Pirmo reizi – svētku virsdiriģents

Diriģentam Kasparam Ādamsonam (25) ir svinīgas un vienreizējas izjūtas, jo pēc pāris dienām viņš X Vispārējos skolēnu dziesmu un deju svētkos pirmo reizi iejutīsies virsdiriģenta lomā.

Kasparam svētkos uzticēts diriģēt Ērika Ešenvalda un Māras Zālītes dziesmu cikls "Manas mājas". "Pašlaik daru visu, lai es, lielie solisti Kārlis Būmeistars jeb Kaža, Paula Dukure un mazie solisti no Rīgas Doma kora skolas Elīza Evalde un Reinis Bagāts, kā arī koristi svētkos justos pārliecināti par savu sniegumu," stāsta Kaspars Ādamsons.

Būt virsdiriģentam ir liela atbildība. "Protams, svētku sajūtu pavada praktiska gatavošanās kopmēģinājumos, kas notika dažādos Latvijas reģionos. Devos uz tiem un klausījos, kā skolēni ir apguvuši repertuāru," svētku priekšvakarā stāsta Kaspars Ādamsons.

"Domāju, ka koru līmenis ir labs. Es to nebiju gaidījis. Protams, ir skaņdarbi, kas dziedātājiem un arī diriģentiem ir cietais rieksts. Jāteic, ka kļūdas dažādos novados atkārtojas. Lai arī tās ir līdzīgas, liels prieks, ka, aizbraucot uz kopmēģinājumu kādā novadā, redzu, ka dziedātāji un diriģenti ir nopietni strādājuši." Vislabāk paticis koru kopmēģinājums Rēzeknē: "Pārsteidza, ka kultūras nams bija pārpildīts ar dziedošiem jauniešiem. Visi dziedātāji ir malači! Ja viņiem nebūtu centības un vēlēšanās dziedāt, tad diez vai svētki varētu notikt."

Koros, protams, joprojām trūkstot puišu. "Domāju, ar to saskaras katrs skolas vai jauktā kora diriģents. Sastāvu jāmēģina veidot tā, lai tajā būtu samērīgas sieviešu un vīru balsis. Tā tas ir bijis, ka koros puišu vienmēr ir bijis mazāk. Taču šo situāciju nevajag pārāk dramatizēt. Tas ir katra diriģenta pienākums piesaistīt korim un arī Dziesmu svētkiem stiprā dzimuma pārstāvjus."

Muzicēšana bez notīm

Pirms svētkiem esot neliels uztraukums, un viņš ir pārliecināts, ka diriģenta rokām nevajadzētu trīcēt. Taču viņš vēl nezina, kā jutīsies, kad svētki sāksies. "Protams, darbs ar svētku kopkori ir specifiskāks nekā ikdienā ar savu kolektīvu. Grūti salīdzināt 30 līdz 40 dalībnieku kori ar vairāku desmitu tūkstošu dziedātāju balsīm. Negribu pārvērtēt kopkora diriģenta panākumus, jo lielu darbu ir paveikuši katra individuālā kora diriģenti. Dziedātāji var justies droši, ja viņi var muzicēt bez notīm. Tas ir liels spēks. Ja 12 000 koristu skatītos uz mani caur nošu mapi, tad varētu diriģēt, kā vien vēlos, nekas labs nesanāktu. Ja mājas darbs ir paveikts labi, tad svētkos mēs varam būt vienoti." Virsdiriģents uzskata, ka viņa galvenais pienākums ir ne tikai panākt to, ka skaitliski lielais dziedātāju pulks reizē sāk un beidz skaņdarbu, bet arī mēģināt kopā atklāt mākslinieciskas un muzikālas vērtības, vienlaikus padarot atskaņojumu interesantu gan sev, gan klausītājam. "To ir daudz grūtāk izdarīt ar lielu kopkori nekā ar vienu kolektīvu, ar kuru nākas strādāt ikdienā, cenšoties noslīpēt katru noti."

Izved no pacietības

Jaunā diriģenta ikdiena ir piesātināta un darbīga. Ar pirmo savu kori viņš sācis strādāt jau vidusskolas laikā – bija kormeistars tēva vadītajā korī Austrums, kas darbojas Latviešu biedrības namā. Pirmais kolektīvs, kurā Kaspars veica galvenā diriģenta pienākumus, bija Sējas novada jauktais koris Sēja. Tas bija laikā, kad tikko bija iestājies Mūzikas akadēmijā, tāpēc students teorijas apguvi uzreiz varēja apvienot ar praksi. "Man ir veicies, ka ikdienā varu darīt darbu, kas sagādā prieku. Tāpēc nogurums vai sajūta, ka rodas enerģijas izsīkums, bieži nepiemeklē. Protams, ir arī grūtāki brīži, taču mūzika un koristi sniedz enerģiju un palīdz uzkrāt spēkus tālākajam." Kasparam ir interesanti strādāt ar jauniešiem, kuri ir atsaucīgi uz dažādām novitātēm un neordinārām lietām, ir elastīgi.

