Būt virsvadītājai

Pazīstamā horeogrāfe, deju kolektīvu vadītāja Ilze Mažāne jau tagad apzinās, ka pēc mēneša, kad būs aizvadīti 10. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, viņai būs liela tukšuma sajūta.

"Tagad viss apkārt virmo. Man šāda radošā atmosfēra ļoti patīk, lai gan ir arī kreņķi un stress. Man, darbojoties svētku organizēšanā, vienmēr tīk strādāt mēģinājumos, bet, kad tie notiek, saprotu, ka neko vairs nevaru izdarīt un ietekmēt. Tad, protams, redzu arī savas kļūdas.".

Viņai ir bagāta pieredze, veidojot lielo Dziesmu un deju svētku programmas. Četrus gadus bijusi pieaugušo kolektīvu deju svētku virsvadītāja. Šogad 10. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos viņai uzticēti tautas deju lielkoncerta Deja kāpj debesīs producentes pienākumi. "Aizvadītajos trīs šādos svētkos vairāk esmu bijusi saistīta ar organizatorisko darbu, taču labi pārzinu arī radošo procesu. Tās ir divas atšķirīgas lietas, kas viena otrai netraucē," atzīst Ilze Mažāne.

Viņa 34. gadu vada tautas deju ansambli Ritenītis, ir Rīgas Tehniskās koledžas tautas deju kolektīva Mazais ritenītis un vidējās paaudzes deju kolektīva Greizie rati vadītāja. Ikdienā ir vecākā referente Valsts izglītības satura centrā. "Grūtāk būtu tad, ja es būtu tikai svētku organizatore, bet nebūtu kolektīvu vadītāja. Tāpēc es zinu, kas ir vajadzīgs kolektīvu vadītājiem, kādas ir viņu izjūtas. Tas noteikti palīdz. Ja man jautā, vai interesantāk ir būt virsvadītājai un veidot uz laukuma zīmējumus vai cīnīties ar papīriem, tad, protams, man, radošam cilvēkam, daudz interesantāk ir būt virsvadītājai. Taču saprotu, ka arī šis papīru darbs ir vajadzīgs."

Labo iepriekšējās kļūdas

Virsvadītāja atklāj, ka patiesībā gatavošanās nākamajiem svētkiem sākas jau dienā pēc iepriekšējiem svētkiem. "Bieži vien tie cilvēki, kuri ar svētkiem nav saistīti, diemžēl to nesaprot. Gatavošanās process ilgst piecu gadu garumā, kuru laikā veido repertuāru un notiek atlase." Ilze joko, ka nākamie svētki vienmēr ir vajadzīgi, lai izlabotu iepriekšējo svētku kļūdas un pieļautu nākamās. Viņa teic, ka izjūtas katros svētkos ir atšķirīgas, jo kolektīvi mainās.

"Domāju, ka šie svētki no citiem atšķirsies ar to, ka ir desmitie, gadadienas svētki un tiek atzīmēta skolu jaunatnes svētku 50. gadadiena. Mēs atcerēsimies vēsturi, kas ir pagājusi, tās dejas, kas kādreiz dejotas. Kādreiz populāra bija deja Ugunskurs, kura iekļauta svētku programmā." Šogad interesantas būs novadu programmas, ko veido novadu deju skolotāji, bet ideja pieder horeogrāfei Baibai Šteinai.

"Katrs deju kolektīva vadītājs kādreiz ir bijis dejotājs. Vienmēr saku, ka virsvadītājam ir jāņem vērā divas lietas – sev jāuzdod jautājums ko es gribu? un otrs – kā es to panākšu? Ja svētku virsvadītājs to zina, tad ar svētku dalībniekiem ir viegli strādāt. Ja viņš sāk par sevi šaubīties, tad cilvēku masa var kļūt nevadāma. Tam, protams, ir vajadzīga pieredze, jābūt arī labam diplomātam un tie tūkstoši cilvēku, kas atrodas uz laukuma, ir jāmīl." I. Mažāne uzskata, ka svētku profesionālais līmenis ar katru gadu pieaug. "Šogad deju skatēs gandrīz puse kolektīvu ieguva pirmās pakāpes diplomus. Iespējams, ekonomiskā krīze ir veikusi zināmas korekcijas. Manuprāt, atsijājās vājākie kolektīvi, bet stiprie izturēja. Protams, kolektīvu skaits ir samazinājies. Svētkiem sāka gatavoties vairāk nekā 1000 kolektīvu, bet līdz skatēm nokļuva apmēram 970. Septembrī mēs nezinājām, vai svētki notiks, vai pedagogi saņems naudu... Uz svētkiem diemžēl neatbrauks dejotāji no Daugavpils novada vienas skolas, jo to slēdza."

