Fredis ar hameleona dabu
«Manam skatuves stilam savu roku pielicis gan skandalozais Dāvids – paldies viņam par to! –, gan Elita Patmalniece, ar kuru vairāk sastrādājamies tieši pēdējā laikā. Bet ikdienā, protams, es neskrienu pie Elitas un nesaku: «Klausies, man nav ko vilkt uz darbu, aizejam pastaigāt pa veikaliem, man vajadzētu kaut ko, lai bišķiņ pēc ķēma...» Nu tā nav,» smej pazīstamais joku plēsējs Andris Freidenfelds jeb Fredis.
Grupas Labvēlīgais tips līderis, Radio SWH rīta humora šova BēBē Brokastis, raidījumu Metam gaisā un Mazā sestdiena vadītājs stāsta, ka viņš ģērbjas, «kā ienāk prātā», un pats savu stilu raksturo kā eklektisku. «Ņemot vērā manu hameleona dabu – esmu pie skatuves jau pieradis cilvēks –, man nav nekādu problēmu savu stilu mainīt katru dienu. Varbūt vīrietim nevajadzētu par to domāt, bet man tiešām arī patīk katru dienu atnākt uz darbu mazliet citādākam, jo īpaši tagad, kad visas četras rīta stundas esam redzami internetā. Ir jāņem vērā, ka mūs redz, nevar vairs čakarēties».
Nevajag taisīt bardaku
Gada sākumā nosvinējis savu 50. dzimšanas dienu, Fredis, kā viņš pats saka, ir sācis ōpēt: viņš valkā žaketes, zem žaketes – kreklu, vesti un kaklasaiti, kas gan agrāk viņam nebija raksturīgi. «Ja reiz civilizācija līdz tam ir nonākusi, kāpēc gan to neņemt vērā?» viņš mēģina būt nopietns un apgalvo, ka taču izskatās eleganti. «Tas dod tik daudz iespēju: žaketi tādu vai šitādu, kreklu tādu vai šitādu. Nav jau obligāti jāturas pie ļoti klasiskiem krāsu salikumiem – katra detaļa var būt citā krāsā. Varbūt nevajag taisīt pilnīgu bardaku – kādas detaļas arī jāsaskaņo, taču, jo tavā garderobē ir vairāk detaļu, jo ir interesantāk ņemties,» domā Fredis.
Viņam vispār vienmēr ir patikušas žaketes. «Žakete ir kolosāls apģērba gabals: tā palīdz saturēt kopā arī kumpainus un bezformīgus lempjus. Žaketē stāja vienmēr izskatās kaut cik labi, daudz labāk nekā vilnas džemperī,» viņš novērojis.
Saplūst ar fasādēm
Fredis nav džinsu un T kreklu cienītājs. Pēc viņa domām, kreklam jābūt ar apkaklīti un pogām. «Tas ir baigi normāli,» viņš nosaka un izstāsta, ka, esot arābijā, nopircis pār galvu velkamu kreklu. «Tāds elegants, austrumniecisks, ar ķiņķēziņiem un apšuvumiem. Bet viņi tās pogas neņem pierē – velk pār galvu,» viņš smej, sakot, ka tādas drēbes visparastāko ikdienu spēj pārvērst par maziem svētkiem.
«Man patīk spilgts apģērbs: puķaini krekli ar palmām, ananasiem un ziedu vītnēm, kas gan vairāk piestāv Floridas un Kalifornijas bīčiem. Man vispār patīk vasara un karstums, un man nekas nebūtu pret, ja māte mani būtu piedzemdējusi Āfrikā. Taču, redzot mūsu pelēko klimatu un dubļus, es saprotu, ka šodien uzvilkt baltas bikses būtu pašnāvība. Skaidrs, ka varētu jau spļaut dabai ģīmī un ģērbties spilgtāk, tomēr es tā nedaru – es mēģinu saplūst ar pilsētas noplukušajām fasādēm,» stāsta Fredis un secina, ka šajā pavasarī viņa garderobē diezgan daudz parādījusies gaiši pelēkā krāsa.
