Ne­grib būt pa­ma­nāms

«Iespējams, kat­ram ir savs priekš­stats par to, kāds es es­mu, lai gan – kāds es­mu pa­tie­sī­bā, zi­na ti­kai da­ži cil­vē­ki.

Tā­pēc es ne­ie­spring­stu, do­mā­jot par ap­ģēr­bu – ma­ni ne­uz­trauc, ko par ma­ni pa­do­mās,» sa­ka pa­zīs­ta­mais Dai­les te­āt­ra ak­tie­ris Gints Grā­ve­lis (30) un smai­dot pie­bilst, ka uz fo­to­se­si­ju Mā­jai gan nav at­nā­cis ik­die­niš­ķi pa­ras­tā T-krek­lā. «Domāju: ja ma­ni liek uz žur­nā­la vā­ka, jā­uz­velk po­gā­jams krekls...

Dzel­te­ni rū­tai­nais krekls Gin­tam aso­ci­ē­jas ar no­ri­sēm da­bā: ir ta­ču pa­va­sa­ris, zied pie­ne­nes, ir skais­ti! – viņš prie­cā­jas, sa­kot, ka tas ir ti­kai vi­ņa pa­ša zi­ņā, kā­du priekš­sta­tu par se­vi vei­dot. Un, jā – kā­pēc gan lai pa­va­sa­rī tas ne­bū­tu sau­lai­ni ro­man­tisks?

«Pasaules te­āt­ra vi­dē un ki­no tir­gū ir ci­tā­di: tur vie­nu ti­pā­žu var iz­kopt un ar to strā­dāt vi­su mū­žu. Šeit, mū­su ma­za­jā pī­ļu dī­ķī­tī, tā ne­var. Ne­var vi­su mū­žu būt ti­kai skar­bais ve­cis, kas ģērb­jas ādas bik­sēs un ādas mē­te­lī un ne­kad ne­kā ci­tā­di. Ska­tī­tā­jam tas āt­ri ap­niks, jau pēc tre­šās lo­mas,» ak­tie­ris ir pār­lie­ci­nāts.

Gal­ve­nais, lai tīrs

Tā­pat Gints ir pār­lie­ci­nāts, ka cil­vē­ki dzī­vo priekš­sta­tos. «Piemēram? Ka vi­si mo­to­brau­cē­ji ir dzē­rā­ji un dod vir­sū ar mei­te­nēm pa la­bi un pa krei­si... Iz­rā­dē No­slē­pu­mai­nā zvaig­zne, ku­rā ma­nis at­vei­do­tais tēls [sko­lo­tājs] ir pie­ņē­mis, ka vi­sa pil­sē­ta vi­ņu uz­ska­ta par dī­vai­nu. Viņš par to ne­ie­springst: ne­tais­no­jas, ka tā nav, ne­mē­ģi­na ne­ko pie­rā­dīt – viņš stāv tam pā­ri. Un es tā­pat – vien­kār­ši pie­ņe­mu, ka tā tas ir. Jo, ma­nu­prāt, vis­pa­rei­zāk ir aiz­tai­sīt au­sis, to ne­dzir­dēt un tē­lot muļ­ķī­ti...» viņš spriež.

Gints ne­ie­springst, do­mā­jot par sa­vu sti­lu, bet ģērb­jas, kā pa­šam ir ēr­ti. «Viss at­ka­rīgs no ga­ra­stā­vok­ļa,» viņš do­mā, sa­kot, ka sva­rī­gi ti­kai, lai ap­ģērbs bū­tu tīrs. Ak­tie­ris at­zīst, ka vi­ņam pat nav bū­tis­ki, vai krā­sas ap­ģēr­bā sa­skan. «Jā, par to ne­kad tā bai­gi ne­es­mu do­mā­jis,» viņš pa­smai­da un sa­ka: man sva­rī­gi, lai ap­ģērbs ma­ni ne­ie­ro­be­žo – lai tāds, kāds es­mu, va­ru gan te­āt­rī mē­ģi­nā­ju­mā strā­dāt, gan pa ie­lu iet, gan ar pui­ku [Gin­ta dē­lam Kri­šam ir gads un as­to­ņi mē­ne­ši] iz­iet pa­stai­gā­ties.

Ie­kļau­ties ko­pē­jā pū­lī

Ve­cā­ka ga­da­gā­ju­ma ko­lē­ģi Gin­tu gan ir rā­ju­ši, ka viņš stai­gā ar ce­pu­ri uz acīm, slēp­jas aiz bril­lēm – ka ak­tie­rim va­ja­dzē­tu iet aug­sti pa­cel­tu gal­vu un būt pa­ma­nā­mam. «Bet es ne­gri­bu! Jau tā dau­dzi par ma­ni zi­na gan­drīz vi­su! Ma­na pro­fe­si­ja ir tik pub­lis­ka, ka ik­die­nā man ga­lī­gi ne­maz ne­gri­bas būt pa­ma­nā­mam, drī­zāk gri­bu ie­kļau­ties ko­pē­jā pū­lī.»

