Amerikas mācības

"Tas bija vērtīgs laiks manā dzīvē, jo svešā vietā iemācījos pastāvēt par sevi. Protams, iepazinu arī citu kultūru, sadzīvi un tradīcijas," par sešiem Amerikas Savienotajās Valstīs pavadītiem mēnešiem, kur mācījās Ostinas vidusskolā apmaiņas programmā, saka 18 gadus vecā Kristiāna Volbeta.

Tagad viņa ir apņēmības pilna pabeigt 12. klasi savā skolā Rīgā un tad atkal atgriezties Amerikā, lai tur studētu. Novērtējusi šādas pieredzes plusus, meitene, atgriezusies Latvijā, kļuva par brīvprātīgo jauniešu apmaiņas organizācijā AFS Latvia.

Doties ilgstoši prom no mājām, lai mācītos otrā pasaules malā, neesot bijis Kristiānas sen lolots sapnis, bet, kā viņa pati saka, spontāna un traka ideja. "Pērn 1. septembrī pēc skolas kopā ar draudzenēm aizbraucām uz Vērmanes dārzu, kur notika šai dienai veltīti pasākumi un stāstīja arī par iespējām mācīties ārvalstīs. Man pienāca klāt kāda meitene un jautāja: "Vai tu gribētu māsu Argentīnā?" Jautājums tik ļoti samulsināja, ka es apstājos un sāku klausīties. Izrādījās, ka šī meitene kādu laiku bija mācījusies Argentīnā un dzīvojusi viesģimenē, kur bija meita, tādējādi sev tālajā zemē iegūstot māsu. Kādas pāris stundas klausījos, kā ir mācīties un dzīvot ārvalstīs, iesaistoties starptautiskajā jauniešu apmaiņas programmā. Interese par šo projektu man pieauga ar katru mirkli līdz pat tādai pakāpei, ka nolēmu pamēģināt. Radās diezgan liels vilinājums iepazīt citu kultūru, pamatīgāk apgūt angļu valodu un, jā, arī kļūt patstāvīgākai."

Taču galavārds par to, vai Kristiānai būs lemts mācīties Amerikas Savienotajās Valstīs vai ne, piederējis viņas vecākiem. "Viņi bija ļoti pārsteigti, izdzirdot, ka man ir šāds nodoms, tāpēc uzreiz neteica ne jā, ne nē, jo šis brauciens un mācīšanās sešus mēnešus ilgi prasa diezgan lielas finanses, bet mēs ģimenē esam trīs māsas un vecāki katrai grib nodrošināt labu izglītību. Tāpēc pat tad, kad bija iemaksāta daļa no nepieciešamās summas, nebiju pārliecināta, vai braukšu uz Ameriku. Taču viendien mamma pienāca pie manis un teica: "Nu tev ir jāiemācās kāda latviešu ēdiena recepte." Šie vārdi man lika gandrīz vai palēkties aiz laimes, jo sapratu, ka vecāki ir izšķīrušies par labu manām mācībām parastā vidusskolā Ostinā Teksasas štatā," stāsta Kristiāna un piebilst, ka finansiālu atbalstu snieguši arī krustvecāki un vecmāmiņa.

Viņa atklāj, ka esot bijusi iespēja apmaiņas programmā doties uz Itāliju vai ASV, taču, tā kā atšķirība izmaksu ziņā bijusi niecīga, ģimene nospriedusi, ka tad jau labāk ir doties pāri okeānam.

Atkailināti pleci un krītoša ola

Kristiāna atzīst, ka pirmās dienas svešajā vidē starp svešiem cilvēkiem esot bijušas grūtas, jo iepriekš viņa prom no mājām un ģimenes nekad neesot bijusi vairāk par pāris, trim nedēļām. "Sākumā pārdzīvojums bija tik liels, ka raudāju. Vēlāk savai viesģimenei atzinos, ka biju domājusi – būšu stiprāka. Taču drīz vien apradu ar jauno situāciju un, kad pēc sešiem mēnešiem bija jāatgriežas Latvijā, tikpat sirsnīgi raudāju, ka jāšķiras no draugiem un viesģimenes Ostinā," savas izjūtas raksturo meitene.

