Kafejnīcas "Taka" īpašniece vēlas padzīvot katrā kontinentā

Kafejnīcas Taka īpašniece Līga Stibe kopš pērnā gada maija vada ģimenes uzņēmumu, kurā darbojas visa ģimene?– mamma, tētis un abi brāļi. Kafejnīcas interjers ir pašu veidots?– vienkārši, bet ar māksliniecisku izdomu.

"Esmu meklējusi sevi daudzus gadus, gan ceļojot, gan pārceļoties no vienas vietas uz citu. Šobrīd jūtos, it kā būtu savā vietā. Tā man ir pirmo reizi mūžā," atklāti saka 26?gadus vecā uzņēmēja Līga Stibe.

Agrāk Līga bija pieradusi dzīvot ar domu, ka piesaiste kādai noteiktai vietai ir nevajadzīga, tāpēc pašreizējās izjūtas viņai ir pārsteigums. "Iespējams, zināma atbildības izjūta izveidojusies tāpēc, ka pati organizēju savu laiku. Nevar salīdzināt ar atdevi, strādājot citiem vai sev." Viņa apgalvo, ka vienmēr zinājusi,?– vienuviet ilgstoši nepaliks un, kad būs pienācis īstais laiks, veidos kaut ko savu. Bija brīdis, kad Līga bija aizbraukusi no Latvijas, taču saprata, ka ir jāatgriežas mājās. Tad arī radās ideja par sava uzņēmuma izveidi. "Ja nav ko pasākt, pašam ir jārada vide, lai būtu ar ko nodarboties,?– ir jārada darbs," viņa ir pārliecināta.

No visa pa druskai

Līga stāsta, ka vecāki vienmēr ir gatavi atbalstīt un rosina darboties, jo uzskata, ka daudz var paveikt pašu spēkiem. Mamma rosās kafejnīcas virtuvē, tētis un brāļi paveic darbus, kas prasa tehniskas prasmes. "Esmu strādājusi dažādos bāros, apguvusi kultūras menedžmentu, organizējusi pasākumus un piedalījusies izrādēs ar videoscenogrāfiju... Darījusi daudz un dažādu lietu," secina Līga. Idejas, to īstenošana un atbildība uzņēmumā galvenokārt ir Līgas pārziņā, un ģimene ir viņas stiprais plecs.

"Atceros, bija pagājis apmēram mēnesis kopš kafejnīcas atvēršanas, un tad es pirmo reizi sapratu, ka viss notiek. Pirms tam biju darbojusies, acis nepacēlusi, it kā ravētu garu dobi. Tas man bija pārsteigums, ko nevarēju aptvert. Darba ir ļoti daudz, taču tas sniedz gandarījumu. Vēlos, lai viss pilnveidojas, kļūst labāks un interesantāks, lai ieguvēji ir kafejnīcas apmeklētāji. Viena lieta ir izcils ēdiens un dzēriens, bet otra?– kultūras devums, kas sniedz garīgu baudījumu, tāpēc organizējam arī dažādus pasākumus."

Ārējais izskats nemāna

Līga daudz ceļojusi?– arī stopējot, jo jau sen saprata, ka pasaulē ir daudz skaistu vietu, kas jāredz. Katru reizi, dodoties kādā ceļojumā, viņa apzinās, ka tā būs tikai maza daļa no plašās pasaules, ko pagūt skatīt savām acīm. "Šķiet, jaunus cilvēkus vajadzētu iesēdināt autobusā vai lidmašīnā, lai viņi dodas ceļā un novērtē, kas notiek pasaulē. Tas taču paplašina redzesloku." Līga atklāj, ka katrs ceļojums viņai palīdz kaut sevī ko mainīt un, protams, bagātina. Pirmais brauciens bija kopā ar draugiem uz Spāniju. "Bija benzīns, busiņš un cilvēki?– viss, lai nokļūtu līdz okeānam. Nākamais brauciens, kad stopējām, bija ciemos pie kāda drauga Francijā." Līga apgalvo, ka ar stopēšanu vienmēr ir veicies, izņemot gadījumu, kad to darījusi kopā ar draudzeni Dainu Polijā. "Toreiz cīnījos ar izjūtu, ka cilvēku nedrīkst vērtēt pēc ārējā izskata. Man šķita, ka šāds ieradums ir jāizskauž. Vīrietis, kas mūs paņēma savā mašīnā, bija neliela auguma, ar kārpainu, spalvainu degunu un pabalējušiem, zilganiem tetovējumiem... Domāju, ka šis aizspriedums jāpārvar, jo, iespējams, cilvēks ir labs. Tomēr izrādījās, ka nekā laba viņā nav, bet viss beidzās laimīgi... Tas man bija īslaicīgs izbīlis."

Aizgāja neatskatoties

Līga saka, ka ceļošana pavērusi iespējas ik uz soļa satikt daudz labu un laipnu cilvēku, tāpēc viens šāds starpgadījums pazūd uz pārējo fona. Ceļojusi pa Eiropu?– uz Franciju, Spāniju, tālākais?– uz Maroku, Kipru. Neilgu laiku Līga dzīvoja Berlīnē. "Tā bija vienīgā reize, kad kopā ar draugu stopēju ziemā, ceļojot uz Berlīnes festivālu. Aizbraucām uz nedēļu, bet palikām pāris mēnešus." Vilšanās Līgu sagaidījusi Kiprā, jo priekšstats par atpūtu kūrortpilsētā neatbilda realitātē notiekošajam.

