Astoņus gadus vecā Diāna Kraukle, uzstājīgi un vairākkārt demonstrējot bērnišķīgu gribasspēku, nevis niķīgu kaprīzi, mammai saka: "Es visu pati!" Varbūt tas liecina, ka, izaugusi liela, Diāna dzīvē nekad nepazudīs.
Smaidīgā un ļoti komunikablā meitene uz tikšanos ir atnākusi kopā ar savu māmiņu Ilmiru Gorkovenko. Rītdien abas atkal dosies tālā ceļā, lai turpinātu Diānas ārstēšanos ārpus Latvijas – Ļvovā. "Uz turieni mēs brauksim pirmo reizi. Tur būs tāda pati rehabilitācija kā citās ārstniecības iestādēs, ko mēs regulāri apmeklējam," stāsta Ilmira.
Viņa uzskata, ka jebkurš ārstniecības kurss meitenei dod pozitīvus rezultātus. "Taču tad, ja meita saslimst, piemēram, saaukstējas, iesāktā rehabilitācija nedod tik labu iznākumu, kā plānots," stāsta meitenes mamma. "Mēs gājām uz masāžu poliklīnikā 10. reizi, tika sasniegti rezultāti, bet pēc tam Diāna saslima un, atkal atsākot masāžu, bija sajūta, it kā nekas nebūtu darīts." Viņas mamma atklāj, ka ar slimošanu mēdz būt dažādi – šogad, par laimi, Diāna ir turējusies pretī pēkšņām kaitēm. Viņas ir ļoti centīgas – lieto tautas līdzekļus, dzer ārstnieciskas tējas, lai aizsargātu imunitāti.
Mājās nevar sēdēt
Diānas un viņas vecāku ģimenē pierasts, ka regulāri jādodas uz kādu no ārstniecības iestādēm tepat, Latvijā, vai ārpus tās. Diānai agrā bērnībā tika noteikta diagnoze – bērnu cerebrālā trieka un spastiska tetraparēze, taču ar ģimenes un labvēļu finansiālu atbalstu ir panākts veselības uzlabojums. Viņas māmiņa jau gadu iepriekš plāno nākamos braucienus rehabilitācijas nolūkā, lai meitai nebūtu jākavē skola un visur varētu paspēt. Sievietes nostāja ir stingra – nevar sēdēt mājās, saliekot rokas klēpī. Atslābināties nedrīkst, lai nepalaistu garām kādu iespēju vai jaunu informāciju.
Ziemā abas dodas uz Vaivaru rehabilitācijas centru, pavasarī – uz rehabilitācijas centru Baltezers, bet vasaras sākumā jau vairākus gadus pēc kārtas – uz Odesu, kur veic dubļu terapiju. Plānoto braucienu sarakstā jau fiksēts arī nākamais uz turieni pēc gada. Diānas mamma cītīgi uzskaita, cik reižu nācies būt sanatorijā Vaivari, rehabilitācijas centros Līgatne un Baltezers, Sevastopolē un citviet. "Esmu dzirdējusi, ka Minhenē iespējams veikt rehabilitāciju, kas iedarbojas uz smadzenēm, lai tās pareizi dotu komandu. Esmu par to iedegusies. Tas būtu nākamais solis Diānas atveseļošanās procesā."
Atvērta savstarpējām attiecībām
"Ar Diānu sākumā nebija viegli – tiklīdz ārstniecības iestādē kāds speciālists viņai pieskārās, meita sāka kliegt. Viņa nevarēja mierīgi nogulēt uz kušetes, bija problemātiski veikt masāžu. Rehabilitācijas centrā Baltezers, veicot masāžu, Diāna pirmo reizi masāžas laikā pārstāja raudāt un kopš tā brīža vairs neraud." Ilmira stāsta, ka viņas cenšas izmantot visas piedāvātās ārstniecības iespējas gan tepat, Latvijā, gan tālākās vietās. "Kad man jautā, kas palīdz, atbildu, ka visur. Ja uz kādu ārstniecības iestādi aizbraucam un sliktāk nekļūst, tad uzskatu, ka tas ir nācis tikai par labu. Katrs atrod kaut ko savu līdzīgās situācijās. Kamēr meitas organisms aug un veidojas, to ir vieglāk izdarīt nekā tad, kad viņa kļūs pieaugusi. Priecājos, ka Diāna nebūs izolēta no sabiedrības. Viņa ir ļoti komunikabla un atvērta attiecības ar cilvēkiem."
Visu laiku raudāja
Diāna ir ilgi gaidīts bērns mammai Ilmirai un tētim Igoram. Viņas dzimtene ir tālu no Latvijas – Tadžikistānā, bet tētis ir latvietis. "Grūtniecība noritēja normāli, jutos labi. Kad Diāna piedzima, viss bija kārtībā, tikai viņa visu laiku raudāja. Tagad saprotu, ka viņa cieta galvassāpes. Ārsti teica, ka mazliet jāpagaida. Šūpoju viņu un sevi mierināju, ka laikam neesmu morāli gatava mātes lomai, ka varbūt pret meitu slikti izturos."
