīt, bet ir grūti atrast konkrētu tematiku, kam veltīt lugu. Lasīju, ka Nacionālais teātris ir izsludinājis lugu konkursu. Domāju, vajadzētu piedalīties.»
Jaunajam aktierim esot vilinājums ķerties arī pie spēles filmas scenārija. «Es sagrupēju tās lietas, ko gribētu dzīvē izdarīt, un ik pa brīdim izdaru inventarizāciju, cik tālu esmu ticis.» Šajos plānos ietilpstot arī nospēlēt kādu ļaunu tēlu, jo «pats esot labs». Un vēl Artūra Dīča dzīves mērķis esot izaudzināt «vienu kārtīgu cilvēku šajā pasaulē». «To teikdams, nedomāju sevi, bet bērnu. Man šķiet, ka izaudzināt labu bērnu – tas ir nereāli grūti. Taču, jo vairāk kārtīgu cilvēku būtu Latvijā, jo lielākas cerības uz cilvēka cienīgu dzīve šeit.
