«Līgošana masu pasākumos mani īpaši nesaista. Tiesa, dažos Jāņos ir sanācis šādos pasākumos piedalīties priekšnesumos, bet parasti līgoju šaurā lokā, esmu kopā ar ģimeni un tuvākajiem cilvēkiem (man taču brālis ir Jānis!). Katru vasaru pie viņa Pļaviņās nesanāk būt, bet dzimtā vismaz viens Jānis mums ir,» saka bijušais svarcēlājs un spēkavīrs, bet tagad TV šovu vadītājs un dižkareivis Raimonds Bergmanis.
Viņš ir arī vīrs un triju bērnu tēvs.
Lai līgošanu varētu uzskatīt par izdevušos, Raimonds kā pirmo priekšnoteikumu min labus laika apstākļus, tad vajadzētu būt labai kompānijai, un tikai kā trešo būtisko faktoru, lai svētki būtu izdevušies, viņš piemin cienastu. «Līgo vakarā esam pievērsušies gan sportiskām aktivitātēm, gan spēlējuši teātri. Tādi Jāņi, kur tikai sēž pie galda un ēd, man nav īsti pa prātam.»
Bez gaļas neiztiek
Līgo vakara un Jāņu dienas galdā Raimonds vēloties redzēt gaļu. «Esmu gaļēdājs, tāpēc vai nu kaut kas tiek izcepts ugunskurā, vai arī grilēts. Sieva brīnišķīgi gatavo, līdz ar to zina vairākas marinādes, kas gaļai piešķir interesantas garšas nianses. Piemēram, kakla karbonādi sagriež gabaliņos un iegulda zaļumos (pētersīļos, dillēs, lokos un sīpolos) un atstāj uz nakti, lai marinējas. Esam pārliecinājušies, ka no šādas gaļas sanāk ekselents šašliks,» stāsta Bergmanis un piebilst, ka itin bieži izmēģinot arī šašliku, ko piedāvā vietējie gaļas izstrādājumu ražotāji. «Iesaku pamēģināt Rīgas miesnieka Šašliku melleņu marinādē. Tam ir gan savdabīga garša, gan krāsa, jo mellenes gaļu ietonē. Esmu grilējis Karbonādi grānātābolu marinādē, kas ir Rīgas miesnieka produkcija. Smeķīga!»
Ja līgot sanāk Pļaviņās, kas atrodas Daugavas
krastā, bez zivīm neiztikt. «Ir ēsti cepti un arī žāvēti brekši, līņi, sami (šī zivs ir gandrīz bez asakām, tāpēc līdzinās vistas filejai), marinēts zandartiņš (manuprāt, īsta delikatese!). Dažos Jāņos ir gadījies baudīt žāvētu zuti. Oi, to pieminot, siekalas pat saskrēja mutē!»
Līgošana nav iedomājama bez alus jeb, kā saka Raimonds, bez garšīga padzēriena. «Nenoniecinu nevienu ražotāju, tomēr manas simpātijas pieder mazajām alus darītavām. Tumšās šķirnes neizvēlos, jo tās man šķiet par stipru Līgo vakaram.»
Pļaviņās esot dzerts arī medalus, ko brūvējuši kopā ar brāli, kurš ir bitenieks. «Tas ir salds, garšīgs, tāpēc var daudz izdzert. Tikai jārēķinās, ka galva darbosies kā pulkstenis, bet kājas var ķerties viena aiz otras vai aiz kukuržņiem pļavā. Puikas gados, sadzeroties medalu, ir gadījies pārnākt mājās ar zaļiem, pļavu zāles iekrāsotiem ceļgaliem.»
Krokodils ir O. K.
