Ar pasaules garšu mutē

Pasaules apceļotājs un vairāku ceļojumiem veltītu grāmatu autors Pēteris Strubergs ir bijis 65 valstīs un visos kontinentos. Iepazinis ne vien dažādu eksotisku un ne tik eksotisku zemju dabas un kultūras vērtības, bet arī nacionālās virtuves īpatnības.

Ja ir daudz redzēts un baudīts, tad, protams, ir lielākas iespējas salīdzināt. Tāpēc vaicāju, kura valsts visvairāk viņu pozitīvi pārsteigusi ar saviem ēdieniem. "Libāna un Venecuēla," ilgi nedomādams, atbild Pēteris Strubergs.

Citāda maize

Tuvo Austrumu valsts Libānas nacionālajā virtuvē esot bagātīgi pārstāvēti dārzeņi (tos ēdot svaigus, marinētus un ceptus), augļi, zivis un jūras produkti, arī mājputni, jēra vai aitas gaļa. "Libānā ir izteikti eiropeiska virtuve, kvalitatīvi sagatavots ēdiens un augsta apkalpošanas kultūra, vismaz to varēja vērot vietās, kur es biju. Patīkami pārsteidza dārzeņu bagātība un interesantie salikumi, piemēram, garšoja Ķīnas kāpostu, avokado un persiku salāti. Neesmu pārliecināts veģetārietis, bet, gadiem ritot, mēģinu samazināt gaļas daudzumu savā ēdienkartē, priekšroku dodot dārzeņiem."

Savukārt Venecuēla esot pārsteigusi ar eksotiskiem ēdieniem. "Tur varēja baudīt indiāņu virtuvei tradicionālo bruņrupuča gaļu un maizi kasabe, kas, lai cik tas dīvaini šķistu, ir cepta no indīga sakņauga jukas. Viņi to samaļ vai sarīvē, tad izspiež sulu. Tā, saskaroties ar gaisu, zaudē savas nelāgās īpašības. No iegūtās masas viņi cep milzīgus plāceņus, bet, lai tie kļūtu kraukšķīgi, kaltē saulē. Kasabe Venecuēlā parasti ēd kopā ar gaļu, zivīm vai ar dārzeņiem, ko ietin šajā plācenī, bet es to ēdu bez pildījuma. Šai maizei bija diezgan skāba garša, taču venecuēlieši to labprāt pucē iekšā kopā ar pašdarinātu alu kaširi, kas man šķita īsta brāga."

Savukārt hamburgeru esot atgādinājusi arepa – plāna pankūka, ko pildot ar gandrīz jebko: ar olām, tomātiem, liellopu gaļu, vistas gaļu, šķiņķi, garnelēm vai pat haizivs gaļu. "Novēroju, ka lielākais pieprasījums ir pēc reina pepiana, kuras pildījumam izmanto cāļa gaļu, avokado un majonēzi. Šī arepa bija manā gaumē." Kā jau saldummīlim, Pēterim Strubergam iepatikušās arī cachapa – biezas, viegli saldas pankūkas, kuras pasniedz ar sarīvētu mocarellas tipa sieru.

Šāviens garām

Amizants kulinārs piedzīvojums viņam esot atgadījies Japānā, kurp devies, lai vērotu Nagano ziemas olimpiskās spēles. "Iegriezāmies kādā ēstuvē, kur tika piedāvāti rīsi un vismaz 40 atšķirīgas mērces. Ieraugot tik bagātīgu mērču piedāvājumu, brīdi stāvēju apjucis, bet tad norādīju uz to, kas krāsas ziņā atšķīrās no pārējām (bija ļoti skaistā sarkani brūnā tonī), turklāt palūdzu, lai rīsiem uzlej vismaz divas karotes šīs mērces," atceras pasaules apceļotājs. "Rīsus tuvinot mutei, sapratu, ka esmu aizšāvis garām, izvēloties mērci. Dūšu nošķebināja jau tās aromāts, bet garša līdzinājās pūdētam sieram vai stipri bojātam pārtikas produktam."

Pieredzējušais ceļotājs esot pārliecinājies, ka viņa vēderam ne pārāk patīkot arī Indijas nacionālajai virtuvei piederīgie ēdieni. "Tie man ir par asiem," viņš kodolīgi nosaka. Toties Āfrikas valstīs baudītās maltītes esot patikušas viņa garšas kārpiņām. "Etiopijā mielojos gan ar kazas sieru (šajā valstī ir ļoti attīstīta lopkopība), gan izcili pagatavotiem grilētiem cāļiem, gan jēra gaļu. Šajā Āfrikas valstī lielā cieņā ir arī vītināta liellopa gaļa, taču mūs brīdināja – ja to ēdam, tad kopā ar araki – alkoholu, kas līdzinās viskijam. Toties kafiju jeb buna gan daudz dzērām. Būtu bijis grēks to nedarīt kafijas dzimtenē Etiopijā. Šim dzērienam bija savdabīga garša, kas krietni atšķīrās no tās, kādu mēs pazīstam šeit, Latvijā. Tāpat mūs, kas pie skābētiem kāpostiem raduši citādi tikt, pārsteidza fakts, ka Etiopijā augošā pudeļkoka lapām ir... skābētu kāpostu garša. Jāpieiet tik pie koka un jānoplūc materiāls zupai."

