Kārtējo reizi dzirdam par kādu paziņu vai skolasbiedru, visnotaļ patīkamu cilvēku, kuram īsti nav veicies, kāpjot pa karjeras kāpnēm. Varbūt tāds nemaz nebija viņa mērķis, saka viens.
Vainojama liktenīga apstākļu sakritība, domā otrs. Vēl kāds nopūšas un teic, ka izvirzīties jau spēj tikai agresīvi karjeristi un intriganti, kas lāga dvēseles nostumj malā.
Katrs spriež pēc savas pieredzes, bet pamats pārdomām patiešām ir. Kādā pētījumā, kas veikts ASV, ilgāku gadu gaitā sekojot pusotra tūkstoša cilvēku karjeras pavērsieniem, tika secināts, ka patīkama rakstura cilvēki bieži gūst mazākus panākumus un saņem mazāku algu nekā citi. Viņiem no bērnības mācīts būt laipniem, sabiedriskiem, iecietīgiem, piedodošiem un pēc iespējas ne ar vienu nestrīdēties. Pamatojums: tad tu cilvēkiem patiksi un dzīvē tālāk tiksi. Taču izrādās, ka viņi nereti arī darbā cenšas izvairīties no situācijām, kas prasa stingru un nepiekāpīgu nostāju, diskutēšanu, sava viedokļa pierādīšanu; mīļā miera un labo attiecību vārdā piekrīt kolēģiem, neprot tik uzstājīgi kā citi pieprasīt algas paaugstinājumu. Ja šāds cilvēks kļūst par vadītāju, viņš daudzos jautājumos piekāpjas padotajiem, nespēj tikt galā ar padoto konfliktiem, stingri pieprasīt savu norādījumu izpildi. Galu galā pašpārliecinātākie un neatlaidīgākie darbinieki viņu vienkārši atstumj malā un paši pieņem lēmumus pēc saviem ieskatiem.
Līdzīga situācija nav retums arī pie mums. Kā tā rodas un kā varētu tikt ar to galā? Uz jautājumiem atbild psiholoģe, psihoterapeite Aija Lukstiņa (attēlā).
–?Kā veidojas labie, jaukie, laipnie raksturi?– šie cilvēki, kuri grib ar visiem būt labās attiecībās un izvairās no konfliktiem?
–?Zināmu lomu var piešķirt iedzimtībai, piemēram, dabas noteiktajam temperamenta tipam, uz kura pamata vēlāk veidojas cilvēka raksturs, taču domāju, ka noteicošā loma tomēr ir audzināšanai. Visbiežāk tas ir stāsts par bērniem, kuri audzināti, lai atbilstu vispārpieņemtajām normām un apkārtējo cilvēku prasībām, ar stingru audzinātāju pārliecību par to, kā ir un kā nav labi. Lai visi redz, ka šis ir kārtīgs bērns no kārtīgas ģimenes! Tā bieži vien tiek nomākta bērna individualitāte, viņa īstums. Bērns nesaņem pietiekami daudz pozitīva atbalsta savas unikalitātes izpausmēm, un pamazām viņam rodas sajūta, ka viņš nav labs, ja nedara to, ko sagaida apkārtējie. Un šie apkārtējie bērnam ir vistuvākie un vissvarīgākie cilvēki, tāpēc saprotams, ka bērns pakļaujas. No šādiem bērniem izaug visumā veiksmīgi un patīkami cilvēki, ar kuriem citiem ir viegli. Parasti šie cilvēki ir jūtīgi?– kā nekā no mazām dienām uztrenējuši spēju sajust otra noskaņojumu, lai saprastu, ko no viņiem sagaida, tāpēc labi jūt, ja kādam iet slikti, ir iejūtīgi, saprotoši un var atbalstīt. Tāpat viņi sajūt arī citu neapmierinātību un dusmas. Diemžēl paši šie cilvēki vērtīgi jūtas vien tad, ja saņem atzinību no citiem, ir ļoti jūtīgi pret kritiku, viegli ievainojami, smagi pārdzīvo katru neizdošanos, kur nu vēl neveiksmi. Viņu galvenais mērķis?– izbēgt no kritikas un nepatikšanām. Cena, kas par to jāmaksā, ir dzīvesprieka un dzīvesspara, iekšējās dzirkstelītes trūkums. Tā vietā ir daudz šaubu un svārstīšanās, centieni visu izdarīt perfekti. Mazliet pārspīlējot ?– viņi ir ļoti ērti lietojami cilvēki.
–?Vai nevar būt arī tā, ka viņus pašus šī situācija apmierina?
–?Ja cilvēks pieņem, ka tāds nu viņš ir, un viņam ir labi, tad viņš atrod savu vietu un gūst prieku no darba. Viņš apzinās: jā, man ļoti nepatīk konkurēt, es labāk jūtos, ja tas nav jādara, un esmu gatavs samierināties ar to, kas ir. Problēmas rodas tad, ja viņš patiesībā grib kaut ko vairāk, nekā būt tikai labs cilvēks, grib konkurēt, gūt labākus panākumus, saņemt lielāku algu. Tad rodas dusmas un skaudība pret tiem, kas ir enerģiskāki un pastumj viņu malā.
–?Vai šāda cilvēka labklājība kolektīvā nav atkarīga no vadītāja?
