Zanes Jančevskas pavasaris

«Man patīk tautiski etniskais stils, tikai šobrīd tā vēl neģērbjos. Tāda staigāšu, kad būšu sirmiem matiem un krunkām, un tad lai domā par mani, ko grib!» smaidot teic Latvijas televīzijas jaunā seriāla «Būt mīlētai» galvenās lomas atveidotāja sievišķīgi šarmantā aktrise Zane Jančevska.

Ak­tri­ses gar­de­ro­bē jau ir vie­ni tau­tis­ki svār­ki, ku­rus vi­ņa velk kat­ros Jā­ņos. «Man pa­tīk, ka tie brun­či plī­vo gar kā­jām, un tā jau sie­vie­tei arī vis­pa­rei­zāk bū­tu...» do­mā Za­ne Jan­čev­ska. Kā­da sie­vie­te no Gul­be­nes jau pērn vi­ņai uz­au­du­si za­ļu li­na au­du­mu, bet ti­kai ta­gad tas at­dots šuvēju ro­kās. Un tas no­zī­mē, ka šīs va­sa­ras vē­jiem ak­tri­se ļau­sies kup­los li­na svār­kos.

Šuj sev pa­ti

«Atceros: vi­dus­sko­las lai­kā un arī vē­lāk, kad jau strā­dā­ju te­āt­rī, ne­ko ne­va­rē­ja da­būt, un es uz­šu­vu sev vie­nus tā­dus brun­čus ar vo­lā­niem, par ku­riem pat ār­ze­mēs jau­tā­ja, kas tas par zī­mo­lu. Un es ļo­ti lep­na tei­cu: pa­ti uz­šu­vu!»

Arī šo­dien Za­ne sa­vas ie­ma­ņas šū­ša­nā nav at­stā­ju­si no­vār­tā un ir uz­šu­vu­si gan vie­nu blū­zī­ti sev, gan svār­kus sa­vai mei­tai. «Tā kā ne­es­mu pro­fe­si­o­nā­la šu­vē­ja, man tā blū­zī­te sa­nā­ca maz­liet sa­vā­dāk, ne­kā bi­ju ie­ce­rē­ju­si,» vi­ņa smej, sa­kot, ka kā­da ko­lē­ģe, vi­ņai mu­gu­rā to ie­rau­dzī­ju­si, gan tei­ku­si: «Tev ir ļo­ti in­te­re­san­ta blū­zī­te, tie­šām skais­ta...» Un ak­tri­se at­kal va­rē­ja pa­le­po­ties, ka tas ir pa­šas ro­ku darbs.

Sie­viš­ķī­gi kla­sis­ka

«Es pret lie­tām ne­es­mu tik ne­vē­rī­ga, lai ik­die­nas tem­pā jo­ņo­tu pa pil­sē­tu uz aug­stiem pa­pē­žiem – man žēl to kurp­ju,» sa­ka Za­ne Jan­čev­ska, pie­bil­stot, ka vi­ņai arī ne­pa­tīk mo­cīt sa­vas kā­jas. Bet ma­zam sta­bi­lam pa­pē­dī­tim ir jā­būt, – vi­ņa uz­ska­ta. «Tās, ku­ras ik­die­nā stai­gā uz špiļ­kām, ir ca­cas. Kā­dā in­ter­vi­jā la­sī­ju, ka vie­na sie­vie­te arī mā­jās vī­ram par prie­ku stai­gā augst­pa­pē­žu čī­bās. Nu, es ne­zi­nu, ne­zi­nu... Ja ti­kai ar to vien var vī­ru no­tu­rēt...»

Za­ne uz­ska­ta, ka vi­ņa nav ca­ca. «Kādu ga­du at­pa­kaļ pat ne­zi­nā­ju, ko šis vārds no­zī­mē. Un tad man mei­ta iz­stās­tī­ja, ka ca­cas ir «tās, kas stai­gā melns ar ro­zā...». Tas nav par ma­ni,» ak­tri­se no­sa­ka un sa­vu ģērb­ša­nās sti­lu rak­stu­ro drī­zāk kā sie­viš­ķī­gi kla­sis­ku.

«Man pa­tika, kā vie­nā in­ter­vi­jā tei­ca mo­des māk­sli­nie­ce As­na­te Smel­te­re: «Ja es ne­va­ru mo­dei iet pa priek­šu, tad pa­kaļ jau nu arī neskriešu.» To va­ru at­tie­ci­nāt arī uz se­vi.»

Pie­guļ ne ti­kai au­gu­mam

Za­ne Jan­čev­ska stās­ta: ska­tu­ves un ki­no kos­tīms vai nu ļo­ti pa­līdz, vai ļo­ti trau­cē, tā­pēc ir ļo­ti sva­rī­gi, lai kos­tī­mu māk­sli­nieks iz­pras­tu tē­la rak­stu­ru. «Kād­reiz Rī­gas ki­no­stu­di­jā strā­dā­ja kos­tī­mu māk­sli­nie­ce Skaid­ra Dek­sne, ar ku­ru pirms fil­mē­ša­nās ļo­ti daudz ru­nā­jām par kos­tī­miem. To­reiz bi­ju ļo­ti jau­na ak­tri­sī­te un ap­brī­no­ju, ar kā­du cie­ņu vi­ņa ie­klau­sī­jās ma­nā vie­dok­lī. Es at­ce­ros, kā to­reiz no­ti­ka kos­tī­mu ap­dzī­vo­ša­na: man to ie­de­va kā­du ne­dē­ļu uz mā­ju – pa­val­kāt, pie tā pie­rast.»

