Pirmoreiz Jāņatēva godā

«Dzīvoju jau Jāņu noskaņās,» pāris nedēļas pirms vasaras saulgriežiem saka kora Maskas mākslinieciskais vadītājs un diriģents, viens no kosmosiešiem Jānis Ozols, kas šajos Jāņos uzņemšoties mājastēva pienākumus. «Līgosim pie sievas vecākiem Tumē, būšu galvenais svētku organizators.

Lauku mājas ar dīķi un pļavu ir ļoti piemērota vieta līgošanai, uzskata Jānis. «Varēs smuki sēdēt pļavā, bet uz terases noliksim instrumentus, jo paši dziedāsim un spēlēsim, būs dzīvā mūzika.»

Līgotāju pulks soloties būt itin kupls – kādi divdesmit pieci cilvēki. «Martai ir liela ģimene – brāļi un māsa ar otrām pusēm un bērniem, vēl citi radi, atbrauks arī mūsu draugi. Jāsaplāno, kādas dziesmas dziedāsim, kādus ēdienus ēdīsim, kā pašā Līgo vakarā sagaidīsim Jāņus atnākam,» svētku norises gaitu iezīmē Ozols un piemetina, ka folkloras krātuvē, lai autentiski svinētu šos svētkus, gan nesēžot. «Ir pašam uzkrājusies pieredze un zināšanas, ko varēšu izmantot, Jāņos būdams namatēvs. Starp citu, gatavojoties lielākām svinībām, esmu radis iepriekš padomāt par dažādām izklaidēm. Ja ir jautri tāpat, svinētājiem neuzbāžos ar savām spēlēm un atrakcijām, bet gadījumos, kad iestājas neliels panīkums, man ir ko piedāvāt, lai svinēšanai piešķirtu jaunu asumiņu.»

Jānis stāsta, ka pagāniskiem rituāliem īpaši nepievērsīšoties, jo esot kristieši. «Svinot mēģināsim ievērot vidusceļu starp to, kā radis līgot vidējais aritmētiskais latvietis, un kristīgajām tradīcijām. Galvenais, lai pašiem būtu laba sajūta.»

Atrakcija vairāku stundu garumā

Līgo vakars parasti aizritot diezgan mierīgi: pulcējoties ap ugunskuru, dziedot, ēdot un iedzerot alu. «Arī šogad būs Jāņu simbols ķimeņu siers, būs šašliks un, protams, alus. Uztaisīšu arī dziesmu grāmatiņas, lai ir kur ieskatīties, ja vārdi padzisuši no atmiņas, bet dīķī ielaidīšu degošu lāpu, lai ir improvizēts ugunskurs. Protams, būs arī lielais ugunskurs.»

Ozols atklāj, ka šo svētku kulmināciju viņš parasti izjūtot Jāņu dienā. «Kā tas mēdz būt, izturīgākie nav nemaz gājuši gulēt, bet pārējie cenšas mosties pēc iespējas agrāk, lai varētu vārīt tā dēvēto pohu zupu. Šogad esmu nopircis zvejnieku tīklus, lai dīķī noķertu kādu zivi zupai, ko vārīt katlā uz dzīvas uguns. Kas tur sanāks, nezinu, bet apņemšanās ir. Turklāt tā būs atrakcija uz vairākām stundām, jo vieni metīs tīklus un tos uzpasēs, otri zupai mizos kartupeļus un burkānus, dārzā meklēs dilles un lokus, bet trešie vārīs zivju zupu.»

Dabā un jaukā sabiedrībā

«Lai šie svētki izdotos, ir būtisks vairāku priekšnoteikumu kopums – līgošanai jānotiek dabā, jābūt labai kompānijai un jābūt, ko celt galdā,» uzskata mūziķis. Iepriekšējos pāris gadus Jāņus esot svinējis pie laba drauga Kurzemes jūrmalciemā Saunagā. «Draugus taču mēs izvēlamies paši, ap sevi veidojot tuvu un nozīmīgu cilvēku loku. Un Jāņos parasti vienkop pulcējas mazāk vai vairāk vienādi domājoši ļaudis, ar vienādiem uzskatiem un vērtībām. Ar ģimeni jeb dzimtu, ja vien ceļam nav pārskrējis melnais kaķis, jau ir līdzīgi – tajā visi ir par vienu un viens par visiem.»

