Spēles laukums – dzīve

 
©F64

Viņš ir panācis to, ka, sporta pārraidei sākoties, sievas nesteidz pārķert televizora pulti. Viņš – žurnālists un sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns. Ar saviem komentāriem Anatolijs liek jebkuru muskuļu kalnu uztvert kā interesantu personību.

Kreipāna reportāžas ir gan skatāmas (tiem, kurus konkrētā spēle interesē), gan klausāmas tiem, kas tobrīd nevar ekrānam pievērsties. Bagātīgais faktu un interesantu privātās dzīves detaļu klāsts pliku spēli pārvērš aizraujošā stāstā. Vai jūs zinājāt, ka futbolista vectētiņš savulaik arī iesitis izšķirošos vārtus? Tomēr žēl, Anatolijs nezina, vai šis cienījamais opis vēl dzīvs. Nebija ilgi jāgaida, kad draugos no pilnīgi nepazīstama cilvēka viņš saņēma ziņu – futbola vectētiņš esot pie labas veselības – un sīku veterāna nopelnu uzskaitījumu. Sporta līdzjutēji komentētājam snieguši daudz noderīgas informācijas, kaut vai ģeogrāfa sniegtā, kas kopīgs el Ninjo – mazulim – ar el Ninjo – dabas stihiju. Gan jau arī šīs zināšanas Kreipāns nepaturēs zem pūra. Interesantu faktu par un ap sportu un sporta cilvēkiem netrūks vēl ilgi. Krieviski, vāciski, poliski un angliski viņa arhīvā krājas fakti un faktiņi. Anatolijs pasmaida: "Galvenais ir zināt, kādi fakti man ir. Un īstajā brīdī tos izmantot."

Savējais

Lai piesakās tas, kurš Kreipānu dzirdējis kurnam. Anatolijs atzīst: "Es ļoti ātri varu pielāgoties arī ļoti sliktiem apstākļiem. Gan sadzīves, gan cilvēkiem. Protams, līdz zināmām robežām. Mani nekad nav uztraucis, kāds olimpisko spēļu laikā būs viesnīcas numurs, a kas tur būs? A kā tur nebūs? Vai galds būs par 10 centimetriem šaurāks vai platāks? Mani tas neinteresē, galvenais, lai viss notiek. Pārējo pats sakārtošu."

Spēja ieklausīties citos Anatolijam laikam nāk līdzi no skolas gadiem. To laiku viņš atceras ar prieku: "Kompānija mums vispār bija baigi labā. Izveidojās tradīcija: februāra pirmajā sestdienā skolā salidojām. Cik nu kurā reizē būs, nevarēja zināt, bet braucām droši, kāds no savējiem noteikti bija priekšā. 2008. gadā palika 30 gadi kopš vidusskolas beigšanas. Visi sabraukušie bija šokā – manā klasē bija 21 cilvēks, un ieradušies 16! Togad beidzām trīs klases. Pārējām divām kopā tik daudz nebija atbraukuši. Lielāko daļu nebiju 25 gadus redzējis. Visus varēju pazīt.

Vai skolā špikoju? Protams, kā gan citādi! Ja pats gatavo špikerus, ļoti labi paralēli vari arī iemācīties. Arī grāmatas augstskolā nestas eksāmenos iekšā. Slēpu klasiskās vietās – priekš kam tad puikam kabatas un žaketes atloki? Mācījos godīgi, ne labi, ne slikti. Ļoti labas sekmes man bija ģeometrijā, par ko visi skolotāji brīnījās, jo algebru es vienkārši necietu. Nevarēju saprast, kāda velna pēc tās ciparu kombinācijas vajadzīgas. Visa tāfele pierakstīta! Nu, un kas tālāk? Ģeometrija gan attīsta domāšanu. Skolotāja nesaprata – tu ministrijas kontroldarbu ģeometrijā izrēķini pa savam, kā neviens! Kāpēc tev ar algebru jācīnās? Viņa tomēr pārāk neiespringa, jo nojauta, uz kuru pusi mani vējš pūš. Jaunākais puika arī manī atsities, algebra viņam

ir vāks, bet citādi galva ļoti

gaiša."

Trīs vienā

"Kā tiku līdz komentēšanai? 1983. gadā beidzu žurnālistus. Es jau pirmajā kursā sāku maisīties pa Preses namu. Un tajā noteikti esmu pavadījis daudz vairāk laika nekā lekcijās Visvalža ielā. Līdz pat 1994. gadam – 11 gadus biju rakstošais.