–?Protams, daudz ko nosaka organizācijas specifika, darba, vadības un sadarbības stils.
Parasti saka: labs cilvēks nav profesija. Taču pastāv arī cits viedoklis?– labs cilvēks ir profesija, tikai ļoti, ļoti reta. Gudrs ir tas vadītājs, kurš spēj saredzēt laba cilvēka vērtību savā kolektīvā. Mūsdienās ir ļoti liela laime, ja tev blakus darbā ir cilvēks, kurš spēj atbalstīt, uzklausīt, līdzsvarot, izlādēt situāciju, uzmundrināt, cilvēks, kuram tu vari uzticēties, zinot, ka viņš ar tevi nekonkurēs nekonstruktīvā veidā. Un ne vienmēr empātija, jūtīgums un tādas antenas citu cilvēku uztveršanai ir saistītas ar nespēju konkurēt.
–?Vai, apzinoties savu maigo raksturu, nevajadzētu izvēlēties profesiju, kas neprasa mugurkaulu?
–?Ja cilvēks profesiju izvēlas pēc savas brīvas gribas, tad, visticamāk, arī izvēlas sev piemērotu. Varbūt ne agrā jaunībā un ne ar pašu pirmo reizi, bet, uzdrīkstoties parūpēties par savu labsajūtu, viņš tomēr atradīs darbu, kurš patīk, ir pa spēkam un dod gandarījumu. Grūtāk klājas tiem, kuri izvēlas nepiemērotu nodarbošanos apkārtējo spiediena, bieži vien pat neapzināta, rezultātā. Dzirdēti stāsti par dinastijām, kur bērnu profesiju nosaka ģimenes tradīcijas, tāpat pastāv arī profesiju dalījums prestižajās un ne tik prestižajās. Šķiet, ka gadījumā, kad cilvēks ir izvēlējies profesiju, piepildot citu gaidas, priekšplānā izvirzās jautājums par uzdrīkstēšanos atteikties no sava jaukā rakstura un meklēt savu ceļu dzīvē. Ir virkne profesiju, kurās nepieciešami jūtīgi, izpalīdzīgi un citu cilvēku raidītos signālus uztveroši ļaudis, tomēr jāatceras, ka savu tiesu mērķtiecības prasa ikviena nodarbošanās, tāpat arī no konkurences diez vai izdosies pilnīgi izvairīties.
–?Kā pašam spriest par to, vai tu vari ieņemt vadošu amatu?
–?Par vadītāju nepiedzimst, parasti arī darba gaitas cilvēki neuzsāk uzreiz vadītāja amatā. Ja reiz kāds ir ticis līdz vadošam postenim, ir pamats domāt, ka tas noticis, pateicoties viņa ieguldījumam un prasmei. Arī vadītāji mācās un pilnveido savas prasmes, izkopj savu personisko stilu. Galu galā, eksistē taču mācību programmas, virkne kursu, literatūra, testi.
–?Kā pašam pamanīt, ka tu mīļā miera labad piekāpies, kur nevajag, novilcini lēmumus un sāc bremzēt darbu?
–?Ja tu uzdod sev šādu jautājumu, tas liecina, ka tev jau ir kaut kādas bažas. Varbūt kāds piemērs no dzīves vai izlasīts raksts liek tev paskatīties uz situāciju ar citām acīm. Tiklīdz tev ir drosme uzdot šo jautājumu, tā tu esi uz pareizā ceļa. Var arī vaicāt padotajiem, ko domā viņi.
–?Vai vispār var iemācīties paust stingru nostāju, aizstāvēt savas pozīcijas?
–?Cilvēks var to iemācīties, bet, visticamāk, tas ir saistīts ar personības izaugsmi?– ka viņš mainās, ka viņš ir ceļā uz savu īsto patību.
–?Kā pārvarēt psiholoģisko diskomfortu, ja tu esi maigas dabas cilvēks, bet tomēr esi spiests pieņemt nepopulārus lēmumus, piemēram, atlaist kādu no darba, samazināt algu?
–?Ja nav psiholoģiskā diskomforta, atlaižot cilvēkus no darba un samazinot algu, tad gan jāsāk pašam par sevi uztraukties. Gan vadītājam pašam, gan viņa padotajiem der atcerēties?– vadītājs arī ir tikai cilvēks ar savām iespēju robežām, bažām un neveiksmēm. Situācijā, kad neizbēgt no tādiem smagiem pasākumiem, kas skar ne tikai citu cilvēku labklājību, bet, iespējams, ietekmē arī visu tālāko dzīvi, vadītāja prasme izpaužas spējā ievērot t.?s. vislielākā labuma principu, citiem vārdiem sakot, prasmē no visiem ļaunumiem pieļaut mazāko.
–?No kā atkarīga cilvēka prasme risināt konfliktus? Vai to ir iespējams apgūt?
–?Prasmē risināt konfliktus vistiešāk izpaužas cilvēka pieredze ģimenē, vidē, no kuras viņš nāk. Ir ģimenes, kur principā izvairās no konfliktiem, un ģimenes, kur dominē nekonstruktīvi konflikti. Ļoti laimējies tiem cilvēkiem, kas auguši vidē, kur par domstarpībām var runāt. Protams, risināt konfliktus var iemācīties. Arī par konfliktu risināšanu ir pieejama literatūra, ir arī kursi un citi paņēmieni, kā šo prasmi izkopt.