Ak­tri­se ne­slēpj: pie da­žiem ki­no kos­tī­miem vi­ņa tik ļo­ti pie­ra­du­si, ka vē­lāk, sa­vu blū­zī­ti un sa­vu klei­tu ie­rau­dzī­ju­si ci­tā fil­mā kā­dā epi­zo­dē mu­gu­rā ci­tai ak­tri­sei, pat ap­vai­no­ju­sies – jo li­cies, nu kā tā var būt, ka vi­ņas drē­bes at­do­tas ci­tai!

Par sa­vām Za­ne Jan­čev­ska grib saukt drē­bes, ku­ras re­ži­so­ra Gu­nā­ra Ci­lin­ska 1990. ga­dā uz­ņem­ta­jā fil­mā Vilk­a­ču man­ti­nie­ce val­kā­ju­si vi­ņas at­vei­do­tā Alī­na – jo tās pil­nī­bā at­bilst arī vi­ņas pa­šas bū­tī­bai. Sa­vu­kārt te­āt­rī ak­tri­sei bi­ju­šas trīs iz­rā­des, ku­rās kos­tī­mu māk­sli­nie­ki vi­ņu ie­tēr­pu­ši at­bil­sto­ši vi­ņas pa­šas bū­tī­bai: Ā. Gei­ki­na lu­gā Reiz dzī­vo­ja kāds jāt­nieks (1988), V. Na­bo­ko­va me­lo­drā­mā Smiek­li tum­sā (2009) un Ļ. Tolstoja romānā Anna Kareņina (2011). «Laikam jau vis­la­bāk jū­tos ta­jā sti­lā, kāds bi­ja de­viņ­pa­dsmi­tā gad­sim­ta bei­gās un vēl maz­liet uz le­ju,» Za­ne sa­pra­tu­si. Tā­pat vi­ņa sa­pra­tu­si: la­bāk lai drēb­ju ska­pī ir ma­zāk, bet lai tās pie­guļ ne ti­kai ta­vam au­gu­ma, bet arī iek­šē­jai bū­tī­bai. 

No bik­sēm ak­tri­se vis­lab­prā­tāk iz­vē­las džin­sus. «Džin­sos ir ļo­ti ēr­ti, bet vis­pār va­ja­dzē­tu vai­rāk svār­kos stai­gāt...» vi­ņa do­mā.

Cepures Za­nei ļo­ti pie­stāv, un vi­ņa tās arī lab­prāt val­kā; arī ro­tā­ties ak­tri­sei pa­tīk, un šim no­lū­kam vi­ņa iz­vē­las vie­tē­jo rot­ka­ļu meis­tar­dar­bus

Kad Za­ne Jan­čev­ska iz­iet uz ie­las sa­vā sti­lī­ga­jā sar­ka­na­jā mē­te­lī, dau­dzi ga­rām­gā­jē­ji uz vi­ņu at­ska­tās.

80 GADU. «Šo la­ka­tu, ku­ram ir as­toņ­des­mit ga­du, sa­vu­laik tam­bo­rē­ja ma­na vec­mā­mi­ņa. Trīs­des­mi­ta­jos ga­dos vi­ņai drau­dze­ne no Spā­ni­jas at­ve­da la­ka­tu, un pēc tā pa­rau­ga arī ta­pa šis la­kats. Ne­at­ce­ros, čet­ras vai se­šas stun­das vi­ņa bi­ja pa­va­dī­ju­si kā­dā die­gu vei­ka­lā Vec­rī­gā, lai pie­mek­lē­tu vi­sus to­ņus, ta­ču se­šus to­ņus to­mēr ne­at­ra­da...»

Lat­vi­jas Te­le­vī­zi­jas jau­na­jā se­ri­ā­lā Būt mī­lē­tai Za­ne Jan­čev­ska spē­lē ģi­me­nes ār­sti Ie­vu. «Viņa ir diez­gan no­slo­go­ta sie­vie­te, vi­ņai nav daudz lai­ka do­māt par ap­ģēr­bu, ta­ču, ja vi­ņa maz­liet sa­kon­cen­trē­jas, vi­ņa sa­ģērb­jas diez­gan la­bi. Un kaut kā­dos brī­žos mū­su stils sa­krīt...» at­klāj ak­tri­se.

Mār­tiņš PŪPOLS, mo­des di­zai­ners:

– Za­ne ir lie­lis­ka ak­tri­se, ku­ra ne ti­kai uz ska­tu­ves prot ie­jus­ties da­žā­dos tē­los, bet arī sa­vā ik­die­nas sti­lā prot būt ļo­ti da­žā­da. In­te­re­san­ti, ka ak­tri­se sa­vā gar­de­ro­bē prak­tis­ko ik­die­nas sti­lu mik­sē ar ori­ģi­nā­lu di­zai­ne­ru sti­lu, un var re­dzēt, ka vi­ņa ta­jā at­rod sa­vu per­so­nis­ko kom­for­tu.

Mans ie­tei­kums Za­nei: vien­mēr at­ce­rē­ties, ka ap­ģērbs ir mū­su per­so­nī­bas vi­zīt­kar­te.