11 gadi Padomju Jaunatnē nav joka lieta! Pirmo gadu arī Labrītā. Izsaku līdzjūtību tiem kolēģiem, kam nebija tādas skolas. Ar sportu nekad neesmu bijis uz jūs, skolā sportoju amatieru līmenī. Tā jau ir lauku skolu priekšrocība, ja neesi galīgi tizls, tad sporto. Man futbolā, šaušanā un distanču slēpošanā ir 1. sporta klase, vieglatlētikā daudz darīts, hokejs uz dīķa spēlēts, basketbols spēlēts, no pašu būvēta sniega tramplīna dzimtajā Kraujā pie Daugavas lēkts un slēpes lauztas...

Komentēt es sāku ar handbolu, tāpēc, ka gadiem braukāju ar Celtnieku pa visām PSRS tūrēm un par viņiem rakstīju. Tad arī ietrenējos par vienu un to pašu spēli rakstīt trīs dažādus variantus, katru savai avīzei. Reizumis esmu komentējis spēles arī kādam krievu izdevumam."

Jautāts, kad kļuvis par ekrāna balsi, Anatolijs atceras: "Pirmā reportāža bija astoņdesmito gadu beigās. Sporta manēžā Celtnieka spēle ar Zaporožji. Īsti neatceros, kurš vinnēja, bet šķiet, ka mūsējie atrāvās. Mums ar Zaparožji vienmēr smagi gāja. Viņi bija ļoti spēcīga komanda. Vai pirmajā reizē nebija bail? Es jau ap to vidi grozījos. Pirms tam dažās televīzijas pārraidēs biju piedalījies. Sapratu, ka kameras mani īpaši nesatrauc.

Nekad neesmu rēķinājis, cik spēles komentētas. Un nenāk ne prātā skaitīt. Zinu gan, ka garākā reportāža ilga gandrīz astoņas stundas. Tā bija vieglatlētika Atlantas olimpiskajās spēlēs. Trijos sākās desmitcīņa, bija garais vakars ar garo skriešanu. Mēs bijām trijatā, arī Juris Valdovskis un Gunārs Dūzis. Ar Juri komentējām, Gunārs ik pa brīdim pienesa jaunumus, ko mūsējie dara. Tas ir garuma rekords, kas vēl tagad nav pārspēts. To es zinu!

Kļūdu ir bijis cik uziet. Tā ir normāla parādība, visi kļūdās. Arī sportisti un tiesneši. Tas ir cilvēcīgi. Visi korifeji man teikuši, ka visi ir kļūdījušies un kļūdās. Vienalga, cik gadu esi strādājis. Vairums cilvēku to jau normāli uztver. Kļūda vai muļķības, ko tu runā, ir divas dažādas lietas. Ja kļūdu piefiksē, centies strādāt, it kā tās nebūtu bijis. Ja būs iespēja, vēlāk palabosi pats sevi. Tiklīdz apjūc un sāc taisnoties, aizmirsti, kas notiek laukumā."

Kas tas ir – atvaļinājums?

"Atvaļinājumā esmu bijis tikai kādu dienu. Kurā gadā, gan neatceros. Es nenogurstu. Kad nogurstu, dienas divas trīs aizbraucu uz laukiem. Pagājušajā vasarā es to izdarīju, pēc ilga laika piedalījos siena talkā. Tā bija tāda atpūta! Galvai neko labāku nevar izdomāt. Tomēr jau trešajā ceturtajā dienā es kļūstu nemierīgs, nervozs, kašķīgs. Man vajag būt atpakaļ procesā. Pagājušo gadu gan kaut kāda iekšējā balss lika veikt sev tehnisko apskati, jo labi draugi ir dakteri. Par laimi, izrādījās, ka pamata lielam uztraukumam nav. Varbūt biju vienkārši pārstrādājies. Ģimenē gan atceras, ka pašā bērnībā tante bijusi gatava derēt uz jebko, ka es neizdzīvošu. Mamma mani izcēla. Ir bijušas arī paša sarūpētas ķibeles – vēders pasāpēja, pasāpēja un pārgāja. Nu neiesi tak pievērst uzmanību. Izrādījās, pēdējā brīdī mani paspēja nogādāt uz galda, bija satrakojusies aklā zarna. Viss pārējais – sportiska ikdiena, lūzumi, sasitumi, nobrāzumi. Tas pieder pie sporta..."

Atelpas brīži

Futbols ir beidzies. Lai dzīvo futbols! Anatolijs pasmaida: "Lai gan vācieši paziņojuši, ka astoņkājis Markus devies pelnītā atpūtā un taustekļus gar daudzkrāsainajiem valstu karodziņiem vairs nesnaikstīšot, man kāds līdzjutējs apjautājās, vai es nezinot, cik ilgi astoņkāji dzīvo? Pēc diviem gadiem Eiropas čempionātā tas varētu vēl noderēt… Astoņkājis ir šovs. Argentīniešiem tagad esot kaut kāds suns, krieviem – kaza. Talismans tagad ir gandrīz vai modes lieta."

