Ar­tis Ro­bež­nieks. Kla­sis­ki kon­ser­va­tīvs

«Pamatā dar­bo­ša­nās no­tiek te­āt­rī, un, ja vi­su die­nu esi mē­ģi­nā­ju­mā, nav ne­kā­das jē­gas, ka esi bai­gi uz­pu­cē­jies – to ne­viens ne pa­ma­na, ne no­vēr­tē,» sa­ka Dai­les te­āt­ra ak­tie­ris Ar­tis Ro­bež­nieks.

Vi­ņam sva­rī­gi, lai ap­ģērbs ir ērts un prak­tisks, ta­ču tas ne­no­zī­mē, ka ak­tie­ris, lai ti­kai pie­seg­tu kai­lu­mu, va­rē­tu uz­vilkt mu­gu­rā mai­su.

«Ja esi tik pub­lis­kā pro­fe­si­jā, ne­drīkst ne­se­kot mo­dei – ir par to jā­do­mā,» uz­ska­ta ak­tie­ris, sa­kot, ka lai­kam jau ne­va­ja­dzē­tu ģērb­ties tā, kā bi­ja sti­lī­gi «pagāju­ša­jā gad­sim­tā», un ne­bū­tu la­bi, ja bik­ses bū­tu par īsu. «Nevajadzētu vilkt mu­gu­rā vi­su, kas pa­ga­dās. Ta­ču tas, cik tā­lu katrs aiz­iet at­tie­cī­bās ar mo­di un sti­lu, ma­nu­prāt, ir ļo­ti in­di­vi­du­ā­li – tas at­ka­rīgs no tā, cik ļo­ti cil­vēks uz to ir ten­dēts un uz āru vērsts. Man nav sva­rī­gi sa­ģērb­ties kā no mo­des žur­nā­la,» ap­gal­vo Ar­tis Ro­bež­nieks. Vi­ņa ģērb­ša­nās stils ir drī­zāk kla­sis­ki kon­ser­va­tīvs.

Vis­vai­rāk ir ze­ķu

«Nav jē­gas ap­ģēr­bā iz­man­tot vai eks­plu­a­tēt sti­lu, ja tu ar to ne­kā­dā vei­dā ne­esi sais­tīts vai to ne­iz­jū­ti. Ti­kai tā­pēc, ka ta­gad tas ir mo­der­ni – no tā nav jē­gas,» do­mā ak­tie­ris. Tā­pat esot ar jeb­ku­ru sti­la lie­tu – jo ar sa­vu ārē­jo iz­paus­mi tās kat­ra nes kā­du fi­lo­zo­fi­ju, tām kat­rai apak­šā ir kā­da sa­va do­ma. «Ir jā­ģērb­jas tā, kā tu do­mā,» Ar­tis uz­ska­ta. Un ar sa­vu kla­sis­ki kon­ser­va­tī­vo ģērb­ša­nās sti­lu ak­tie­ris daudz pa­sa­ka par to, kā viņš tver šo pa­sau­li.

Ar­tis stās­ta: vi­ņa gar­de­ro­be nav pā­rāk lie­la. Pie­mē­ram, uz­val­ki ir ti­kai trīs. «Man šai zi­ņā nav ne­kā­du vā­jī­bu, ne­es­mu sists uz kā­dām kon­krē­tām lie­tām. Viss ir sa­prā­ta ro­be­žās – gal­ve­nais, lai ir,» viņš sa­ka un smej, ka vis­vai­rāk vi­ņa gar­de­ro­bē ir ze­ķu.

Arī zī­mo­liem ak­tie­ra ap­ģēr­bu iz­vē­lē ne­tiek pie­šķir­ta pār­lie­ku lie­la no­zī­me. «No vie­tē­jā tir­gū pie­e­ja­mām lie­tām vai­rāk vai ma­zāk viss tiek pie­dā­vāts ar kā­du no­sau­ku­mu, un tad jau ar lai­ku, tos iz­ma­ļot cau­ri, es iz­vēr­tē­ju, kas ir labs, un kas – nav. Ir arī tā­di vei­ka­li, ku­ros vairs ne­ie­pēr­kos un ne­kad to ne­da­rī­šu. Pie­mē­ram, Tim­ber­land. Jo man ga­dī­jās pie­dzī­vot tā­du at­tiek­smi pret klien­tu, ka vairs nav vē­lē­ša­nās tur pat ie­griez­ties,» ak­tie­ris ne­slēpj arī sa­vu bē­dī­go pie­re­dzi.

