Imants Kalniņš pirmoreiz starp skatītājiem

"Nevienā pasaules tirgū un nevienā pasaules veikalā nevar atrast tādu dāvanu, kādu esmu saņēmis no saviem skatītājiem. Viņu mīlestība un sirsnība vienmēr ir ar mani, un tā ir visfantastiskākā dāvana!" saka viens no visu laiku izcilākajiem latviešu komponistiem Imants Kalniņš. Ceturtdien viņam vārdadiena, un tas nozīmē, ka atkal klāt "Imantdiena".

"Šīs, īstenībā, nebūs tradicionālās Imantdienas – jo tradīcija nosaka, ka tās rīkoju es pats, un tās parasti notiek Cēsīs vai kā agrāk – pie Alauksta ezera. Bet pēdējos divus gadus ekonomiskās krīzes dēļ es tās nevaru sarīkot, jo vienkārši nav cilvēku, kas šo koncertu, kura izmaksas ir ļoti augstas, palīdzētu finansēt. Bet es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijas koncerti ir atraduši iespēju to sarīkot, turklāt tieši 1. jūlijā, un par to viņiem paldies!" Imants Kalniņš izstāsta ceturtdien Dzintaru koncertzālē gaidāmā notikuma īsto fabulu.

Komponists pat nezina, kas koncertā īsti sagaidāms, jo viņš šo programmu neveido. "Es zinu tikai to, ko man cilvēki stāsta," viņš pasmaida un saka: cilvēki runā, ka dziedātāja Ieva Parša tur būšot, Liepājas simfoniskais orķestris, Marts Kristiāns Kalniņš un Autobuss debesīs arī būšot. "Man pašam tas būs interesanti," viņš neslēpj un uzsver, ka pirmoreiz viņš Imantdienās nebūs uz skatuves, bet gan skatītāju zālē līdzās savai sieviņai Agrai un desmit gadu vecajam dēlam Džonatanam. "Bet es izsaku lielu atzinību cilvēkiem, kas šo pasākumu ir noorganizējuši, un apsolu, ka kārtējās īstās Imantdienas Cēsīs nākamgad būs!"

Dzied līdzi uz nebēdu

Imants Kalniņš atklāj, ka visspilgtāk atmiņā viņam saglabājušās pašas pirmās Imantdienas, kas notika 1976. gadā Emīla Dārziņa muzejā Jaunpiebalgā. Tāpēc, ka pašas pirmās. Vēl labā atmiņā palikušas arī pirmās divas atjaunotās Imantdienas Alauksta ezera krastā, kur skatītāji sēdēja zālē, jo citur jau nebija, kur sēdēt.

"Kā zināms, vairākus gadus Imantdienas bija aizliegtas, bet tad nāca atmoda un atkal viss bija atļauts. Tas bija fantastiski!" komponists no sirds priecājas un tad piebilst, ka patiesībā jau atmiņā viņam ir visi šie koncerti – tā sirsnīgā atmosfēra un tie cilvēki, kas visas viņa dziesmas zina no galvas un dzied līdzi uz nebēdu.

Vārdadienā parasti mēdz ko dāvināt, un arī tautā iemīļotais komponists savos svētkos ticis bagātīgi apdāvināts. Ir bijuši gan zemeņu grozi – tās bijušas vissaldākās dāvanas, gan ļoti daudz puķu. "Bet galvenā jau ir tā dāvana, ko esmu saņēmis no saviem skatītājiem," uzsver cienījamais mākslinieks. "Kā tai slavenajā Ziemassvētku dziesmā: ko dosim, ko dāvāsim tev, ak, saņem mūs pašus par dāvanu sev! Viņi jau ar savu atnākšanu man pasniedz vislielāko dāvanu!"

Un priecāties par pasauli

Imants Kalniņš cer, ka šovasar pārāk bieži nebūs jābrauc uz Rīgu, uz Saeimas ārkārtas plenārsēdēm, jo viņa vasaras plānos ietilpst nopietns darbs pie Septītās simfonijas, ko viņš gribētu pabeigt līdz nākamā gada pavasarim. Turklāt jau jāsāk domāt arī par nākamajām Imantdienām – ir jāuzraksta kas jauns, jo tā ir tradīcija, ka katrreiz tiek atskaņota jauna mūzika. "Nu jā, tādi ir mani tuvākie plāni. Strādāt un priecāties par šo pasauli!"