Kad Raimonds aktīvi nodarbojies ar svarcelšanu un pēc tam nodevies spēkavīru būšanām, esot izbraukājis ļoti daudz ārvalstu, kur, protams, neesot laidis garām izdevību nogaršot eksotiskus ēdienus. «Bieži esmu riskējis un ļāvies nezināmajam, bet dažkārt neesmu bijis gatavs kulināriem pārbaudījumiem. Piemēram, Korejā atteicos no viņu saulespuķu sēkliņām jeb ceptiem tārpiņiem. Nesadūšojos tos likt mutē. Bet citviet pasaulē esmu ēdis krokodila, antilopes, strausa un čūskas gaļu, zinu arī, kā garšo haizivs un pūdētas olas,» uzskaita Raimonds. «Krokodils ir O. K., kaut mazliet pasauss, bet ķengura gaļa gan man negāja pie dūšas. Varbūt traucēja specifiskā piegarša, varbūt bija par sīkstu. Bet, kā mēdz teikt, ar kečupu jau var apēst visu.»
Atceroties treniņnometni Ķīnā, kurp devies kopā ar tēvu, savu treneri, kad vēl nodarbojies ar svarcelšanu, Raimonds sirsnīgi iesmejas. «Mums līdzi nebija tulka, bet ar angļu valodu Ķīnā tā ir, kā ir, tāpēc ēstuvēs piedzīvojām dažādus starpgadījumus. Piemēram, vienreiz ēdām gaļas mērci, nevarēdami saprast, no kā tā pagatavota. Viena no mūsu versijām bija, ka mērce varbūt ir tapusi no ežiem, bet, kad iegājām blakus esošajā gaļas veikaliņā, sapratām, ka esam notiesājuši... vistu kājas ar visiem nagiem.»
Šķērsām arī esot nogājis, kad deviņdesmito gadu sākumā, ciemodamies pie tantes Kanādā, esot cienāts ar šrimpiem. «Tie ir ar olbaltumvielām bagāti vēžveidīgie, ko tante mums pasniedza ceptus. Tā kā uz galda bija vairāki trauki ar ēdienu, uz sava šķīvja uzliku nevis šrimpus, bet mīklā ieceptus vistas filejas gabaliņus pārliecībā, ka tie ir vēžveidīgie. Kad tante vaicāja, kā garšo šrimpi, man, no padomijas uz leiputriju atbraukušam, bija kauns teikt, ka neko īpaši – tāpat kā vista.»
Dēls piespiež cept plācenīšus
Bergmaņa ēšanas paradumi esot saglabājušies gandrīz nemainīgi kopš aktīvās sportošanas gadiem. Viņš ievērojot vismaz pāris pamatprincipus – iegādājas kvalitatīvus pārtikas produktus, dārzeņus un augļus un rūpējas par daudzveidīgu uzturu. «Aktīvajā treniņu periodā teju visu naudu, ko nopelnīju, ieguldīju ēdienā. Ja pirmajā formulā ielies sliktas kvalitātes degvielu, tā nebrauks. Ar sportistu ir tas pats. Daudzi to nevarēja saprast, bet, manuprāt, ieguvējs biju gan es, gan ģimene. Tā kā vajadzīgajā daudzumā uzņēmām vitamīnus, minerālvielas un citas organismam nepieciešamas vielas, neslimojām un par veselību sūdzēties nevarējām (tputputpū!),» saka Raimonds. «Pirmais, no kā cilvēki Latvijā atsakās, kad jādzīvo taupības režīmā, ir ēdiens. Tas ir visvieglākais ceļš, kas vēlāk var smagi atspēlēties, jo pēc pieciem gadiem veselība var būt galīgi sabeigta.»
Bergmaņu ģimene tiekot lutināta ar garšīgiem un daudzveidīgiem ēdieniem, jo Raimonda sieva Viktorija esot ļoti prasmīga kulināre. «Es ar tādiem lauriem nevaru lepoties, bet galīgi bezcerīgs šajā jomā arī neesmu. Protu uzcept gaļiņu, uztaisīt salātus, un, ja pacenšos, man sanāk arī biezpiena plācenīši. To darīt iemācījos piespiedu kārtā, jo jaunākais dēls ir gatavs ar mani palikt mājās tikai tad, ja es viņam uzcepšu biezpiena plācenīšus,» smejas Raimonds.