No turienes viņa vārda tiešā nozīmē aizbēga, taču tas nav mazinājis ceļotprieku. "Atbrauca draugs Māris, lai mēs kopīgi dotos mājās. Man pašai grūti aptvert, ka varēju nostrādāt bārā Kiprā trīs nedēļas. Nemitīga savstarpēja nesapratne ir liels iekšējs pārbaudījums. Tad mans mērs bija pilns, un kādā naktī aizgāju no darba uz neatgriešanos." Pēc tam Līga kopā ar Māri devās garā mājupceļā, šķērsojot Turciju, Bulgāriju un Rumāniju, stopējot, braucot ar prāmi un lidmašīnām.

Degvielas uzpildes stacijā vairs nenakšņotu

"Sākumā ģimene manu ceļošanu uztvēra skeptiski. Viņiem brauciens kaut kur nozīmē kārtīgu iepriekšēju sagatavošanos... Mani vecāki ir atvērti jaunajam un saprotoši, dzīvo līdzi laikam, lai gan pirmajās reizēs, protams, bija uztraukušies." Līga prāto, ka pa īstam sajust citas zemes garšu var tad, ja tur dzīvots ilgāku laiku. "Ir daudzas valstis, par kurām man nav nojausmas. Tā ir visa Āzija un Āfrika. Es vēlētos padzīvot katrā kontinentā?– un nevis tikai mēnešus, bet gadu vai vairāk." Līga teic, ka vienīgais?– šobrīd vairs varbūt nevēlētos nakšņot, piemēram, degvielas uzpildes stacijā. Viņa neslēpj, ka ceļotājiem praktiski visur pasaulē durvis ir atvērtas, stopējot turklāt arī nevajag daudz naudas. Spilgti atmiņā palicis brauciens uz Portugāli ar auto kopā ar kādu draudzeni. "Īpaši šim braucienam nopirkām lētu, vecu Audi, kurš godam nokalpoja līdz pat Lisabonai. Atpakaļceļam mums bija iegādātas lidmašīnas biļetes. Portugāļi ir patīkami cilvēki, turklāt atšķirībā no spāņiem runā angļu valodā, kas ļoti atvieglo sazināšanos un palīdz cilvēkus iepazīt daudz labāk."

Notikumus rada pati

Līga apzinās, ka šobrīd diezgan cieši saistīta ar vietu?– savu kafejnīcu, kurā rit saspringta un aktīva ikdienas dzīve, taču viņa vēlas visu sakārtot tā, lai reizēm uz neilgu laiku varētu doties projām. Un, protams, kur gan citur, ja ne kādā ceļojumā. Viņai tāpat kā jebkuram ir vajadzīgs laiks?– kaut vai pāris dienu, ko pavadīt vienatnē un mierā. "Pēc tam man atkal gribas satikties ar cilvēkiem. Ja nav nekādu notikumu, es tos radu pati. Mani ļoti biedē rutīna. Es to izjūtu fiziski. Ja nekas dzīvē ilgu laiku nemainās, rodas sajūta, ka pakrūtē žņaudz."

Līgai patīk atklāti cilvēki, viņa necieš liekulību un izlikšanos, kas slēpjas aiz pieklājības maskas. Klausoties Līgas stāstījumu, nav citas domas?– viņai nenoliedzami piemīt drosme. "Man šķiet, ka, gadiem ejot, es kļūstu bailīgāka ikdienišķās lietās. Esmu to novērojusi pēdējo divu gadu laikā. Iespējams, es aptveru to, ka dzīve ir nogrieznis... Cilvēks ir bezbailīgāks, ja nezina, kas var notikt un kas viņu sagaida, bet, apjaušot iespējamo, iecerētā darbība vispirms tiek izvērtēta."

Pilnvērtīgi dzīvot

Līga aizvien biežāk sākusi prātot, kāds ir viņas dzīves mērķis. "Konkrētu atbildi pati sev nespēju sniegt. Domāju, vai dzīvoju pareizi tā, kā tas ir pašlaik, un vai tas ir tā, kā es vēlos. Nonācu pie secinājuma, ka, protams, mans mērķis nav tikai uzturēties katrā kontinentā. Nenoliedzami es, tāpat kā jebkurš, ļoti vēlos saglabāt sevī izjūtu, ka dzīvoju pilnvērtīgi, nevis tikai eksistēju."

Līga atklāj, ka joprojām atsijā to, ko nevēlas. "Tāpēc gribu vēl apbraukāt pasauli, taču negribu kaut kur citur palikt pavisam. Latvijā darbīgiem cilvēkiem ir lielas iespējas. Patīkami redzēt, ka jauni cilvēki ir aktīvi." Līga uzskata, ka pati ir diezgan nepacietīga, jo visu gribas paveikt ātri un uzreiz, taču viņa prot būt arī savaldīga. Šajā ziņā paraugs ir tētis.

Līga domā arī par to, ka vēlētos vēl ko iemācīties. Ideju un iespēju ir daudz, tāpēc ir grūti izšķirties, piemēram, starp dizainu un animāciju. "Noteikti pašreizējā situācijā būtu lietderīgi apgūt uzņēmējdarbību, jo to nekad neesmu mācījusies, bet kafejnīcu nākas vadīt. Pieļauju, ka pieredze dara savu un daļu no mācību vielas esmu jau apguvusi," pārliecinoši saka Līga.