Rīgas Doma kora skolas direktors diriģents Jānis Erenštreits ar savu dzīvesbiedri, šīs pašas skolas klavierspēles pedagoģi Silviju Erenštreiti jau teju trīsdesmit gadu vasaras un nedēļas nogales vada skaisti iekoptajās mājās "Smilškalni" Mērsragā.
Kurzemes puses zvejniekciemā atpūšas arī pārējie ģimenes locekļi – jaunākā meita Agnese ar vīru Māri un dēliem Rūdolfu un Oskaru un vecākā meita Kristīne ar vīru Mārtiņu un dēlu Augustu.
Stāstot, kā atrast Smilškalnus, Jānis Erenštreits kā galveno orientieri piemin stārķa ligzdu, kas atrodas uz robežas ar kaimiņiem. Šādai mājas vizītkartei tiešām nevar pabraukt garām. "Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā, būdams E. Dārziņa mūzikas skolas zēnu kora diriģents (vēlāk – Rīgas Doma kora skolas zēnu koris – aut.), dažādās Latvijas vietās organizēju vasaras nometnes, lai Rīgas puikas varētu labāk iepazīt savu dzimto zemi. Viena no šīm nometnēm bija Mērsragā. Tā kā pats esmu dzimis un audzis pie jūras – Miķeļtornī un Sīkragā, man šī vieta iekrita sirdī. Ieminējos Mērsraga direktoram Kārlim Baumanim, ka labprāt iegādātos īpašumu šajā Kurzemes zvejniekciemā. Tā paša gada rudenī atskanēja zvans, ka ir radusies tāda iespēja. Smilškalnu iepriekšējais saimnieks, vecais zvejniekvīrs, uzvārdā Āzītis, bija aizgājis viņsaulē," atceras Jānis Erenštreits. "Kad pirmoreiz atbraucu apskatīt Smilškalnus, nelielā mājiņa ilgāku laiku bija stāvējusi tukša, taču tās saimnieki bija bijuši rūpīgi. Dārzs bija aizaudzis, toties stallis uzreiz krita acīs ar savu pamatīgumu. Ieraugot uz laukakmeņu pamatiem uzslieto būvi, nodomāju, ka te nu gan varēs izvērsties."
27 gadu laikā gan māja, gan kūts pārbūvētas, gan apkārtne sakopta un iekārtota tā, ka prieks ir ne tikai pašiem, bet arī visiem, kas iegriežas Smilškalnos. "Sākumā es ar sievu un meitām dzīvojām nelielajā mājiņā, kur ir divas istabas, veranda un virtuve, bet, ģimenei kļūstot kuplākai, dzīvošanai pielāgojām stalli, to izremontējot un uzceļot otro stāvu. Pirms desmit gadiem, kad piedzima pirmais mazbērns, stallim pieaudzējām plašu verandu, lai ir, kur visiem satilpt, ieturot maltītes," stāsta Jānis Erenštreits.
Pa šiem gadiem Smilškalnos ir arī uzcelta pirtiņa un šķūnītis, tapis bērnu rotaļlaukums un vieta, kur uzspēlēt basketbolu. Gandrīz hektāru lielo teritoriju sedz nevainojamā kārtībā uzturēts mauriņš, kurā ir vairākas mūžzaļo augu, puķu un augļu koku saliņas. Starp abām mājām uzkalnītē plešas dekoratīvo krūmu, koku un puķu dobe, kura esot veidota, izmantojot augus, ko Jānim Erenštreitam uzdāvinājuši 60 gadu jubilejā. "Mēs visi esam dabas bērni, tāpēc pat tad, kad ir nejauks laiks, braucam uz savām mājām Mērsragā.
SIMTGADĪGA. Erenštreiti ir saglabājuši apdzeltējušu papīra lapiņu, uz kuras tās pirmie saimnieki pierakstījuši svarīgus, ar mājas izcelsmi saistītus datus. Pieraksti liecina, ka nelielais namiņš ir celts 1900. gadā, tā garums – 24 pēdas, platums – 18 pēdas, bet augstums – 8 pēdas.