Pirmajās skolas dienās Kristiāna dabūjusi gandrīz vai katram skaidrot, kur tāda Latvija atrodas. Vispirms viņa pacietīgi skaidrojusi, ka tā ir kartē uz augšu aiz Vācijas (par šo valsti amerikāņu jauniešiem esot kāda vāra nojausma), Polijas un Lietuvas. Bet, kad nogurusi skaidrot, sākusi draiskoties, sakot, ka Latvija atrodas Āfrikā starp Ķīnu un Indiju. "Viņi nebrīnījās, tikai novilka: "Ā, es zinu!""

Skolā vajadzējis ievērot dreskodu – meitenes nedrīkstējušas vilkt topiņus ar atsegtiem pleciem un dziļiem dekoltē, bet puiši šortus. Neesot bijis atļauts arī tērpties viscaur zilā vai sarkanā apģērbā, jo šīs krāsas bija izvēlējušās divi naidīgi ielu grupējumi, tāpēc ārpus skolas varēja iekulties nepatikšanās. "Kad noskanēja stundu beigu zvans, zēni uzreiz bija bokseršortos, bet krekls no biksēm laukā," nosmej Kristiāna.

Meitenei vajadzējis aprast arī ar to, ka mācības notiek angļu valodā. Taču viņa ļoti ātri adaptējusies, turklāt šo valodu pārzinājusi pat labāk par daudziem meksikāņu jauniešiem, kuri, dzīvojot Amerikā, to nebija apguvuši, pārvaldīja tikai savu dzimto – spāņu valodu. "Man patika, kā Ostinā mācīja fiziku – bija daudz praktisku nodarbību, kas palīdzēja izprast, kā darbojas fizikas likumi. Piemēram, vajadzēja izdomāt, kur un kā jānovieto svaiga ola, lai, to metot no otrā stāva, nesaplīstu čaumala. Ja bija nepieciešamība, mācībās man palīdzēja viesģimene, kas ir IT speciālisti. Piemēram, līdz diviem naktī viņi no kartona kastēm taisīja mājas maketu ar spuldzītēm iekšā, kas man bija vajadzīgs fizikā."

Tagad viņai esot arī daudz pamatīgākas zināšanas par Amerikas vēsturi, kā arī padziļināti apguvusi angļu valodu. "Tur varēja izvēlēties, ko grib mācīties, bet vērtēja 100 ballu sistēmā. Man bija labas atzīmes – A un B līmenī," atklāj Kristiāna un, lūgta salīdzināt, kādi ir skolotāji Amerikā un Latvijā, atzīst, ka amerikāņu pasniedzēji esot draudzīgāki.

Izdzīvošanas gudrības

Toties skolēnu vidē gadījušies arī nepatīkami starpgadījumi. "Daži izjuta skaudību, ka esmu no Eiropas, ka esmu blonda, esmu slaida, ka labi mācos un gūstu atzīstamus panākumus sportā. Es neļāvos provokācijām, uz agresīvām izpausmēm atbildēju ar smaidu. Piemēram, kad deju nodarbībās kāda meitene sāka mani aprunāt, pagriezos pret viņu un teicu: "Man ļoti patika, kā tu šodien dejoji!" Viņa apstulba un vēlāk kļuvām gluži normālas draudzenes." Kristiāna atzīst – ja viņa būtu iesaistījusies konfliktsituācijās, pastāvētu drauds, ka viņai vajadzētu atgriezties Latvijā. "Tas ir norādīts skolēnu apmaiņas programmas noteikumos."

Taču laika gaitā meitene ieguvusi vairākus draugus. Visciešākā draudzība viņai esot izveidojusies ar amerikānieti Samantu, kura nākamgad braukšot ciemos uz Latviju, kā arī radušās romantiskas jūtas pret Timotiju. "Mans draugs ir visskaistākais puisis skolā, mēs abi kopā trenējāmies vieglatlētikā."

