Uzņēmējs, kurš talko un auž

"Pirmā ceļmala, kuras sakopšanā es piedalījos pirms vairākiem gadiem, bija Vidzemes šosejas ceļa posms, kur tagad atrodas veikals Depo un kuru tīrījām apmēram 30 kilometru garumā. Dienas noslēgumā smagā mašīna paņēma maisus ar mūsu savākto "šmuci". Piedalījāmies apmēram 40 cilvēku," talku vēsturi stāsta Jānis Bankovičs, reklāmas aģentūras Parnass direktors, tekstilmākslinieks, kas darbojas arī domubiedru grupā "Tīri meži", kas Latvijā organizē sakopšanas talkas, diskusijas un akciju "Nemēslo ceļmalā!".

"Talkot brauca ģimenes ar bērniem. Toreiz mani bērni Luīze un Kārlis bija mazi un arī viņi bija šokā, ieraugot to, kādas mantas ir izmestas – ledusskapis, veļas mazgājamā mašīna, arbūzu mizas, riepas, un kā pavasarī apkārtne smird no pusizēstajiem pārtikas maisiņiem, kas tur atstāti ziemā." Jānis uzsver, ka no nelielajām talkām tālāk attīstījās ideja Latvijā organizēt lielās mežu un ceļmalu sakopšanas talkas, kas tagad notiek divas reizes gadā.

Padomju laika izgāztuves

Domubiedru grupa Tīri meži dibināta 2000. gadu sākumā, viena no iniciatorēm un aizsācējām ir ārste Ilze Aizsilniece. Pirms vairākiem gadiem tai pievienojās arī Jānis Bankovičs. "Daudzas labas lietas, manuprāt, veidojas instinktīvi, kad ideja virmo gaisā vienam, otram, vēl kādam. Kustības sākumā liels pluss, ja visi cilvēki ir pazīstami vai kaut kādā veidā saistīti, un tā tas aiziet tālāk. Tā arī izveidojās neformālā kustība Tīri meži," domubiedru grupas izveides sākumu ieskicē Jānis. Pamazām radās tradīcija, ka viens talko vienā vietā, otrs – kādā citā vietā netālu no savas vasarnīcas vai vecāku mājas.

"Aizvadītajos gados es talkoju ciematā, kur atrodas mana vasarnīca, – Klapkalnciemā. Tā iedzīvotāji pārsvarā ir vasarnieki. Mēs parasti to darām organizēti, ar smaidu uz lūpām. Mežā esam atraduši izgāztuves, kas saglabājušās vēl no padomju laikiem. Atradām sasistas piena pudeles, kuras pēc formas varēja atpazīt, un citus atkritumus kopš 80. gadiem. Tos var identificēt pat pēc daudziem gadiem. Atkritumus ceļ laukā no zemes, kas jau ir apauguši ar sūnu. Skats ir iespaidīgs." Klapkalnciema regulārajās talkās, kurās aktīvi piedalās Jānis, iniciatīvu organizēšanā uzņemas Ilze Strenga no Latvijas Televīzijas. Parasti tur rosās apmēram 50 līdz 70 talkotāju. Jānis ar nožēlu secina, ka diemžēl daudzu cilvēku kultūras līmenis kopš pirmās talkas nav būtiski mainījies, jo statistika ir bēdīga – piemēsloto teritoriju Latvijā joprojām ir daudz.

Apzināti nemēslos

Domubiedru grupa Tīri meži kļūst lielāka, pateicoties ārstes Ilzes Aizsilnieces iniciatīvai un sabiedrības aktīvam atbalstam. "Svarīga talku vietās ir konkrētās pašvaldības attieksme. Talkotājiem jau parasti neko citu nevajag kā tikai smago mašīnu, kas izbrauc uz vietām, kur vāc atkritumus, un nogādā tos uz savākšanas poligoniem." Vēl viens domubiedru grupas mērķis ir izglītot sabiedrību un jaunatni. Jānis novērojis, ka iepriekšējās talkās piedalījies daudz skolēnu, īpaši reģionos. "Latvijā ir jābūt pilsoniskai sabiedrībai. Manā skatījumā tas nozīmē, ka cilvēki ne tikai sagaida to, ka viņiem kaut ko dos vai liks darīt, bet ka viņi paši aktīvi darbojas un izrāda iniciatīvu. Vai tā ir dabas sakārtošana, koku stādīšana vai atkritumu savākšana vai citas sabiedriskas izpausmes formas, bez tām kulturāla, uz Rietumu demokrātiju orientēta sabiedrība nevar pastāvēt."

Ar talku kustību rīkotāji domā par nākotni ne tikai šaurā izpratnē – daba nebūs piegružota, bet daudz plašāk – jauniešiem jārāda pozitīvs piemērs un viņi jāiesaista darbos Latvijas nākotnes vārdā. "Vēlamies, lai viņi piedalās talkās. Tās ir tikpat nozīmīga aktivitāte, kā piedalīties skolēnu dziesmu un deju svētkos vai citos pasākumos. Tas nozīmē, ka viņi gūst pozitīvas emocijas, darbojoties valsts un kultūras labā, un nekad nebūs tikai patērētāji. Tāpēc par 99 procentiem varu teikt, ka viņi nekad apzināti apkārtni nepiemēslos. Tie, kuri vismaz reizi būs bijuši talkā, noteikti padomās, kur drīkst izmest atkritumus." Pieredzējušais talku aktīvists ir pārliecināts, ka talkošana jaunajai paaudzei palīdzēs veidot arī pareizu sapratni par aktīvu dzīvesveidu un par to, kādas ir patiesās vērtības.

