Tas, ka jauni puiši dejo baletu, nav nekas ārkārtējs, bet tas, ka jaunietis baletskolā iestājas tikai 17 gadu vecumā, īsā laika periodā apgūst to, ko pārējie piecos gados, un pat tiek pie iespējas dejot uz Latvijas Nacionālās operas skatuves izrādē "Romeo un Džuljeta", nav parasts gadījums.
Tas ir izdevies Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.1 klases skolēnam Kristapam Jaunžeikaram, kurš neatlaidīgi, spītīgi un azartiski tiecas uz savu mērķi – dejot baletu un varbūt pat kļūt par solistu. Jā, viņš ir ambiciozs, taču līdz šim ar viņu notikušais liecina, ka nevajag baidīties no lieliem plāniem un it kā neaizsniedzamiem mērķiem, jo tie mēdz īstenoties.
Pirms pievēršanās baletam Kristaps galīgs iesācējs dejas mākslā nebija, jo vecāki viņu sešu gadu vecumā kopā ar māsu un brāli aizveda uz sporta deju studiju Mārupes vidusskolā. "Sākums, kamēr saprot, ka dejošana nav tikai iemācīti soļi, bet arī ritms, plastika, emocijas, bija ļoti grūts, gribēju pat vairs neiet uz nodarbībām, taču vecāki nepiekāpās, un tagad es viņiem par to esmu ļoti pateicīgs," nekautrējas teikt Kristaps, atzīstot, ka savas dejotāja karjeras sākumā bijis diezgan stīvs un kokains.
Meitenes notur
"Nedemisionēt man palīdzēja arī meitenes, kuras neļāva padoties. Viņām patika dejot, man ne, taču puišus kolektīvā vajadzēja, un viņas mani noturēja. Patiesa interese par dejošanu man radās vēlāk, kad mācījos kādā ceturtajā, piektajā klasē. Jo ar mani ir tā – tikai tad, ja kaut kas padodas, man rodas interese un vēlēšanās turpināt," sevi raksturo Kristaps.
Pārejot no Mārupes vidusskolas mācīties uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju, mainījās ne tikai vide un klasesbiedri, bet puisim vajadzēja arī pārkvalificēties no sporta dejām uz tautiskajām. "Varētu domāt – ja jau esi dejojis sporta dejas, kaut vai nākamajā dienā spēj pārorientēties uz citiem dejas žanriem. Bet tā nav, jo katram žanram piemīt sava specifika. Tāpēc es noteikti nepiekrītu tiem, kas saka – ja dejo baletu, tad māki visu. Ir jāpaiet laikam, lai ielauzītos."
Kristaps atceras, ka mēģinājumos juties galīgs nepraša – vajadzējis kā ābečniekam sākt mācīties pirmos burtus jeb tautas deju soļus. "Nācās apgūt citu dejas tehniku, bija nepieciešama arī lielāka fiziskā sagatavotība – jutu, ka nepietiek spēka, lai izturētu tempu, kāds ir daudzām tautas dejām. Pēc mēģinājumiem biju nosvīdis slapjš, it kā būtu noskrējis vismaz trīs kilometrus." Puisis atzīst, ka spēcīgs dzinulis viņam vienmēr esot bijis mērķis sasniegt maksimālo rezultātu viņu interesējošā jomā. Šajā gadījumā – iekļūt Āgenskalna Valsts ģimnāzijas tautas deju kolektīva Vainags pamatsastāvā jeb, kā skolā mēdza teikt, zelta sastāvā. "Vienmēr tā nav, bet es nesamierinos ar mazumiņu. To, kas man sanāk, gribu izkopt, cik nu vien labi spēju. Tā arī rīkojos, lai ietiktu zelta sastāvā. Cītīgi strādāju, neākstījos, trenējos arī mājās, lai, piemēram, izkoptu koordināciju, un man tas izdevās."
Kristaps iekļuva ne tikai Vainaga pamatsastāvā, bet ar šo deju kolektīvu piedalījies gan skolu jauniešu, gan pieaugušo dziesmu un deju svētkos, gan citos atbildīgos pasākumos. Tagad šim periodam viņa dzīvē pielikts punkts, tautas dejas viņa dejotāja karjerā jau ir pagātne.