VIESMĪLĪGI. Kad laiks ir jauks, ģimene maltītes parasti ieturot laukā, svaigā gaisā mājīgi iekārtotajā terasē, kas uzcelta blakus pirtiņai. Tur ēdot paši un cienājot viesus, kad tādi ierodas. Arī mēs izbaudījām Erenštreitu ģimenes viesmīlību, mielojoties ar meitas Agneses cepto aveņu kūku un kūpinātām butēm. Attēlā – Jānis Erenštreits ar dzīvesbiedri Silviju, mazdēliem (no kreisās) Oskaru un Rūdolfu, klāt esot bīglu kucītei Otai.
DZĪVOJAMĀ ISTABA. "Te viss ir tapis pakāpeniski, soli pa solim, jo nebija ne tik daudz laika, ne rocības. Lielākie darbi jau notika vasarā," stāsta Jānis Erenštreits, atceroties, kā vēl padomju gados no jūrmalas vedis smiltis, ko bērt starp lagām, lai varētu kūts daļā klāt grīdas dēļus. Arī sienas viņš esot apšuvis pats ar koka dēlīšiem, bet kamīnu mūrējis pieredzējis meistars. "Zināju – kad man pašam būs māja, tajā noteikti atradīsies kamīns. Pēc tā kāroju, nostalģisku atmiņu vadīts. Kad biju bērns, vecmāmiņa, kurinot krāsni, mēdza sapulcināt mūs, mazbērnus, ap sevi, lai stāstītu pasakas. Tas bija tik mīļi, ka tagad daru tāpat – kopā ar mazdēliem sēžam pie kamīna mutes. Tiesa, pārāk bieži tas nesanāk," saka trīs mazdēlu vectēvs
ĒRTA. Tajā kūts spārnā, kur atradies vāgūzis (tur esotuzglabāti tīkli un citas piekrastes zvejai vajadzīgas lietas), tagad iekārtota virtuve. Grīdas dēļi esot bijuši labā stāvoklī, tāpēc tos vajadzējis tikai noslīpēt un nolakot, bet sienas un griestus diriģents pats apsitis ar ozolkoka dēlīšiem. Virtuves iekārta esot atceļojusi no Rīgas dzīvokļa. "Kā jau tas bija parasts, tas, kas beidz kalpot pilsētā, pārceļas uz vasaras mājām," nosmej Silvijas kundze.
LIECĪBA. Dzīvojamās ēkas augšstāvā pie sienas piestiprināta izkārtne, kas savulaik esot atradusies pie Jāņa Erenštreita vectēvam Dāvim Švanenbergam piederošā veikala.
PULCĒŠANĀS VIETA. "Pie šī galda, cieši viens pie otra sasēdušies, esam ieturējuši maltītes un vakarējuši itin kuplā skaitā," saka diriģents, norādot uz verandu, kas pieaudzēta nelielajai zvejniekmājiņai.
ATVĒRTAIS PLĀNOJUMS. Lai nelielajā zvejniekmājiņā būtu plašāk, nojaukta siena, kas iepriekš nodalījusi virtuvi no dzīvojamās istabas. Virtuves iekārtu no priedeskoka esot darinājuši Talsu galdnieki, grīda esot saglabājusies no mājas tapšanas brīža, bet Jotul krāsniņu esot ielikuši plīts vietā. Tagad to nožēlojot, jo plīts spējusi daudz labāk piesildīt telpas.
BAGĀTĪGA. Krāšņo dobi, kurā zaļo un zied dekoratīvie krūmi, kociņi un augi, kas dāvināti Rīgas Doma kora skolas direktoram un diriģentam Jānim Erenštreitam 60 gadu jubilejā, esot palīdzējuši izveidot profesionāli dārznieki.
ĀTRA DABA. "Esmu ātras dabas – man visu vajag dabūt uzreiz gatavu. Tāpēc bieži gadās, ka vispirms daru un tad secinu – nav īsti pareizi," sevi raksturo "Smilškalnu" tagadējais saimnieks. Tā esot bijis, kad lējis pakāpienus un licis bruģi mājas priekšā. "Nebiju precīzi nomērījis, tāpēc vajadzēja uzlietos pakāpienus ārdīt ārā un sākt visu no jauna. Pēc tam jau bijis gudrāks.".