Kad mazajai Diānai vajadzēja velties, viņa mācēja turēt galviņu, bet nespēja to izdarīt. Ārstiem viennozīmīgas atbildes nav par to, kāpēc tā notika. Diānas mamma pārstājusi uzdot jautājumu "Kāpēc?", izmisīgi nemeklē cēloņus un vainīgo. Viņa uzskata, ka tas nav jādara. "Diānas slimība man ir likusi mainīt savu domāšanu. Esmu sapratusi, ka jāpriecājas par katru dienu, par katru sava bērna kustību," atklāti saka I. Gorkovenko. To viņa novērtējusi kā vislielāko pasaules brīnumu, jo Diāna līdz trīs gadu vecumam nestaigāja – nespēra nevienu soli. Vecāki pārlaimīgo mirkli nofilmējuši ar kameru. Pirms tam viņa ilgi rāpojusi uz ceļgaliem. Tas notika pēc Starptautiskās rehabilitācijas klīnikas apmeklējuma Ukrainā.
Pabeidz pirmo klasi
Ārsti teic, ka ar veselības problēmām Diānai nāksies cīnīties ilgi. "Bērns aug, līdz ar viņu muskuļi, kas izstiepjas. Tāpēc ārstniecības process ir sarežģīts, taču pārtraukt to nedrīkst, lai nekļūtu sliktāk," skaidro Ilmira. Divus gadus kopš 5 gadu vecuma Diāna apmeklēja pirmsskolas izglītības iestādi, bet šogad jau ir beigusi mācības 1. klasē Rīgas 66. speciālajā vidusskolā. Diānas mamma ir sajūsmā par šo mācību iestādi (to apmeklē ar skoliozi slimi bērni un bērni ar kustību traucējumiem), kurā meitai vislabāk patīk mūzika, krievu valoda un matemātika.
"Lai uzsāktu mācības tajā, mums bija jāievēro vairāki nosacījumi – jāprot patstāvīgi ēst, apmeklēt tualeti un saģērbties. Par laimi, Diāna to visu lēnām dara. Piecu gadu laikā skolā tika atvērta pirmā klase, kur mācības notiek krievu valodā." Speciālisti ieteica Diānai apmeklēt krievvalodīgo bērnu klasi, lai gan viņa labi runā ne tikai krievu, bet arī latviešu valodā. Ar savu vecmāmiņu Diāna sarunājas latviski. "Kad mēs bijām Līgatnē, Diāna ar personālu sarunājās kā tulks," smaida viņas mamma.
Vecāku laimes noslēpums
Diānas mamma slavē vīru un meitas tēti Igoru, stipro ģimenes balstu, bez kura klātos grūti. "Zinu, ka daudzi tēti nespēj izturēt. Mūs Dievs ir apbalvojis ar tādu vīru un tēvu. Es pat nepieļauju domu, ka varētu būt citādi," saka Ilmira. Pašsaprotami, ka uzslavas viņa velta arī mīļotajai meitai Diānai. "Meitai ir laba sirds, viņa nav ļaunatminīga un nekad neapvainojas. Nezinu, kā veidosies attiecības ar citiem, kad viņa augs lielāka. Ja bērnam ir laba sirds, tad Dievs viņu nepametīs."
Ilmira uzskata, ka ģimenei ir paveicies ar labiem cilvēkiem apkārt, ne tikai ar ārzemju, bet arī Latvijas mediķiem, kuri ir saprotoši un iejūtīgi. Viņa cenšas pret meitu būt prasīga, lai izaug par spēcīga rakstura cilvēku. Tikai tagad, veidojot attiecības ar Diānu, redz, ka agrāk nav pietiekami žēlojusi savu mammu. "Neesmu stipra sieviete. Nē," saka Ilmira. Mīlošā māte vairāk par visu baidās pati saslimt un neizdarīt ko tādu, kas meitai ir ļoti vajadzīgs. "Kas tad notiks ar Diānu, ja es saslimšu? Ja man citi jautātu, vai esmu visu izdarījusi Diānas labā, ko vien varēju, es gribētu atbildēt: jā!" Ilmira prāto, ka citas sievietes savu dzīvi vairāk velta darbam un karjerai. Taču viņai šajā dzīvē dota pavisam cita misija. "Strādāju līdz Diānas piedzimšanai. Neviens darba devējs nevēlētos mani pieņemt darbā ar mūsu dzīves ritmu – mēs sakravājam čemodānus, aizbraucam, atbraucam, un mūs gaida nākamais brauciens." Viņa saprot, ka galvenais uzdevums – būt labai mammai. Un tas nav viegls. "Zinu pašu svarīgāko – ja bērns ir vesels un laimīgs, tad vecāki jūtas vairākkārt laimīgāki," ir pārliecināta Diānas mamma.
Ja vēlaties palīdzēt Diānai Krauklei, tad līdzekļus var pārskaitīt:
Fonds "Ziedot" reģ. nr 40008078226
Swedbank, bankas kods: HABA LV 22 konta nr: LV95HABA0551006150241
mērķis: Palīdzība Diānai Krauklei
* Ar Diānas mammu var sazināties pa telefonu 29420643 (no septembra).