Ar pieredzējušākiem dziedātājiem darba stils ir citāds, pret viņiem jaunajam diriģentam ir lielāka pietāte. "Ir savi plusi un veiksmes, daudz vairāk jādomā līdzi, kā es strādāju un sarunājos ar dziedātājiem. Jaunums ir darbs ar maziem dziedātājiem – 6. vidusskolas zēnu kori, kurā pārsvarā dzied 2.–4. klases audzēkņi. Ar viņiem strādāju pirmo gadu. Dažbrīd man ir bijis grūti, jo vajadzēja diskutēt par disciplīnu, nevis dziedāt. Sākumā, protams, zēni mani veiksmīgi izveda no pacietības. Tad sāku pārdomāt, vai es kā diriģents protu strādāt ar šāda vecuma dziedātājiem – varbūt tas jādara kādam citam pedagogam."

Iet vecāku pēdās

Gan Kaspara mamma Dzintra Ādamsone, gan tētis Ārijs Šepasts ir mūziķi, absolvējuši Latvijas konservatoriju. "Tāpēc mūzika un dziedāšana korī kopš bērnības man ir bijusi visapkārt. Abi ar brāli Āriju esam ņemti līdzi uz visiem koncertiem. Tas noteikti ietekmēja vēlēšanos kļūt par mūziķi. Protams, ir daudz tādu piemēru, ka bērni apzināti vai neapzināti iet savu vecāku pēdās." Mācoties Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Kaspara izvēlētā specialitāte bija vijoles spēle. Pēc tam bija jāizlemj, vai izglītoties kā solomāksliniekam – instrumentālistam vai apgūt solodziedāšanu un kordiriģēšanu. "Tobrīd, būdams ļoti jauns, nolēmu pamēģināt kordziedāšanu un diriģēšanu, bet ne tāpēc, ka mani nesaistītu instrumenta spēle. Es savu izvēli nenožēloju. Izbaudu saskarsmi ar cilvēkiem, strādājot ar dziedātājiem."

Tālākais ceļš topošajam mūziķim bija pilnīgi skaidrs – mācības Mūzikas akadēmijā. Kasparam vienmēr ir patikuši jauni izaicinājumi. "Tas vienmēr ir daudz vērtīgāk nekā izbaudīt un priecāties par to, kas ir agrāk sasniegts. Interesantāk ir skatīties nākotnē un virzīties uz priekšu."

Jaunākais diriģents Mežaparkā

"Nevaru teikt, ka būtu pagājuši daudzi gadi un es, cītīgi strādājot, nebūtu ievērots vai man neļautu mākslinieciski izpausties. Varu pateikties Dievam, liktenim un cilvēkiem, kuri ir man apkārt, kā arī mūzikas dzīvei Latvijā. Līdz šim darba piedāvājumi ir atraduši mani. Šķiet, ka svētkos Mežaparkā būšu gados jaunākais diriģents," stāsta Kaspars. Viņš uzskata, ka par saviem panākumiem var pateikties arī sev un savam darbam ikdienā. "Liela loma, protams, ir veiksmei gan konkursos, gan dzīvē. Taču ikdienas darbs visvairāk parāda, ko varu izdarīt."

Kasparam, protams, lielāko daļu dzīves aizņem mūzika, taču brīvajā laikā labprāt kopā ar draugiem nododas basketbolam, futbolam vai skvošam. Viņš ir dzimis rīdzinieks, taču labi jūtas, ja uz neilgu laiku var aizbēgt no ikdienas kņadas uz laukiem, kur var rast mieru un pozitīvas emocijas. "Pēc ilgāka miera perioda noteikti vēlos, lai atkal atgriežas aktīvais dzīves ritms. Patīk apceļot Latviju. Labprāt dodos arī ārpus valsts robežām, lai gan tam nepieciešams vairāk laika. Protams, ar koriem arī iznāk daudz ceļot, piedaloties starptautiskos konkursos." Aizvadītajos gados Kaspars pārsvarā ceļo kopā ar draudzeni Madaru. Šogad pēc Dziesmu un deju svētkiem viņš plāno doties uz Franciju, kur koris Sōla piedalīsies mūzikas festivālā. Pēc tā Kaspars braucienu turpinās divatā ar draudzeni, apceļojot Eiropu.

***

KASPARS ĀDAMSONS

Dzimis: 1985. gada 21. februārī

Šobrīd aktuālākais: X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents

Nodarbošanās: Rīgas 6. vidusskolas mūzikas skolotājs, kā arī skolas zēnu un jauktā kora diriģents, Limbažu koru apriņķa virsdiriģents, senās mūzikas ansambļa Modus Vivendi mākslinieciskais vadītājs, Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora "Sōla" mākslinieciskais vadītājs, Sējas novada jauktā kora "Sēja" mākslinieciskais vadītājs

Mācījies: Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Rīgas Doma kora skolā, absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur ieguvis maģistra grādu kora diriģēšanā, mācījies Beļģijā Lemmensinstituut Leuven pie profesora Erika van Nevela

Intereses: mūzika, sports un ceļošana