ATRADUMI. Kūts pamati, kas mūrēti no laukakmeņiem, joprojām kalpo, taču sienas, izņemot šo vienu, esot satrupējušas, tāpēc vajadzējis tās noplēst. Saglabājušos veco dēļu sienu rotā no jūras izskaloti vai pa ceļam uz jūru atrasti zariņi un dēlīši. "Rīgas līcis jau neko daudz neizskalo," zina teikt Jānis Erenštreits.
PIEBŪVES. Lai būtu ērtāka un komfortablāka dzīvošana, ēkai uzcelts otrais stāvs (tur visiem ir iekārtotas guļamistabas), kā arī piebūves (vienā ierīkota dušas telpa un tualete, otrā – pagrabs). "Kad sākām šeit dzīvot, primārais bija izaudzēt pēc iespējas vairāk dārzeņu, lai ģimene varētu paēst. Bija vasaras, kad ieziemojām 100 gurķu burkas, bet pagrabs bija pilns ar kartupeļiem un burkāniem," atceras diriģenta dzīvesbiedre un piemetina, ka tagad sakņu dārzs esot sarucis, – palikušas vien dažas dobes, kurās augot kāds kabacis, burkāns, gurķis, tomāts, zemenes un garšaugi. Savukārt mājas priekšā sastādītas ābeļu rindas, kuras ieskauj samteņu virtenītes.
IEMĪĻOTA VIETA. Pirti esot uzcēluši 1986. gadā, bet terase tapusi vēlāk. "Gribējām iekārtot vietu, kur mums visiem pulcēties. Tā kā gar mūsu mājām ved ceļš uz tālākajiem jūrmalciemiem, kustība pa to ir diezgan dzīva. Sēžot šajā terasē, troksni nedzird, jo terase atrodas dziļi iekšā dārzā," skaidro Jānis Erenštreits.
MANTOJUMS. Jānis Erenštreits rokās tur no vecās mammas mantotu pletīzeri (viņa kolekcijā ir vairāki gludekļa priekšteči), bet viņam aiz muguras redzams sienas pulkstenis, kas arī reiz kalpojis viņa vecmāmiņai.
GAIŠS. Ēkas otrajā stāvā iekārtotas guļamvietas kuplajai Ērenštreitu saimei. Attēlā redzamas mazdēlu gultiņas, priekšplānā – grāmatu plaukts, kas atvests no meitas Agneses Rīgas mājām.
JŪTAS LABI. Jānis un Silvija Erenštreiti stāsta, ka gan māju, gan pagalmu esot ierīkojuši tā, lai viņi visi – pieaugušie, bērni un, jā, arī mājdzīvnieki "Smilškalnos" justos labi.
PIRTS VIKTORIJA. Šāds nosaukums pirtiņai esot dots par godu trim Viktoriem, kas cēluši un ar nepieciešamo aprīkojuši pirtiņu. "Tas bija pirms krietna laika, kad pie mūsu mājas vārtiņiem piebrauca kāds vīrs un vaicāja: "Vai jums betonu nevajag?" Daudz nedomādami, abi ar Silviju atbildējām, ka vajag gan. "Par pirti bijām jau iepriekš domājuši, tāpēc tik ātri reaģējām. Vispār ar to betonu bija trakums – tā kā tas ātri sastingst, vajadzēja ļoti ātri ar spaiņiem to sanest un tad sasist dēļus, lai varētu liet pamatus," skaidro diriģents. "Tālākos darbus veica manas vecākās māsas vīrs Viktors, manas mammas labs paziņa Viktors (viņam labi padevās koka darbi) un kaimiņš Viktors (viņš gādāja par santehniku).
VIETĒJIE LAUKAKMEŅI. Kad kurinot pirti, gars tiek uzmests uz tuvākajā apkārtnē savāktajiem laukakmeņiem. Ja nav laika vai noskaņojuma pērties, iespējams noskaloties dušā. Terases grīda un apmale, tāpat arī jumta segums esot pirkti gatavi.