Stulbais puiku fasons
Gaiši pelēki, kā miltos izvārtīti, Fredim ir arī džinsi. «Tie tagad ir mani vismīļākie. Vispār jau džinsi nav mana stihija. Visapkārt džinsi, džinsi... traks var palikt!» viņš smej un saka, ka šopavasar gan nopircis vēl vienus džinsus – ar tiem atnācis uz fotosesiju Mājai. «Tik psihopātiski zilu krāsu nebiju redzējis! Un vēl tas stulbais puiku fasons – kad šīs bikses izklāj, izskatās, ka tās šūtas kavalēristiem, kas jau ļoti agrā bērnībā sākuši nodarboties ar zirgu sportu...»
Fredis stāsta, ka pamatā viņš iepērkas Latvijā. «Jā, jā, te taču ir pilns ar bodēm! Un es jau neesmu sieviete – nav tā, ka man baigi rūp, ja kādam vēl mugurā ir tas pats, kas man,» viņš saka, piebilstot, ka ir jau arī visādas jocīgas bodes, kur nopirkt tādu apģērbu, kādā te neviens nestaigā.
Noēd maizē un kāpostos
«Es neesmu skops, taču gadās, ka ieraugu kādu lietu un nodomāju: ai, pārāk dārgi, priekš kam man to vajag?! Un tad es apeju vienu līkumu divu diennakšu garumā, līdz saprotu: es taču maizē un kāpostos pa nedēļu noēdu vairāk, nekā tas maksā! Un eju atpakaļ...»
Fredis sevi sauc par otrā piegājiena pircēju un saka, ka viņam ir ļoti daudz tādu – pēc nedēļas iegādātu – apģērbu. «Un man vienmēr kaut kā veicas: tā prece vienmēr guļ plauktā. Varbūt tiešām tās lietas, kas man patīk, ir tik stulbas, ka nevienam nav vajadzīgas...» viņš nosmej.
Šā uzvalka stilu Fredis nokopējis no kādas vecas mūzikas žurnālā ieraudzītas bildes. «Tāds uzvalks bija sešdesmito gadu dziedātājam Long John Baldry, kuru es ļoti cienu un augstu vērtēju. Viņš bija gara auguma – gandrīz divi metri, un viņam bija kolosāls stils. Nekā jau tai uzvalkā tāda nav, bet ir dažas detaļas, kas liecina par to laikmetu,» saka Fredis, piebilstot, ka auduma toni kā fotogrāfijā viņam palīdzējusi piemeklēt Elita Patmalniece, bet uzvalku uzšuva «ļoti labs šuvējs – Roberts no Operas»
PSIHOPĀTISKI ZILS. «Tik psihopātiski zilu krāsu nebiju redzējis! Un vēl tas stulbais puiku fasons – kad šīs bikses izklāj, izskatās, ka tās šūtas kavalēristiem, kas jau ļoti agrā bērnībā sākuši nodarboties ar zirgu sportu,» Fredis priecājas par saviem jaunajiem džinsiem
***
DĀVIDS, modes mākslinieks:
– Fredim piestāv garas žaketes, es arī viņam skatuvei kādreiz tādas šuvu. Tas, kā viņš pievērš uzmanību savam skatuves stilam, ir apsveicami. Viņš ir viens no retajiem, kas tērē naudu savam skatuves tēlam. Kaut visi tā spētu!
Kas attiecas uz zilo kreklu, būtu baigi forši, ja viņš to izņemtu no biksēm – tas ir vienīgais, kas traucē; tagad vispār reti kuri krekli jāliek biksēs.
Fredi pazīstu jau ilgi, viņš ir savs cilvēks, šausmīgi foršs čalis, un, patiesībā, es nekad nebiju aizdomājies, kā viņš ģērbjas – jo viņš ar savu ģērbšanās stilu nekrīt acīs. Taču tas, ka viņš ģērbjas labi, ir acīm redzami. Viņam ir stila izjūta, un viņam ir ļoti kvalitatīvas lietas. Nezinu, vai ļoti dārgas, bet lētas tās nav. Viņš zina drēbi, tas nu ir skaidrs! Vispār Fredi ir grūti komentēt – jo viņš ir bez komentāriem. Labā nozīmē, protams.