"Manas mājas ir šeit, Latvijā. Amerikā un Kanādā ir tikai darbs. Mēs visi tur esam katrs no savas pasaules malas, un sezonas laikā visi kopā maļamies un cīnāmies, un esam kā liela ģimene. Taču māju vienalga ļoti pietrūkst. Tāpēc vasaras pavadu šeit un ļoti daudz dzīvojos tieši pa mājām," atzīst hokejists Kaspars Daugaviņš (22).
Trīs mēnešus pavadījis Latvijā, viņš jau septembra sākumā dosies uz Otavu Kanādā, kur turpinās lauzt ceļu uz Nacionālo hokeja līgu (NHL).
Iespēja ir jāizmanto
Kasparam šis būs jau piektais gads prom no mājām, un nav zināms, vai sezonas laikā izdosies atbraukt uz Latviju. "Ir gadījies, ka sezonas laikā uznāk melnie un gribas kaut uz dienu atbraukt mājās, bet nesanāk – ir jānocīnās līdz galam, un tad visu vasaru var pavadīt mājās. Protams, mājās ir vislabāk, taču gribas arī sasniegt to, uz ko visu dzīvi esmu gājis," viņš saka un sarēķina, ka tie ir 12 gadi, kas jau atdoti hokejam. Kaspars var būt lepns, ka daļu no mērķa pagājušajā sezonā viņam jau izdevās piepildīt: šā gada 15. janvārī viņš debitēja NHL – spēlē pret Ņujorkas Rangers. "Sanāca tas, ko gribēju, taču gribētu tur palikt uz ilgāku laiku. Un, ja vien ir iespēja par to cīnīties tālāk, tā ir jāizmanto," jaunais hokejists nešaubās. Viņš darīs visu, lai sasniegtu mērķi, un viņš jūtas gatavs cīņai par vietu lielajā komandā!
Kaspars stāsta, ka vasara nav aizvadīta laiskojoties, jo nav jau tā, ka atvaļinājumā var darīt, ko grib. Viņš aktīvi trenējas ne tikai uz ledus, bet apmeklē arī sporta zāli, ar draugiem uzspēlē futbolu, jo saprot, ka uz nometni Otavā viņam jābūt jau simtprocentīgi gatavam cīnīties.
Uzvalkā un šlipsē
Kaspars smaida: nav jau tā, ka visa dzīve paiet ar hokeja formu mugurā – tā tiek uzvilkta, izejot uz ledus. "Piemēram, Ziemeļamerikā ir nerakstīts likums, ka uz spēlēm jāierodas uzvalkā un šlipsē. Ir treneri, kas grib, lai tikpat solīdi nākam arī uz rīta treniņiem. Bet, ja spēlējam izbraukumā un paliekam viesnīcā, no rīta brokastīs nedrīkst iet treniņtērpā vai šortos – jābūt kreklam, pletētām biksēm un kurpēm, tikai šlipse var nebūt. Pat ja nav rīta treniņa, ja tikai aizejam paēst un pēc tam ejam atpakaļ gulēt. Treneris saka: kā tu izskaties, tā tu arī spēlē. Tāpēc ir tādas prasības," hokejists paskaidro. Viņš spriež: tā patiešām ir, ka uzvalkā pirms spēles ir sajūta, ka esi nopietnāks un gatavāks spēlei, ceļas pašapziņa un tu arī savādāk spēlē. "Bet vasarā, protams, es uzvalkā nestaigāju – mana stihija ir šorti. Jo īpaši šovasar, kad ir tik karsts," saka Kaspars un atklāj, ka viņa garderobē šortu ir vairāk nekā desmit. Katru vasaru tiek iegādāti atkal jauni, vecie nav novalkāti, un tā tie pamazām sakrājas.