Koriste no skolas

Ilze neslēpj, ka pati savulaik sākusi dejot vēlu – tikai 14 gadu vecumā. "Mācījos Cēsu 1. vidusskolā, kur deju kolektīvu organizēja aktiera Ulda Pūcīša brālis Elmārs. No klasēm atlasīja dejotājus. Mani par lielu izbrīnu paņēma, lai gan pirms tam nebiju dejojusi. Tāpēc parasti saku, ka nekad nav par vēlu sākt dejot. Dīvaini, bet pirmajos, otrajos un trešajos skolēnu dziesmu un deju svētkos piedalījos no skolas kora, jo tajā izveidojās labas dziedāšanas tradīcijas. Kā dejotāja skolēnu svētkos nekad neesmu piedalījusies." Kāpēc tad pati tik cieši sadraudzējusies ar deju? "Noteicošais noteikti bija tas, ka es neizturēju konkursu, stājoties Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Nākamajā gadā iestājos Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Tad tā arī notika: kad velnam atdod mazo pirkstiņu, tad tas paņem visu roku." Ilze kļuva par tautas deju ansambļa Vektors dejotāju pie Ulda Šteina un sāka mācīt arī jaunos dejotājus. "Manos vadītajos kolektīvos ir atšķirīga vecuma dejotāji. Tas ir labi un nozīmē, ka katru vakaru ir citādas emocijas. Ar vidējās paaudzes dejotājiem strādājot, jūtos kā kolēģe, bet tīņiem esmu kā mamma. Viņiem patīk, ka viņus apčubina un par katru rūpējas." Ilze atklāj, ka agrāk, dejojot Vektorā, vienlaikus strādāja arī ar Ritenīša dejotājiem. "Uldis Šteins man deva labu padomu: "Ilze, neesi uz skatuves učene!" Acīmredzot kādā mirklī nedarbojos uz skatuves kā dejotāja, bet sāku kontrolēt, kas notiek apkārt un ko dara citi. Droši vien, ja ir šāda situācija, grūti ir nodalīt, kad pašam jābūt kā dejotājam un kad skolotājam."

Labi bez ambīcijām

Nav viegli sevi novērtēt kā deju pedagoģi. "Ir tādi, kuri saka, ka esmu stingra, un ir tādi, kuri pārmet, ka man pietrūkst ambīciju. Man pašai šķiet, ka nav tik svarīgi, kādas ir iegūtās vietas, bet gan emocijas, ko sniedz dejošana un kopā būšana," smaida Ilze. "Taču es labi jūtos bez šīm ambīcijām! Vienmēr saviem dejotājiem saku: ja jums tas ir vajadzīgs, tad ir citi kolektīvi, kur to var īstenot." Ilze lepojas, ka Greizajos ratos dejo tie, kuri savulaik uzsāka dejotāju gaitas Mazajā ritenītī. "Tagad pie manis dejo kādreizējo dejotāju bērni. Ir interesanti vērot, kā mainās paaudzes," saka pedagoģe un joko, ka dejošana ir viņas profesija, ar kuru viņai jānopelna pensija.

Deju kolektīvu vadītājiem neesot brīvdienu un arī darbdienu vakari ir aizņemti, esot mēģinājumos. "Tāds ir mans dzīvesveids. Daudzi droši vien to nesaprot. Dažkārt mēnešiem ilgi nav brīvdienu. Taču kādreiz mazbērniem man būs ko stāstīt... Domāju, ka savu dzīvi nebūšu nodzīvojusi garlaicīgi. Būs ko atcerēties." Ilze neslēpj, ka dažkārt vakaros, dodoties uz mēģinājumu, sev uzdod jautājumu: "Ilze, kāpēc tev tas ir vajadzīgs?" "Tajā brīdī, kad es ieeju zālē un sāku strādāt, saprotu, cik labi, ka neesmu aizgājusi uz mājām un apsēdusies pie televizora. Zinu, ka varu izdarīt kaut ko labu."

Ja būtu vēsturniece

Vēsture gan joprojām interesējot, tāpēc labprāt skatoties televīzijas raidījumus. "Kolēģi par mani smejas, ka Latvijā zinu, uz kurieni aizved paši mazākie meža celiņi, jo tik daudzas vietas esmu izbraukājusi." Ilze nenožēlo, ka nav piepildījusi jaunības sapni un kļuvusi par vēsturnieci. "Nezinu, kā tad būtu. Tolaik domāju, ka patiktu strādāt kādā arhīvā ar papīriem vai nodarboties ar arheoloģiju. Mani interesē pētnieciskais darbs. Zinu, ka negribētu būt skolotāja, lai gan tagad tik un tāda esmu."

Ilzei patīk labs humors. Viņa ir optimiste un uzskata, ka ikdienas gaitās palīdz smaids un izrunāšanās, un tic, ka jebkuru cilvēku vada liktenis. "Ir kaut kas tāds, kas cilvēkam ir nolemts un kam ir jānotiek. Ja mani piemeklē sarežģītas situācijas, es īpaši nesaspringstu. Zinu, ka notiks tā, kā jānotiek. Varbūt tāpēc manā dzīvē bija tāds pagrieziens, ka vajadzēja pievērsties dejošanai, nevis vēsturei. Nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi. Nekā cita man nav kā tikai dejas!" smaidot saka Ilze Mažāne.