Ie­klau­sās sie­vas vie­dok­lī

Šis pa­va­sa­ris Ar­tim at­nā­cis ar vai­rā­kām jau­nām lo­mām: viņš spē­lē gal­ve­nās va­ro­nes vī­ru Gun­ti jau­na­jā Lat­vi­jas te­le­vī­zi­jas se­ri­ā­lā Būt mī­lē­tai, ti­tul­lo­mu mū­zik­lā Cep­lis, Ješ­kas lo­mu jo­ku lu­gā Zag­ļi un Vi­dē­jo Sprī­dī­ti Te­āt­ra die­nas kon­cer­tuz­ve­du­mā Trīs Sprī­dī­ši: turp un at­pa­kaļ. Tas no­zī­mē, ka par ik­die­nas sti­lu lai­ka do­māt nav daudz, arī pa vei­ka­liem stai­gāt ta­gad ne­sa­nāk.

Ar­tis stās­ta, ka ap­ģēr­bu iz­vē­lē­ties vi­ņam bie­ži pa­līdz sie­va, ku­ras vie­dok­lī viņš vien­mēr ie­klau­sās. «Tā nav, ka bez sie­vas es­mu ga­lī­gi bez­pa­lī­dzīgs, mē­dzu pa vei­ka­liem pa­klai­ņot arī viens, ta­ču vi­ņas vie­dok­li es ņe­mu vē­rā – jo sie­va pa­ras­ti ie­sa­ka kaut ko ko­šā­ku, in­te­re­san­tā­ku, ne­stan­dar­ta. Kaut ko tā­du, ko va­ru vilkt arī uz ska­tu­ves – pa­sā­ku­mos, kas ir ār­pus te­āt­ra,» ak­tie­ris pa­skaid­ro, sa­kot, ka sa­vu ie­spai­du uz šo tē­lu sie­va no­teik­ti at­stāj.

Lie­ne zi­na, Kris­ta­pam vien­al­ga

Ak­tie­ra ģi­me­nē aug di­vi bēr­ni: Kris­ta­pam ir 11 ga­du, bet Lie­ne ir čet­rus ga­dus jau­nā­ka par brā­li. Ar­tis stās­ta, ka mei­ta jau no ma­zot­nes pa­ti zi­na, kā va­ja­dzē­tu ģērb­ties – cik ko­ši ro­zā un cik spī­dī­gai ir jā­būt klei­tai. «Un tad nu mums nā­kas šo sti­lu maz­liet pie­ze­mēt, pie­ru­nāt uz­vilkt kaut ko ik­die­niš­ķā­ku – nu ne­var ta­ču vi­su lai­ku stai­gāt prin­ce­šu klei­tās!» viņš smej.

Sa­vu­kārt dēls pa­gai­dām vēl uz­ti­cas ve­cā­ku iz­vē­lei – velk to, ko dod. «Viņam ap­ģērbs nav ak­tu­āls – jau­nek­lim ir daudz ci­tu in­te­re­san­tā­ku lie­tu, par ko do­māt un ar ko no­dar­bo­ties, lai vēl sa­trauk­tos par to, kā krekls ir ie­bāzts bik­sēs...» mī­ļi pie­bilst Lie­nes un Kris­ta­pa tē­tis.

***

Di­ā­na LIEPNIECE, mo­des māk­sli­nie­ce–di­zai­ne­re:

– Acīm­re­dza­mi ēr­tī­ba un prak­tis­kums ir no­tei­co­šie Ro­bež­nie­ka kun­ga gar­de­ro­bes vei­do­ša­nas as­pek­ti. Ša­jā sa­li­ku­mā nav ne­kā lie­ka. Viss ir pār­do­mā­ti at­tu­rīgs un ko­rekts, zie­mas se­zo­nai at­bil­sto­ši mie­rī­gos to­ņos. Uz pa­va­sa­ri var­būt gar­de­ro­bi var pa­pil­di­nāt ar kā­du ko­šā­ku šal­li. Man pa­tīk, kā iz­ska­tās sar­ka­ni svīt­ro­tais krekls: kla­sis­ka vēr­tī­ba, bet ar sa­vu at­ļau­ša­nos! Tas lie­ci­na par per­so­nī­bas māk­sli­nie­cis­ko pu­si. Zi­lās krā­sas adī­tā ja­ka nes se­vī kom­for­ta vēr­tī­bu. Ie­teik­tu vai­rāk va­ri­ēt ar vē­sa­jiem to­ņiem un ne­bai­dī­ties no to da­žā­diem sa­li­ku­miem gan vie­na krek­la ie­tva­ros, gan ap­ģēr­bu sa­li­ku­mos. Pulk­ste­nis iz­vē­lēts kā vēr­tī­ba pa­ti par se­vi – vī­riš­ķīgs un at­tu­rīgs, lai pie­stāv vi­sām dzī­ves si­tu­ā­ci­jām. Aug­stas kva­li­tā­tes ne­sējs il­gam kal­po­ša­nas lai­kam. Kā­dam māk­sli­nie­cis­kā­kam pa­sā­ku­mam pulk­ste­ņa sik­sni­ņu va­rē­tu no­mai­nīt, pie­mē­ram, uz tum­ši sar­ka­nu.