Kreipāns spoži tiek galā ar vissarežģītākajām un visgarākajām reportāžām. Bet zināt, ko Anatolijs nespēj? Pat enciklopēdiskās zināšanas par sportu krusttēvam Tollijam nepalīdz atšķir savu krustbērnu no viņa dvīņu brālīša! Tad nu jālūdz puiku mamma, lai kaut dažādu krāsu sandalītes mazajiem uzvelk. Anatolijs nopūšas: "Nenormāli līdzīgi…"

Televīzija, Radio SWH, Sporta Avīze, spēles un braucieni, tik vien atliek laika, kā mājās nakts melnumu pārlaist. Skaidrs, ka tādu saimnieku pat kaktuss nepaciestu, kur nu vēl kāds astainais draugs. Lai gan savulaik Anatolijam bijusi gan afgāņu kurta kucīte Džeika, gan 15 gadus vecs apriko pūdeļa opītis. Izrādās, dzīvais stūrītis Kreipānam arī tagad nav svešs: "Mazākajam puikam ir bijuši putni un žurkas, kas tik nav bijis! Man pašam patīk žurciņas, laikam tāpēc, ka Žurkas gadā pats esmu dzimis. Tu tikai pasvilp, kā šī uzreiz klāt no otras istabas. Žurkas jau ir vienas no gudrākajām. Lielajam puikam tagad ir divi suņi. (Anatolijs telefonā iepazīstina ar dižciltīgā franču buldoga portretu.) Tas ir īpašs suns, izstāžu džeks. Mums parasti ir vētrainas tikšanās, viņš jau mani uzskata par rotaļlietu, vienmēr metas apkampt."

Šovasar Anatolijam apaļa jubileja. Viņš pārjautā: "Kādas dāvanas patīk? Par ko ir prieks? Tas vecums jau pagājis, kad kā bērnībā gaidi – ko nu uzdāvinās? Dažreiz par visu svarīgāk, ja kāds piezvana un apsveic. Es nekad neesmu sasprindzis. Labi atceros draugu sarūpēto pārsteigumu: vienreiz viņi uztaisīja tā, ka visur bija atstātas zīmītes un man visu laiku bija jāstaigā un jāmeklē tā dāvana. A tagad varbūt aizej un tur apskaties... un vēl tur apskaties... nē, šeit arī nav... bet varbūt tur? Procesu atceros, tas sagādāja prieku visiem. Bet, kas bija dāvanā, neatceros. Bija jautri."

Aiz kadra

Uzvalkos Kreipānam nepatīk staigāt. Viņš atzīst: "Saprotams, ir gadījumi, kad tos tomēr vajag. Ikdienā gan patīk brīvāk ģērbties. Ziemā cenšos cepures nelikt. Man visi apģērbi, izņemot vienu jaku, ir ar kapucēm. Es pērkot arī piedomāju: būtu ideāli, ja ir kapuce. Ja ārā uzsit mīnus 30, tad gan veselība man dārgāka.

Paēst man patīk... Esmu ar mieru visu ko pagatavot, ka tikai būtu izejmateriāli. Tas gan prasa laiku. Lai garšīgi sanāktu, jāgatavo garšīgi, ar baudu. Pašlaik nav laika ar to nodarboties. Ja ledusskapis tukšs, nopirkšu pelmeņus. Badā nenomiršu! Vienīgais bads, kas mani vajā, ir galīgais laika bads. Tā esmu visēdājs – garšo gan zivis, gan gaļa. Pa pasauli braukājot, neko eksotiku speciāli nemeklēju, bet garām arī nelaižu. Visur mēdzu iespējami vairāk ko jaunu pagaršot. Austrālijā tā bija ķengura gaļa. Tas pats liellops vien ir, tikai nedaudz saldāks. Siseņus gan neesmu pamēģinājis. Portugālē uzzināju, ka okeāna zivis var pagatavot gandrīz 100 dažādos veidos. Neiedomājami būt Itālijā un nepagaršot grapu. Ja godīgi, tā ir ļoti kvalitatīva vīnogu kandža. Reti gan sanāk ar draugiem pasēdēt, bet tādās reizēs es dodu priekšroku stiprajiem dzērieniem." Pa pasauli braukājot, Anatolijs sarunājas gan krieviski, gan poliski, vāciski un nedaudz angliski. Viņš pasmaida: "Ir pasaulē arī bezcera zonas. Spānijā viesnīcā runā, kādā valodā gribi, tev atbildēs spāniski. Tas pats, kas ar frančiem. Sports gan visus vieno.

 

Abonē