Mazās rīdzinieces septiņgadīgās Anastasijas Jeremejevas māmiņas Marinas ikdiena stingri pakārtota meitas vajadzībām– no rīta viņu ved uz skolu, bet pēcpusdienā abas atgriežas mājās no 2.speciālās internātskolas, kur rudenī meitene sāka mācības 1.klasē.
"Mēs dzīvojam netālu no skolas, taču tagad ir daudz sniega, tāpēc pārvietoties ar speciālajiem ratiņiem ir grūtāk, jo ne visur tas ir notīrīts," stāsta Marina Jeremejeva.
Pirms septiņiem gadiem Jeremejevu ģimene gaidīja priecīgo notikumu– meitiņas piedzimšanu. Anastasija piedzima vesela, arī gaidīšanas laikā māmiņai nebija nekādu veselības problēmu un sarežģījumu. Jebkuru vecāku lielākais sapnis– lai bērns būtu vesels un laimīgs, taču tas nepiepildījās, jo apmēram pusgada– deviņu mēnešu vecumā Anastasijas vecākiem radās aizdomas, ka ar meitiņas veselību kaut kas nav kārtībā. Bērni parasti šādā vecumā sāk velties, sēdēt, vēlāk mēģina celties kājās un spert pirmos solīšus. Ar Anastasiju tā nenotika, tāpēc ārsti meitenītei nozīmēja rehabilitāciju. "Tad es pirmo reizi redzēju, kādi ir slimi bērni. Gada vecumā uzzināju meitas diagnozi– bērnu cerebrālā trieka. Tad bija šoks," atceras Marina.
Slimības cēloni nezina
"Tas mums bija grūtākais periods. Citas mammas iekrīt depresijā, noslēdzas no apkārtējās pasaules. Taču tā nedrīkst dzīvot, ir jācīnās un jābūt pacietīgiem. Nedrīkst slīcināt asaras spilvenā. No sākuma māca bailes, bija grūti kādam stāstīt un rakstīt par mūsu problēmām, lūgt palīdzību. Tam vajadzēja tikt pāri," atklāj sieviete. Ārsti apgalvoja, ka jānodarbojas ar fizkultūru, jāveic masāža un ūdens procedūras. "Mēs jau to darījām, kopš Anastasija bija piedzimusi. No sākuma nebija nekādu aizdomu, ka ar meitas veselību kaut kas nav kārtībā. Kas varēja provocēt slimību? To mēs nezinām joprojām." Marina ir stipra un ir pārliecināta, ka rokas nedrīkst nolaist bezspēcībā, ir jādzīvo, lai nākotne būtu laimīga. Ģimene dzīvo trijatā– tētis Timofejs ir galvenais pelnītājs, pavada sievu un meitu, kad jādodas ārpus Latvijas uz ārstniecības procedūrām. "Zinu ģimenes, kurās vīrieši šādā situācijā izrāda vājumu, neiztur grūtības un atstāj ģimeni. Mums viss ir kārtībā."
Rezultāts nebija veiksmīgs
Anastasija diemžēl nevar patstāvīgi sēdēt, staigāt, jo nespēj noturēt līdzsvaru un arī ēst. Pirms pāris gadiem meitenei veica sarežģītas gūžas operācijas, taču tās nebija veiksmīgas No sākuma pirms izdarītajām gūžas operācijām viņa mēģināja spert soļus, bet pēc tām viņa vairs to nedara. Šogad vasaras sākumā paredzēta nākamā gūžas operācija tepat Latvijā, pēc kuras sešas nedēļas Anastasijai atkal vajadzēs pavadīt ar ģipsi. "Tās būs grūtības visiem, pirmām kārtām Anastasijai. Vissāpīgākais, ka tādā brīdī jūties bezspēcīgs un bērnam nespēj palīdzēt."
Marina novērtē, ka, pateicoties labiem cilvēkiem, ģimenei iespējams rūpēties par meitas veselību, jo ārstniecības izdevumi ir lieli. Šogad šim mērķim nepieciešami 6000latu. "Tur, kur esam izgājuši ārstniecības kursu, ir bijuši uzlabojumi, taču pēc operācijām nebija gaidītā rezultāta, tāpēc atkal viss bija jāsāk no jauna." Jeremejevu ģimenei vairākas reizes gadā nākas doties projām no mājām, lai meitiņa izietu ārstniecības kursus un ātrāk izveseļotos. "Ja es iekārtotos darbā, kuram gan darba devējam būtu nepieciešams šāds darbinieks. Esmu pieradusi pie tagadējā dzīves ritma," atzīst Marina.