At­klās­me gan nā­ku­si ar ga­diem, jo sa­vu­laik jau­nā ak­tie­ra Gin­ta Grā­ve­ļa stils bi­ja pa­ma­nāms: pēc te­āt­rī no­strā­dā­tiem čet­riem pie­ciem ga­diem viņš sa­bied­rī­bā mē­dza iz­iet mel­nās ādas bik­sēs, mel­nā ādas mē­te­lī, ma­ti mel­ni, un arī acis vēl gri­bē­jies ie­krā­sot maz­liet mel­nas... «Tādam mū­žam ne­viens ne­pie­nāks klāt un ne­pa­jau­tās pie­pī­pēt...» viņš ta­gad smej un at­zīst, ka sa­vu­laik ārē­jā iz­paus­me ir bi­ju­si sva­rī­ga. «Tāds muļ­ķums bi­ja gal­vā, bet nu tas ir pār­gā­jis,» no­sa­ka lie­lis­kais ak­tie­ris.

Gints stās­ta: sa­vu­laik viņš ne­va­rē­ja ie­do­mā­ties, kā vis­pār var uz­vilkt kā­jās san­da­les – ka tas ir pil­nī­gi vāj­prā­tīgs un cil­vē­cei ne­va­ja­dzīgs iz­gud­ro­jums. «Taču, kad pirms čet­riem pie­ciem ga­diem tās uz­vil­ku, sa­pra­tu, kāds es­mu bi­jis idi­ots! San­da­lēs ta­ču ir tik ēr­ti, tik for­ši!» viņš sir­snī­gi smej un sa­prot: stils, ga­diem ejot, mai­nās.

Ar smai­du

Ak­tie­ris stās­ta, ka ab­so­lū­ti nav iz­vē­līgs – vi­su sa­vai gar­de­ro­bei ne­pie­cie­ša­mo var at­rast veikalos Lat­vi­jā. «Mani ne­in­te­re­sē ne CK, ne DG, ne kā­di ci­ti bur­ti. La­bāk, lai to ir pēc ie­spē­jas ma­zāk, pēc ie­spē­jas ma­zāk uz­rak­stu un vi­sā­du ķiņ­ķē­zi­ņu!» viņš sa­ka un at­zīst, ka pa­vi­sam mie­rī­gi sev džin­sus var no­pirkt arī tir­gū. Vie­nī­gi apa­vus viņš pērk kva­li­ta­tī­vus.

Ta­ču, aiz­brau­cot uz sa­vām lau­ku mā­jām Skrun­dā, ak­tie­ris pa­vi­sam mie­rī­gi, kā pats saka – pī­pē­jot un ar smai­du, pār­velk gu­mi­jas zā­ba­kus vai kro­kus un ir vien­kāršs lau­ku džeks. Tāds, kāds pa­tie­sī­bā bi­jis vien­mēr.

«Pagāju­šās ne­dē­ļas no­ga­lē bi­ju aiz­brau­cis uz Skrun­du – Mā­tes die­nā sa­bu­čo­ju mam­mu, krust­mā­ti un, stai­gā­jot pa me­žu, uz­skrē­ju vir­sū me­ža­cū­kai un vi­ņas ma­zu­ļiem.... Skais­ti! Pie ūde­ņiem me­ža ma­lā bi­ja sa­li­do­ju­šas pī­les, zo­sis, arī gulb­ji... Dzī­vī­ba! Viss no­tiek! Un ūdens tik de­bess zils! Zi­ni, kā­pēc ūdens ta­gad ir tik zils? Tā­pēc, ka ko­ki vēl ir pe­lē­ki, fo­nā vēl nav tik daudz za­ļo la­pu, tās ne­no­māc de­bess zi­lo krā­su. Bai­gi smu­ki!» Gints sa­jūs­mi­nā­ti stās­ta un tad pie­bilst, ka lau­kos par sti­lu ne­do­mā vis­pār ne­maz, bet iet un da­ra vi­su, kas lau­kos jā­da­ra.

***

Di­ā­na LIEPNIECE, mo­des di­zai­ne­re:

– Ne­pie­spies­ti un brī­vi. Ar zi­lām džin­su bik­sēm un dzel­te­nu krek­lu – ko­šais ri­si­nā­jums man pa­tīk! Ke­po­nam un sau­les­bril­lēm gan ir spor­tis­kā sti­la ie­zī­mes, bet tas ti­kai lie­ci­na par sev tu­vo lie­tu ār­pus­kār­tas uz­tve­ri. Jo mo­dē ir tas, ko pats iz­vē­las!

Ro­ke­ra mel­nās ādas at­ri­bū­ti ir smag­nē­ji, bet tie ra­da pār­lie­ci­no­ši vī­riš­ķī­gu tē­lu. Mans ie­tei­kums: šo tē­lu va­rē­tu pa­pil­di­nāt ar in­te­re­san­tā­kiem apa­viem – kov­bo­ju vai ro­ke­ru sti­lā. Šā sti­la ele­men­ti ir ļo­ti pie­mē­ro­ti arī ci­tās dzī­ves si­tu­ā­ci­jās, un tā­dā vei­dā dzel­te­nais krekls ar džin­siem ie­gū­tu jau­nu vei­do­lu.­gud­ro­jums. «Taču, kad pirms čet­riem pie­ciem ga­diem tās uz­vil­ku, sa­pra­tu, kāds es­mu bi­jis idi­ots! San­da­lēs ta­ču ir tik ēr­ti, tik for­ši!» viņš sir­snī­gi smej un sa­prot: stils, ga­diem ejot, mai­nās.