"Esmu kā visi, neko jau daudz neatšķiros no citiem," Kaspars nosaka, piebilstot, ka tikai spēļu dienās, uz treniņiem un izbraukumos viņam ir noteikts dreskods. "Pārējā laikā ģērbjos tā, lai man ir ērti, lai normāli izskatās un ir stilīgi. Lai neizskatos kā bezpajumtnieks," viņš nosmej un piebilst, ka neseko aktuālajam modes pasaulē, nepērk to, ko pērk visi jaunieši, bet izvēlas tikai to, kas pašam tīk.
Nav laika veikaliem
"Kad esmu mājās, par apģērbu vispār īpaši nedomāju. Latvijā man nav laika vazāties pa veikaliem, jo vasara jau tā paiet vienā skriešanā – gan draugi jāsatiek, gan uz treniņiem jāiet. Bet sezonas laikā, kad treniņš beidzas jau ap pusdienlaiku, kaut kā jau laiks pēc tam ir jānosit, un tad arī sanāk ieiet veikalos," stāsta pazīstamais hokejists, piebilstot, ka Amerikā iegādāties apģērbu ir ne tikai lētāk, bet arī salīdzinoši vienkāršāk. "Piemēram, Latvijā man džinsus atrast ir problemātiski – jo man ir lielas kājas. Vai nu jāpērk divus izmērus lielākas un tad jānēsā ar jostu, vai arī der jostasvietā un kājas ir maksimāli iespīlētas. Amerikā ir dažādu griezumu džinsi, nekādu problēmu! Tur arī šortus sapērkos visai vasarai, lai te nav nekas jāmeklē."
Hokejists nenoniecina arī slavenus zīmolus, taču tikpat labi viņš jūtas apģērbā, kas nav dizainera radīts. "Ja man iekrīt acīs, nav svarīgi, cik tas maksā, ir vai nav zīmols. Bet nu tūkstoš latu par džinsiem gan neesmu gatavs maksāt – vienu vasaru panēsā un tāpat metamas ārā." Turklāt var gadīties, ka sezonas vidū iegādāti džinsi vasarā vairs neder, jo ķermenis atvaļinājumā drusciņ izplūst. "Jā, ir bijuši gadījumi," Kaspars neslēpj, taču piebilst, ka, atsākot treniņus, viss atkal ir savās vietās.
Tikai vasarā, tikai mājās
Divi vasaras atvaļinājuma mēneši jau aizvadīti un Kaspars labprāt izstāsta, kā šo laiku pavadījis. "Kad tikko beidzas sezona, gribas satikties ar draugiem, kas nav sportisti, un tad sanāk pabaudīt Rīgas naktsdzīvi, jo pa dienu viņi strādā, bet pa nakti ballējas. Man patīk arī atpūta pie ūdens – ar laivām, ar dažādiem pūšļiem. Vienu divas reizes nedēļā savācamies kopā un paspēlējam futbolu. Šovasar iegādājos arī pokera galdu. Spēlējam arī golfu. Tā tāda vairāk ziemeļamerikāņu atpūta – lielākā daļa hokejistu Ziemeļamerikā spēlē golfu, arī sezonas laikā. Kad otro gadu biju Amerikā, komandas biedri mani aizvilka pamēģināt, un jau pirmajā dienā nopirku pats savas nūjas un visu ekipējumu. Ļoti atkarību veicinošs sporta veids," hokejists secina.
Vasarā viņu var satikt Ozo golfa laukumā, arī Viesturos. "Mēs esam vairāki hokejisti, kas aizrāvušies ar golfu," saka Kaspars un nosauc ne tikai Sandi Ozoliņu, arī Lauri Dārziņu, Armandu Bērziņu, Edgaru Masaļski. "Tāpat jau visi kopā vien kuļamies – gan sezonas laikā, gan atvaļinājumā. Vairāk nekā desmit gadu kopā spēlējam, esam jau pieraduši cits pie cita, esam sadraudzējušies. Un cik tad mums ir tā laika būt kopā – tikai vasarā, tikai mājās..."