Meitene uzteic ļoti plašo ārspusstundu nodarbību piedāvājumu Ostinas vidusskolā. "Tur var apgūt dejas, sportot (nodarboties ar vieglatlētiku, ar svarcelšanu, spēlēt basketbolu, beisbolu vai golfu), iesaistīties teātra studijā, muzicēt vai mācīties gatavot ēst," uzskaita Kristāna. "Sākumā izvēlējos deju nodarbības, bet mani neapmierināja, kā tās notiek, tāpēc pievērsos vieglatlētikai. Jāatzīst, ka portam tur nekas netiek žēlots, – gan treniņi un sacensības ir augstā līmenī, gan arī skolēni tiek apgādāti ar visu sportošanai nepieciešamo." Meitene esot piedalījusies dažāda mēroga sacensībās un izcīnījusi vairākas uzvaras skriešanas distancēs, par ko lepojas. "400 metru stafetē dabūju pat zelta medaļu!"

Neparasta viesģimene

Pirms uzticēt bērnus viesģimenei, apmaiņas programmas organizētāji rūpīgi izpētot pieteikušos pretendentus. "Es dzīvoju netradicionālā ģimenē – Džons un Maikls ir noslēguši viendzimuma laulību. Sākumā man tas šķita mazliet šokējoši, bet tad nodomāju – ja mana dzīve, dodoties uz Ameriku, mainīsies par 360 grādiem, tad kāpēc lai tā nemainītos vēl par desmit grādiem," saka Kristiāna un piebilst, ka viņai esot ļoti paveicies ar viesģimeni. "Džons un Maikls ir lieliski cilvēki! Viņa mani lutināja – gādāja par regulārām ēdienreizēm (tiesa, to paredz apmaiņas programma), veda arī uz restorāniem, ko Amerikā ir parasts darīt, palīdzēja mācībās, pasniedza dāvanas." Savukārt Kristiāna esot atradinājusi savu viesģimeni no monotonas atpūtas. "Viņi daudz laika pavada pie televizora, bet es savā ģimenē esmu radusi pie aktīvas atpūtas, tāpēc mudināju Džonu un Maiklu apskatīt Ostinu un tās tuvāko apkārtni. Pēc tam viņi atzina, ka, pateicoties man, esot pabijuši daudzās interesantās vietās." Kristiāna novērojusi, ka viņas viesģimene arī šķiežot naudu nevajadzīgām lietām. "Katrā istabā tur bija pa gaisa mitrinātājam, ventilatoram un gaisa kondicionierim, kā arī daudz vēl visādu nieku."

Vecāki Kristiānai viņas 18. dzimšanas dienā, kas pienāca tālajā Amerikā, sagādāja pamatīgu pārsteigumu, atsūtot simbolisku ziņu ar norādi, kāda dāvana viņu sagaidīs, atgriežoties Latvijā. Tā izrādījās kapitāla un patriotiska dāvana – Vidzemes novada tautastērps. "Dzimšanas dienā saņēmu vairākus sūtījumus no Latvijas, starp kuriem bija kaste ar apsveikumiem no klasesbiedriem un citiem draugiem un neliels sainītis, kurā bija ielikta manas māsas zīmēta papīra lelle tautastērpā bez galvas, bet ar pavadtekstu: "Vari jau pielaikot!" Pirmajā mirklī neko nesapratu, bet tad aptvēru, ka ģimene man 18. dzimšanas dienā dāvina Vidzemes novada tautastērpu tieši tāpat kā manai vecākajai māsai, kad viņai palika 18. Tagad braucu tam pakaļ. Tiesa, šīs vasaras nozīmīgākajos notikumos – Jāņos un skolēnu dziesmu un deju svētkos – man neizdosies uzvilkt tautastērpu, jo Latvijā atgriezos tikai pirms nedēļas."

Tagad Kristiāna cītīgi gatavojas eksāmeniem, lai varētu turpināt mācības Latvijā, – viņai savā skolā jānokārto pārbaudes darbi visos priekšmetos, kādi ir 11. klasē. "Amerikā es savā klasē biju sekmīgākā, jo tur mācību līmenis atbilda tam, kāds ir mūsu devītajiem. Latvijā māca pamatīgāk (domāju, ka izglītības ziņā Eiropa aizies priekšā Amerikai), toties es tagad daudz ko vairāk zinu par Amerikas vēsturi un varēju kārtīgi noslīpēt angļu valodu. Bet galvenais mans ieguvums ir prasme izdzīvot un pastāvēt svešā vietā. Un vēl, būdama tālumā, es pārliecinājos, ka Latvija ir brīnišķīga zeme.