Viens no viņa iecienītākajiem gaļas ēdieniem, ko gatavo sieva, esot vokpannā apcepta vistas fileja ar dārzeņiem un citiem labumiem. «Kopā ar vistu uz lielas uguns tiek aprauti arī ziedkāposti, bambusu asni, burkāni, mandeles, kam pārlej sojas mērci, kas sajaukta ar medu. Nu, ļoti garšīgs un ātri pagatavojams ēdiens!»
Iedvesmu ikdienas maltītēm Viktorija smeļoties arī no Krievijas sabiedrības krējuma vidū ārkārtīgi populārās Veronikas Belocerkovskas pavārgrāmatas. «Sievai šo grāmatu atsūtīja draugi. Nesen viņa mums pagatavoja jēra gaļu Belocerkovskas gaumē. Bija interesanta versija.»
Kanādas tantes rabarberu kūka
Viktorija savai saimei itin bieži uzcepot kādu kārumu. «Pieminētajā Belocerkovskas pavārgrāmatā viņa noskatīja kēksa recepti, kur viena no sastāvdaļām bija viskijā mērcētas rozīnes. Mūsu ģimenē cieņā ir arī rabarberkūka, kas top pēc manas Kanādas tantes receptes. Zinu, ka šīs kūkas pagatavošanai vajag smilšu mīklu un saputotu olas baltumu, bet par pārējām niansēm vajadzēs izvaicāt sievu.»
Bergmanis atkal pajoko, ka drīz viņš varēšot nodoties kulinārās pasaules iepazīšanai, jo būšot daudz brīva laika. «Pēc mēneša būšu pensionārs, jo saskaņā ar likumu dižkareivim 45 gadu vecumā jāiet izdienas pensijā.»
Pirms neilga laika Bergmaņu draugu lokā esot ienācis kāds itālietis, kurš Latvijā tirgojot Itālijā ražotas pārtikas preces. «Tagad, iepērkoties arī pie viņa, esam uzzinājuši, kā garšo laba olīveļļa, dažādi sieri, mājas vīns, kafija, olīvpastas, kaltēti tomāti un citi itāliešu nacionālajai virtuvei raksturīgi produkti un ēdieni.»
Raimonda Bergmaņa iecienīta ēdiena recepte
Rabarberu kūka
Sastāvdaļas: mīklai – 125 g sviesta, 1 krūze (125 g) miltu, 1 ēd. k. cukura, rabarberu masai – 3 olu dzeltenumi, 1 krūze (200 g) cukura, 2 ēd. k. miltu, 1/4 tējk. sāls, puskrūze (115 g) saldā krējuma, divarpus krūzes sagrieztu rabarberu, virskārtai – 3 olu baltumi, 1/3 krūzes cukura, 1/4 krūzes kokosriekstu skaidiņu.
Pagatavošana: mīklai samaisa miltus ar cukuru un iedrupina sviestu, ar rokām saberž un iespiež pannā ar augstām malām. Cep aptuveni 10–15 minūtes iepriekš sakarsētā vidēji karstā krāsnī. Olas sakuļ ar cukuru, miltiem, sāli un saldo krējumu. Šo masu pārlej karstai mīklai un rabarberu kūku cep vēl 45 minūtes. Saputo olas baltumus, pakāpeniski pa karotei pievienojot cukuru. Pievieno vaniļu un saputo. Sakultos olas baltumus uzziež 45 minūtes ceptajai rabarberu kūkai, pārkaisa kokosriekstu skaidiņas un vēl uz kādam 10–15 minūtēm liek cepeškrāsni. Cep, kamēr virsma ir viegli brūna.
