Populārā mūziķa Igo ģimenes mīlulis garspalvainais persiešu šķirnes kaķis Vilhelms, kurš nu jau murrā citos medību laukos, savulaik presē bija aprakstīts, šķiet, vairāk par savu saimnieku.
Arī Igo jaunais draugs Himalaju runcis Mārtiņš kļūst arvien atpazīstamāks– šī viņam gada laikā ir jau otrā intervija. Ar viņu kopā Mājai labprāt pozē arī kaimiņš Diedziņš, pa burzmu iespraucies pa vidu slavenībām.
Pelēkais runcis Diedziņš, kā saka Igo, ir "Vasku ielas projekts"– jo rūpi par šo kaķi uzņēmies ne tikai viņš, bet arī kaimiņš Andrejs, un, protams, par viņu rūpējas arī tajās mājās, no kurām kaķis nāk. "Pie mums viņš parādījās pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad sadraudzējās ar mūsu kaķi Vilhelmu, kas gan likās pilnīgi neticami. Jo Vilhelms bija ļoti draudzīgs pret cilvēku sabiedrību, bet absolūti negants un neiecietīgs pret jebkuru kaķi, kurš saņēmās drosmi pārlēkt žogam un parādīties mūsu pagalmā– viņi visi švirkstēdami lidoja ārā! Un te pēkšņi mūsu pagalmā parādījās mazs un rotaļīgs kaķēns, tieviņš un izstīdzējis kā diedziņš– tāpēc viņu tā arī iesaucām–, kurš no Vilhelma nebaidījās! Vilhelms rūca, šņāca, bet kaķēns prom nebēga. Tā tas turpinājās katru dienu, līdz mums visiem bija skaidrs: Diedziņš nāks arī rīt un nāks arī parīt."
Muri, Muri, Muri
Sākumā Igo īsti nezināja, no kuras mājas Diedziņš nāk, bet bija skaidrs, ka no kaimiņiem. Pagāja apmēram trīs mēneši, līdz mūziķis uzzināja kaķēna īsto vārdu. "Kad kaimiņiene no blakus mājas neatlaidīgi sauca: Muri, Muri, Muri..., pēkšņi sapratām, ka viņa sauc Diedziņu," Igo pasmaida un saka, ka vispār jau Vasku ielā pelēko runci visi pazīst kā Diedziņu... "Smieklīgākais, ka reiz kāda mūsu paziņa, kurai šajā ielā dzīvo draudzene, atbraukusi ciemos, stāstīja, ka draudzene likusi noskaidrot, vai tāds kaķis Diedziņš pie Igo arī iet... Tā mēs sapratām, ka viņš apstaigā vairāk nekā trīs mums zināmās mājas."
Igo ar prieku atminas, cik interesanti bija novērot, kā Vilhelms draudzējas ar Diedziņu. "Viņi bija nešķirami: staigāja kopā pa pagalmu, dauzījās. Vilītim pēkšņi bija draugs, sabiedrotais, ar kuru kopā varēja iet izlūkos un dzenāt svešos kaķus– nu jau viņi divatā meta ārā visus svešos."
Mūziķis stāsta, ka Diedziņa dzīvē bija arī dramatisks posms?– trijās vietās salauzta pakaļējā ķepiņa liecināja, ka kaķēns bija pakļuvis zem mašīnas. Viņš tika aizvests uz slimnīcu, tur viņu ilgstoši un rūpīgi ārstēja, un tas prasīja lielu finansiālu ieguldījumu. "Bet nebija jau žēl– jo gribējās redzēt Diedziņu skrienam atkal veselu..." Igo mīļi piebilst.
Vilhelms diemžēl zaudēja
"Bet Vilītis diemžēl saslima. Neglābjami. Tas bija vēzis, kas viņam piemetās. Un, lai arī uzaicinājām divus veterinārārstus, kuri veica sarežģītu operāciju, slimība diemžēl progresēja ļoti ātri, un mums par lielu sāpi Vilhelms šajā cīņā zaudēja. Tas mums bija ļoti sāpīgs moments un, patiesībā, grūti pārdzīvojams laiks," atzīst populārais mūziķis.
Un, lai arī sākotnēji likās, ka kaķi ir noiets etaps viņu dzīvē, Igo kopā ar dzīvesbiedri Daigu tomēr ielaida savā ģimenē jaunu četrkājaino draugu– tas bija mazs un pūkains himalajietis, kuru Daiga ieraudzīja interneta sludinājumos. "Tur bija brālītis un māsiņa, izskatījās ārkārtīgi interesanti un pievilcīgi. Taču mēs norunājām, ka aizbrauksim viņus tikai apskatīt, uzreiz mājās nevedīsim– jo vajadzētu vēl apdomāties, vai mēs patiešām to gribam. Pēc tāda plāna arī rīkojāmies," Igo pavisam lietišķi to stāsta līdz brīdim, kad viņu plānā nācās iekļaut mazu atkāpi: viens no kaķēniem tik ļoti iekrita sirdī, ka Igo un Daiga iemaksāja drošības naudu– lai gadījumā, ja izdomās to ņemt, tas nebūtu jau atdots. "Protams, pēc nedēļas lēmums bija simtprocentīgi nobriedis: mums ir vajadzīgs šis jaunais draugs! Un pa to laiku jau biju sapratis, ka tas ir Mārtiņš– viņš tieši pēc Mārtiņa arī izskatījās," Igo mīļums, ar kādu viņš stāsta par savu jauno draugu, ir grūti aprakstāms.
Saimnieks ir Mārtiņš
Protams, loģisks ir jautājums: ko par Mārtiņa parādīšanos teica Diedziņš, kurš to pāris mēnešu laikā, kamēr neviena cita četrkājainā drauga nebija, jau sajutās absolūtā drošībā– kā vienīgais saimnieks. "Kad vienudien, nākdams pie mums, viņš ieraudzīja Mārtiņu, viņš nespēja noticēt savām acīm: kas tas par spoku! Un sākās tas pats, kas kādreiz starp Vilhelmu un Diedziņu. Tikai šoreiz Diedziņš bija saimnieka lomā: viņš rūca, šņāca un aizstāvēja mājas, bet mazais Mārtiņš gribēja draudzēties ar lielo pelēko kaķi... Apmēram nedēļu Diedziņš, nākot pie mums, bažīgi skatījās visapkārt: vai tiešām tas spoks vēl joprojām ir te..." Igo mīļi smej un saka, ka nu jau abi ir nešķirami draugi. Protams, "Vasku ielas projekts" saprot, ka viņš ir tikai viesis, ka Mārtiņš ir mājas saimnieks, un tieši tik toleranti arī uzvedas.
"Diedziņš mazāk runājas, vairāk klusē, bet Mārtiņš gan ir runīgs, viņam teikumiem nāk ārā," Igo mēģina salīdzināt abus savus mīluļus. "Mārtiņam skaņu amplitūda ir no ļoti zemiem un basīgiem toņiem līdz pat smalkiem pīkstieniņiem, un pa vidu ir tāda kā baložu dūdināšana– parasti aiz prieka, ieraugot, ka Diedziņš ir atkal atnācis.