Pie dūšas esot gājusi šorba jeb zupa, kas esot bijusi vārīta no vistas gaļas, rīsiem, sīpoliem, tomātiem un aunzirņiem. "Ceļmalu ieskrietuvēs varēja nobaudīt veselības kokteili, kura sastāvā ietilpa buļļa asinis, medus un piens. Mums stāstīja, ka jaunie pāri vismaz nedēļu pirms bērna ieņemšanas dzerot šo proteīniem bagāto kokteili, lai mazulis būtu veselīgs."

Savukārt Ēģiptē, kur nacionālo virtuvi veidojot arābu, afrikāņu un Vidusjūras valstu ēdienu mikslis, Pēteris Strubergs esot sajūsminājies par to, cik gardi iespējams pagatavot maltīti no jēra un aitas gaļas. "Latvijā mums tas īsti nepadodas, vismaz 75 procentos gadījumu ēdienam cauri sitas aitas gaļas specifiskais aromāts un garša. Ēģiptē neko tādu nepiedzīvoju – gaļa bija gan mīksta, gan sulīga, gan bez nepatīkamā aromāta un garšas. Kā viņi to panāk, nezinu. Ceptu balodi gan neuzdrošinājos pagaršot."

Pieredzējušais ceļotājs atceras, ka jēra gaļas ēdieniem šajā zemē pievienojot ne vien sīpolus un tomātu mērci, bet arī rozīnes un riekstus. Vēl viņš piemin košari – makaronu, rīsu un lēcu maisījumu, kas pārklāts ar tomātu mērci un apceptiem sīpoliem. "Mums šāds salikums šķistu dīvains, bet Ēģiptē tas ir iecienīts."

Rudzu maize ar speķīti un ķiplociņu

Dodoties tālajos ceļos, Pēteris Strubergs vienmēr līdzi ņemot trīs pārbaudītas vērtības no Latvijas: Lāču rudzumaizi, speķi un vairākas ķiploku galviņas. "Šāds komplekts lieti noder brīžos, kad pa ceļam nav gadījusies neviena ēstuve vai arī kad ir drūmāks garastāvoklis un gribas no tā tikt vaļā. Apēdot rudzu maizes šķēli ar speķīti un ķiplokiem, dzīve uzreiz šķiet daudz saulaināka. Iespējams, ka sava loma te ir arī pašiedvesmai."

Viņš esot latviešu ēdienu patriots, tāpēc varētu iztikt bez citu zemju kulinārajiem brīnumiem. "Man ir vienaldzīgas jūras veltes, arī ikri negaršo. Tie pat nestāv klāt skābētu kāpostu zupai, dārzeņu sautējumam, cūkas cauraudzītim vai karbonādei."

Pēteris Strubergs izstāsta, ka pēdējā laikā savā ēdienkartē labprāt iekļaujot dažādus ēdienus, kas pagatavoti no ķirbjiem. "Mēs ar sievu Valdu tos audzējam savā dārzā, un gandrīz katru gadu ir laba raža. No ķirbjiem cepam pankūkas, taisām salātus (gabaliņos sagriezts ķirbis + medus + smiltsērkšķu eļļa), sēklas izžāvējam, samaļam un pievienojam jogurtam, arī ķirbju mizas izkaltējam, samaļam un liekam klāt mērcēm. Ķirbi mēs izmantojam pilnībā."

Pētera Struberga iecienīto ēdienu receptes

Ābolu un baltmaizes pudiņš

Vajag: 2–3 antonovkas, 2 olas, pusotru glāzi piena, kukulīti tostermaizes, sviestu, kanēli, cukuru, rīvmaizi.

Pagatavošana: olas sakuļ ar pienu. Šajā kūlumā izmērcē kukulīti tostermaizes, kas jau ir sagriezta šķēlēs. Ābolus sarīvē, pievieno kanēli, cukuru un samaisa. Sagatavo diezgan dziļu cepamo formu. Tās dibenu ieziež ar sviestu un pa virsu uzber rīvmaizi. Tad ar samērcētām šķēlēm izklāj cepamās formas dibenu vienā kārtā. Virsū uzklāj 5 centimetrus biezu rīvētu antonovku kārtu, tad – piena un olas kūlumā samērcētas baltmaizes šķēles. Pirms ievietošanas cepeškrāsnī pudiņa virsmu pārlej ar atlikušo kūlumu, kuram pievienots pikucis kausēta sviesta.

Ķirbju krēms ar dzērveņu ķīseli

Vajag: vairākas ķirbja šķēles, pienu, cukuru, vanilīnu, kartupeļu cieti, dzērvenes.

Pagatavošana: ķirbi nomizo, sagriež kubiciņos un vāra nelielā ūdens daudzumā. Iegūto masu atdzesē. Pievieno pienu, cukuru un vanilīnu pēc garšas un sablendē. Pēc tam pielej pienā izšķīdinātu kartupeļu cieti un vēlreiz uz neilgu laiku uzliek uz uguns (līdz pirmajiem burbuļiem). Pasniedz kopā ar dzērveņu ķīseli.