Aicina arī draugus

Arī daudzus savus draugus viņš pamudinājis atbraukt uz Klapkalnciema pavasara vai rudens talkām un parāda, ka arī šo vietu sakopj. "Draugi brauc, jo talkot nozīmē ne tikai strādāt, bet būt arī visiem kopā. Savstarpējā komunikācija dažādās formās un dažādos līmeņos ir svarīga." Viņš pats vasarā ik pēc divām nedēļām pēc brīvdienām Klapkalnciema liedagā nostaigā apmēram puskilometru un ar pudelēm un citiem sadzīves atkritumiem savāc vismaz divus trīs iepirkuma maisus. "Bieži vien ir situācija, ka cilvēki atkritumus pat ir salikuši maisiņā, bet nav spējuši aiznest uz mašīnu vai konteineru. Ierindas vasarnieki nav kļuvuši kulturālāki. Domāju, ka šādus paradumus nevar izmainīt ne vienā, ne pāris gados. Ir jāmainās domāšanai un attieksmei, varbūt pat paaudzēm." Viņš mēslotājiem nereti ir aizrādījis, parasti – ar humoru, ka aiz sevis ir jāatstāj tīra apkārtne.

Vai Jānis kaut ko mainījis savā domāšanā, piedaloties šādās aktivitātēs? "Visi dzīves laikā maināmies. Es nedomāju kažoka pārmešanu uz otru pusi," smaida Jānis. "Cilvēki attīstās – viens vienā virzienā, otrs – citā. Domāju, ka arī es esmu mainījies. Tagad domāju citādi nekā pirms 20 gadiem. Ilūzijas un cerības vairs nav tik rožainas. Zinu, ka daudz kas dzīvē ir atkarīgs no manis." Jānis atminas savas jaunības dienu aktivitātes un salīdzina ar tagadējo paaudzi: "Absolvēju lietišķo mākslas vidusskolu, tā bija brīvdomātāju skola. Topošajiem māksliniekiem bija raksturīgi, lai viņus sabiedrībā ievēro. Visu laiku esmu bijis pietiekami aktīvs."

Relaksējošā aušana

Kopš 1992. gada Jānis nodarbojas ar reklāmas biznesu un paralēli ar tekstilmākslu. "Bija posms, kad es neaudu, pēc tam atsāku. Man nav daudz hobiju, viens no tiem – aušana, kas mani relaksē. Tā ir mana pasaule, kad varu darboties ar krāsām, faktūrām un dzijām." Jānis uzsver, ka par tekstilmākslas sasniegumiem Latvijā var pateikties izcilajam tekstilmāksliniekam, keramiķim, pedagogam profesoram Rūdolfam Heimrātam. "Manuprāt, tekstilmāksla ir gan lietišķā, gan tēlotājmāksla. Austie, batikotie darbi ir paņemami rokās, tie ir silti un mīļi, bet tos var vērot no attāluma kā gleznas. Man tekstilmāksla šķita interesanta, tāpēc izvēlējos to studēt 80. gadu beigās Mākslas akadēmijā." Šogad, absolvējot maģistrantūru, Jānis aizstāvēja vērienīgu darbu – vēsturisku pētījumu par tēmu, kā pirms 50 gadiem (1961. gadā) Mākslas akadēmijā R. Heimrāts izveidoja Tekstilmākslas nodaļu.

Jānis ir priecīgs, ka var nodarboties gan ar uzņēmējdarbību, gan mākslu. Līdzīga situācija izveidojusies arī vairākiem kursabiedriem. "Ne tikai māksla, arī uzņēmējdarbība ir radoša. Mākslinieki ir raduši domāt un kaut ko veidot no nulles, nevis atražot un izpildīt. Tāpat ir biznesā. Jādomā, kā nonākt pie rezultāta. Taču biznesā svarīgi, ka nevar visu laiku gāzēt, kādreiz varbūt ir jāprot braukt atpakaļ un manevrēt, lai sasniegtu pozitīvu rezultātu. Esmu reāls optimists," saka uzņēmējs un mākslinieks Jānis Bankovičs.

Jānis Bankovičs

Vecums: 43 gadi

Nodarbošanās: reklāmas aģentūras Parnass direktors, tekstilmākslinieks, piedalās izstādēs

Ģimene: sieva Anita (māksliniece), bērni – Luīze (14 gadu) un Kārlis (16 gadu)

Absolvējis: Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (specialitāte – aušana); ieguvis maģistra grādu mākslas pedagoģijā

Aizraušanās: domubiedru grupas "Tīri meži" dalībnieks, kopā ar ģimeni nodarbojas ar kalnu slēpošanu, patīk sēņot, džezs