Drīzumā mūziķi Raimondu Bartaševiču varēs sastapt Mūzikas un mākslas festivālā Bildes 2009 un tā izstādē, jo viņš ir viens no Bilžu veterāniem.
„To gaisotni, kas valda Bildēs, ir grūti ar kaut ko salīdzināt. Tas nav draugu pulciņš, tā nav ģimene, tas ir pavisam kas cits. Bilžu nometnēs var ļoti labi uzlādēties, atpūsties, jo tajās piedalās tādi paši īpatņi kā es," saka Raimonds Bartaševičs.
Astoņdesmitajos gados mūziķis Raimonds Bartaševičs kopā ar domubiedriem leģendārajā grupā Pērkons, liekot lietā savu pāri plūstošo enerģiju, ekstravaganci un dumpīgumu, uz skatuves radīja īstu publikas eksploziju. To provocēja uz visneiedomājamākām lietām - tik spēcīgi mijiedarbojās Eduarda Veidenbauma revolucionārā dzeja, Jura Kulakova neaizmirstamā mūzika un Pērkona skaļais, ar pirotehnikas efektu piesātinātais sniegums. Un tauta viņus mīlēja. Par uzdrīkstēšanos un atklātumu. Šodien Raimonda dzīve netaisa tik spēcīgus apgriezienus, taču tāpēc nav mazāk interesanta, krāsaina un piesātināta. Par to saruna Patiesajos Stāstos.
Sports vai mūzika
Piedzimu Majoros un lielāko daļu jaunības pavadīju Mellužos, mācījos A.Pumpura vidusskolā. Kopš apprecējos, 30 gadus dzīvoju Rīgā. Protams, reizēm aizbraucu uz Jūrmalu, jo man patīk jūra un vasara. Mana ģimene - brālis, mamma, paps un vecmamma. Tēvs bija galdnieks, tāpēc arī es nedaudz esmu strādājis šajā jomā, kad ar mūziku bija grūti nopelnīt un bija jāmeklē pastāvīgs darbs. Mamma bija biļešu kasiere, līdz pat došanās pelnītā atpūtā nostrādāja vienā darbavietā. Tēvs bija izdomājis uzcelt māju, taču tas nebija tik vienkārši, jo nebija tik daudz naudas. Vecāki dabūja rauties pa vairākiem darbiem un māju tomēr uzcēla. Nonācu pie dilemmas - vai nu vajadzēja mācīties sporta vai mūzikas skolā. Vecāki izvēlējās mūziku. Īpaši daudz laika draiskulībām neatlika, jo no vienas skolas devos mācīties uz otru. Kad mācījos otrā maiņā, tad no rīta vispirms devos uz mūzikas skolu, kur spēlēju vijoli. Akordeonu negribēju mācīties. 1. klasē mūzika mani it nemaz neinteresēja. Vijoli mājās negribējās spēlēt, lai gan disciplīna bija stingra - eksāmeni skolā bija jānokārto un koncertos jāuzstājas. Reizēm uznāca, ka gribējās kādu smuku gabalu nospēlēt.
Vijolniekiem tāpat kā jebkuram instrumentālistam vajadzīga tehnika, un tas prasa ļoti daudz laika. Kādreiz divas stundas varbūt nospēlēju, un tas priekš manis bija rekords. Parasti labi muzikanti spēlē četras, piecas, pat sešas stundas. Bet tad nokļuvu Krimuldas sanatorijā, kur iznāca pavadīt ilgāku laiku. Pie manis ciemos atbrauca brālis Alberts, kurš bija gadu vecāks, ar vijoli. Viņš sāka spēlēt, neatceros, gammas vai etīdes, un mani sāka pārņemt neliela skaudība - viņš spēlē, bet es - ne. Tad palūdzu, lai manu mazo vijoli atved uz sanatoriju, kur palātas biedriem to čīgāju. Mūzikas skolā man bija jauka skolotāja Olga Koha, kas ļoti enerģiski veidoja korus, audzēkņi spēlējām ģitāras. Tēvs palīdzēja izgatavot pirmās ģitāras. Tas ir likumsakarīgi, ka šajā skolā sāku spēlēt mūziku, kuru turpināju visu mūžu. Paps arī bieži muzicēja kā pašdarbnieks - viņš spēlēja akordeonu, mamma - liela dziedātāja un koklētāja. Mājās, ja notika ballītes, vienmēr bija muzicēšana un dziedāšana. Man ir laimējies, ka tajā laikā, kad es sāku sevi apzināties, bija iespēja dzirdēt Jāni Zāberu, kad viņš dziedāja operā, vēlāk tiku spēlējis Leonīda Vīgnera vadībā, pazinu citas spilgtas personības. Tie ir cilvēki, kurus šodien dēvē par leģendām.
Kā slavenais Pērs Gints
Pēc mūzikas skolas astoņām klasēm tālāk negāju mācīties šajā virzienā, jo muzicēšanas prieku varēju izpaust, spēlējot grupā Menuets kopš 1968.gada. Katrs dalībnieks spēlēja to instrumentu, kas tobrīd bija brīvs. Es spēlēju uz bungām. Menuets tā arī palika vienīgā grupa, kas darbojās ļoti ilgi - līdz 2008.gadam. Tad nolēmām, ka 40 gadi ir spēlēti. Pietiek. Būs par daudz. Pēc vidusskolas mēģināju studēt arhitektūru, bet tad manam jaunības maksimālismam pienāca kulminācijas moments. Mati man tolaik bija līdz jostas vietai, komunistisko vēsturi vai marksismu mācīties šķita lielas šausmas, tāpēc studiju laikā neizpalika skandāli. Katedrā mani nosauca par Pēru Gintu, kas skraida apkārt pa pasauli un neko nedara. Bija divi priekšmeti - zīmēšana un kompozīcija, kas man no sirds patika.
Kad paralēli devos uz zīmēšanas kursiem Mākslas akadēmijā, iepazinu bohēmu. Tolaik tie, kas studēju žurnālistiku, dzejnieki, mākslinieki un mūziķi bija savstarpēji pazīstami, veidoja vienu lielu kompāniju. Notika dažādas aktivitātes, kas saistītas ar muzicēšanu, rīkotas izstādes. Man patika tas laiks, lai gan izsista no disciplīnas. Nebiju laikam tik stingrs pret sevi, lai rūpīgi mācītos. Visi zinām, kāda tolaik valdīja liekulība. Tā nebija studēšana, bet ieskaišu kārtošana un bīdīšana. Bija komunistiskā sestdienas talka, vajadzēja slaucīt augstskolas ēkai jumtu, bet man tā slota, protams, lidoja pa gaisu un trāpīja pa logu tieši tajā brīdī telpā, kur notika sēde. Man, vainīgajam, pateica, ka varu sakrāmēt mantas, jo neapzinīgi studenti augstskolai nav vajadzīgi. Kādu brīdi uz mācībām vēl gāju, bet pēc tam atmetu ar roku, jo diezgan aktīvi muzicēju. Tajā laikā jau bija noorganizēts festivāls Liepājas dzintars. Taču, sākot studijas, iepazinos ar šobrīd labiem arhitektiem. Sekoju līdzi tam, kas notiek arhitektūrā, un tas man dzīvē arī ir noderējis.
Visu rakstu lasiet 25.septembra izdevumā Patiesie stāsti.