Piecus gadus divos
Kristapa māsa tagad studējot Amerikā un tur dejojot salsu, brālis dejošanai jau sen esot atmetis ar roku, bet viņš pats, citu iedrošināts, mērķē uz profesionālo baletu. "Ja kāds pirms dažiem gadiem man būtu teicis, ka es gribēšu kļūt par baletdejotāju, domātu, ka viņš joko. Šodien tā jau ir realitāte, līdz kurai nonācu pakāpeniski," vērtējoši saka jaunietis. "Pirms gada (atceros pat datumu – 15. jūnijā) es ar savu skolasbiedri Kristānu Volbetu nolēmām apmeklēt baleta nodarbības, jo viens no nākotnes plāniem mums bija stāties horeogrāfos Kultūras akadēmijā. Lai tur varētu iekļūt, jāmāk labi dejot baletu. Mūsu mērķis bija divos gados, kas tad bija palikuši līdz vidusskolas beigšanai, apgūt piecu gadu programmu."
Pirmoreiz ierodoties uz privātām baleta nodarbībām pie treneres Lienes Jēkabsones, Kristaps piedzīvojis deja vu izjūtu. Kaut bijis fiziski trenēts, ar 11 gadu ilgu dejotāja stāžu, tomēr nav varējis daudz ko izdarīt – atkārtojusies situācija, kādu viņš pieredzējis, pārejot no sporta dejām uz tautas dejām. "Es nevarēju pacelt kāju augstāk par četrdesmit piecu grādu leņķi, biju diezgan saspringts un, runājot baletdejotāju slengā, ciets. Man pa spēkam bija tikai trešā pozīcija, kad pēdas jāsaliek kopā skujiņā, purngalus izvēršot deviņdesmit grādu leņķī."
Kaut Kristapa taktika esot – ja kaut kas ilgstoši nesanāk, mest mieru –, šoreiz viņš no tās atteicies. "Mani aizrāva baleta pasaule, tāpēc dzima spīts nepadoties. Nenoliedzami, liela nozīme bija treneres personībai – viņa mani gluži vai paņēma aiz rokas un ieveda lielajā baletā." Pēc divu mēnešu ilga treniņa mazajā zālē viņš esot pārcēlies uz lielo zāli, kur sācis apgūt jau sarežģītākus baleta elementus – lēcienus, piruetes un vēl citus.
Neklausās runās
Redzot, cik Kristaps strauji progresē, trenere Liene Jēkabsone ierosinājusi viņam turpināt mācības profesionālā vidē – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Vispirms viņa pati esot sazinājusies ar šīs skolas pedagogiem, izstāstījusi par Kristapu, taču saņemts atteikums, ka esot par vēlu stāties baletskolā. "To uzzinot, man piezagās neticība saviem spēkiem, taču trenere neļāva padoties. Viņa panāca, ka satiekamies ar Rīgas Horeogrāfijas skolas direktoru Haraldu Ritenbergu un viņa vietnieci Inesi Apini. Novērtējuši manus fiziskos dotumus, viņi man ļāva pamēģināt savus spēkus šīs skolas 5. klasē pie pasniedzējas Regīnas Kaupužas (parastajā vidusskolā tā ir devītā klase). Uz pirmajām nodarbībām atnāca Haralds Ritenbergs, lai redzētu, ko protu un varu. Viņš atzina, ka man ir baletdejotāja potenciāls, tikai vēl daudz kas jāiemācās."
Sākoties jaunajam mācību gadam, Kristapam nācās pagūt uz divām skolām – Āgenskalna Valsts ģimnāziju un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, kā arī atlicināt laiku arī baleta nodarbībām pie treneres Lienes Jēkabsones. "Man bija ātrā tempā jāiemācās tas, ko pārējie piektklasnieki jau zināja. Atzīšos, ka baletam veltīju vairāk uzmanības, jo man vajadzēja nokārtot eksāmenus klasiskajā baletā, raksturdejās un modernajā dejā. Vērtētāji bija pazīstami profesionāļi – Haralds Ritenbergs, Olga Žitluhina un citi. Sekmīgi nokārtojot šos eksāmenus, tiku ieskaitīts 1. kursā."
Puiša aizraušanos ar baletu draugi un skolasbiedri uztvēruši kā nu kurš – ar pārsteigumu, ar ironiju vai arī gluži vienaldzīgi. "Tēvs, izdzirdot par manu nodomu kļūt par baletdejotāju, sākumā neticēja tam un smējās, klases meitenes priecājās par mani, bet daudzi puiši jokoja, sakot, ka balets interesējot tikai vīriešus ar nepareizu seksuālo orientāciju. Šis stereotips joprojām ir spēcīgs. Dzirdēt ko tādu nav patīkami, bet es cenšos šo viedokli neņemt vērā. Lai paši pamēģina izdarīt to, ko es tagad spēju! Lai ko citi teiktu, dzirdot mūziku un dejojot, es nokļūstu fantastiskā pasaulē."