Līgām, Jāņiem, Ievām un Laimnešiem vienāds liktenis

Ozolam nekas neesot iebilstams pret savu vārdu, viņam patīkot svinēt gan vārda dienu, gan dzimšanas dienu. «Dažkārt gadās, ka līgotāji aizmirst sveikt Jāņus, bet pieļauju, ka Līgām, nabadzītēm, uzmanība tiek pievērsta vēl mazāk. Taču būtu grēks sūdzēties, jo tāds pats liktenis ir Ievām, kurām vārda diena ir 24. decembrī, kā arī Solvitām un Laimnešiem, kuru vārdam svētki ir 1. janvārī.»

Tuvos rados neesot neviena Jāņa, kam par godu vecāki dēlam būtu likuši šo vārdu, taču tas labi saderējis ar uzvārdu Ozols. «Jānis Ozols – kur nu vēl latviskāk?!» retorisku jautājumu uzdod mūziķis. «Ģimenē esmu pastarītis, trešais bērns, tāpēc mani iesauca par Jānīti.»

Atmiņas par pirmajiem Jāņiem mūziķim saistās ar līgošanu Pierīgā, kur ģimenei bijis iedalīts zemes gabaliņš dārziņa ierīkošanai. «Tētis cepa šašliku (man arī patīk pieskatīt gaļu, tas man laikam iedzimts no tēva), māte gādāja par pārējo cienastu. Vēl atceros, ka es Jāņos tiku ne vien pie ozollapu vainaga, bet arī pie mistiskas kovboja cepures. Tās un vēl citus brīnumus, piemēram, meitenēm kokošņikus un cepurītes no krāsaina kreppapīra, padomju gados tirgoja Rīgas centrāltirgū.»

Nu ir pienācis brīdis, kad Jānim ar sievu Martu jādomā vārds savam pirmdzimtajam. «To, kas dzims – Jānis vai Līga, visai Latvijai neesam gatavi paziņot, bet paši jau zinām.» Arī par bērniņa vārdu esot padomāts. «Droši vien vēl vienu Jāni Ozolu junioru vajadzētu,» sazvērnieciski nosaka mūziķis.

Bez kurioziem neiztikt

Gada īsākajā naktī līgotāji, dabas tuvuma un alus apreibināti, zem ozollapu un puķu vainagiem mazliet paslēpuši acis, bieži vien ir daudz atraisītāki un brīvāki, nekā mēdz būt ikdienā. «Pērn, līgojot Saunagā, līdz pat jūras krastam izvilkām aptuveni 200 metrus garu elektrības kabeli, lai kāpās varētu nolikt bungas, sintezatoru un citus instrumentus un muzicēt. Mūsu muzicēšana piesaistīja ne vien vietējos līgotājus, bet arī kādu kungu, kas stādījās priekšā, ka esot Kijevas galvenais arhitekts. Vai tā ir patiesība vai nav, nevarējām (un arī nevēlējāmies) pārbaudīt, bet to, ka viņam patika, kā mēs spēlējam un dziedam, gan redzējām. Pieņēmām šo kungu savā bariņā, lai jau Kijevas galvenais arhitekts kārtīgi nolīgo. Kad iedzerts alus, arī daudziem no apkārtējiem ugunskuriem radās dūša padziedāt pie mikrofona. Mēs nevienam to neliedzām.» Savulaik lustīgi esot līgots pie kosmosieša Andra Sējāna Jūrmalā. «Tur vienmēr ir daudz līgotāju, jo visiem kuplas ģimenes.»

Esot gadījies arī tā, ka pēc koncertiem Kanādā Cosmos Latvijā atgriezies tikai 24. jūnija rītā. «Tad mums līgošana izpalika, taču Jāņus nenokavējām. Kā savdabīgu kompensāciju var uzskatīt skaisto skatu ar daudzajiem Jāņu ugunskuriem, kas pavērās pa iluminatora lodziņu, kad lidojām virs Latvijas. Ārzemnieki, to redzot, iespējams bija satraukušies.»

Sagaida saules lēktu

Tikai dažus gadus Jānim neesot izdevies nolīgot visu nakti līdz saullēktam. «Jo lustīgāka kompānija, jo nemanāmāk pienāk rīts. Neviens taču negrib likties uz auss, ja lustes rit pilnā sparā,» ir pārliecinājies mūziķis.

Jānis Līgo vakarā un savā vārda dienā kluss nestāvot, vienmēr daudz dziedot. «Agrīnā bērnībā mani tuvākie cilvēki nebija lieli dziedātāji, bet tagad gan ģimenē, gan tuvāko draugu un paziņu lokā cilvēku ar labām balsīm netrūkst. Tā kā esmu kordiriģents, dažkārt ķeramies arī pie koru dziesmām. Esam jūras krastā dziedājuši i Jāņu vakaru, i Gaismas pili, i Pūt, vējiņi!»