Vasarā uz Eipatoriju
Sākumā ģimene devās uz slaveno klīniku Ukrainā, Truskavecā, iespējams, ka nākotnē, kad būs panākts uzlabojums, vajadzēs tur atgriezties vēlreiz. "Kad braucām uz Truskavecu, bija nepieciešami 3000eiro. Mēs meklējām palīdzību Latvijas Sarkanā Krusta organizācijā, aicinājums palīdzēt izskanēja radio. Kāda sieviete, kura vēlējās palikt anonīma, uzreiz ziedoja 3000eiro. Brauciens bija ērts, jo tika atklāts tiešais dzelzceļa reiss no Rīgas līdz Truskavecai, bet tagad tas ir slēgts. Citi uz turieni dodas ar savu transportu vai autobusu, ar lidmašīnu šāds ceļojums izmaksā dārgi." Anastasijas ģimene izmanto visas iespējas, kas ir dotas ārstnieciskā nolūkā. Marina stāsta, ka Latvijā diemžēl ārstēšanās iespējas ir minimālākas nekā ārpus tās robežām. "Uz Vaivaru nacionālo rehabilitācijas centru ir grūti tikt, jāstāv rindā un jāgaida 1,5–2gadi." Pērn apmeklēta sanatorija Belarus Druskininkos Lietuvā. "Tur mums patika. Brauciens bija vērtīgs, jo tās personālam ir īpaša attieksme pret bērniem, viņi kļūst drošāki un nebaidās no procedūrām."
Augusta nogalē plānots apmeklēt bērnu klīnisko sanatoriju Eipatorijā Krimā. Tur paredzēta delfīnterapija, kas būtu nepieciešama vēl biežāk. "Ārstēšanās kursa laikā mēs cenšamies izdarīt visu, kas vien ir vajadzīgs, tāpēc parasti ārstniecības iestādē pavadām trīs četras nedēļas atkarībā no iespējām. Turpat atrodas Melnā jūra, var elpot svaigu gaisu. Tur esam bijuši pāris reižu, pēc šādiem braucieniem Anastasija neslimo, es nezinu, ko nozīmē, kad bērns ir saaukstējies."
Grūtākais– pēcoperācijas periods
Marina stāsta, ka skolā meitai patīk. "Protams, daudz ko viņa nevar izdarīt, taču tiek slavēta. Pedagogi saka, ka Anastasija ir centīga, mēģina runāt, pie viņas ir pieraduši. Es meitu saprotu pēc izteiktajiem žestiem un mīmikas, ko viņa rāda. Viņa visu saprot, taču nevar pateikt. Ar skolu mēs esam apmierināti, šeit strādā daudz labu speciālistu. Te ir viss, kas bērniem vajadzīgs." Anastasijai patīk dzīvnieki, skatīties raidījumus par tiem. Marina uzskata, ka grūtākais parasti ir izturēt pēcoperācijas periodu. "Mēs zinām, ko tas nozīmē. Bērnam pēc tās ir jāpārcieš sāpes, bet mums ir jāmēģina uzminēt, kas viņai tieši sāp, kāds medikaments tobrīd ir nepieciešams. Tas ir briesmīgi. Pēc tam, kad ģipsis ir noņemts, kājas ir atrofējušās, atkal ir jāvingrinās un jādarbojas, lai panāktu uzlabojumu," skaidro uzņēmīgā māmiņa.
Ģimenes turas kopā
Ārsti pagaidām ir piesardzīgi prognozēs par Anastasijas atveseļošanos. Meitenes māmiņa arī necenšas pārāk daudz prātot par nākotni– mazliet nedroši tajā ir ielūkoties. "Nezinu, kā būs pašai, kā bērnam. Apzinos: cik daudz meitas ārstēšanā tiks ieguldīts, tik liela arī būs atdeve. Taču ticu, ka viss būs labi. Ar nepacietību gaidām, kad Anastasija kļūs vesela. Tad es būšu laimīgākā mamma pasaulē! Mums palīdz draugi, viņi atbalsta un neuzskata, ka Anastasija ir bērns, kam ir īpašas vajadzības. Tagad, kad meita aug lielāka, apmeklējot veikalus, dažkārt jūtam, ka daļa cilvēku pievērš pastiprinātu uzmanību, velta dīvainu skatienu. Dažkārt nav patīkami."
Marina stāsta, ka, par laimi, labvēlīgu attieksmi izjūt daudz biežāk, tāpēc ģimene necenšas noslēgties četrās sienās, dodas sabiedrībā. "Tagad par šādām problēmām sabiedrībā runā, rāda televīzijā, tās netiek slēptas. Mēs apciemojam draugus Daugavpilī, kuriem ir līdzīga nelaime kā mums. Cenšamies turēties kopā. Arī uz ārstniecības iestādēm dodamies vairākas ģimenes kopā, jo tad ir vieglāk cits citam palīdzēt un morāli atbalstīt." Marina teic, ka draugu ģimenes, neraugoties uz līdzīgām problēmām, izlemj audzināt vēl kādu bērniņu. Anastasijas vecāki nav izņēmums, tāpēc, iespējams, arī Anastasijai nākotnē būs māsiņa vai brālītis, ar ko kopā rotaļāties.