"Daudzi Āgenskalnu salīdzina ar "maskačku", bet tāds šis Pārdaugavas rajons nekad nav bijis un nebūs. Šeit dzīvo daudz inteliģentu, radošu un rosīties gribošu cilvēku, kuriem ir svarīga ne tikai savas tuvākās apkārtnes sakoptība, bet rūp arī tas, kas notiek tālākā apkaimē.
Mēs ar vīru un mums līdzīgi domājošie vēlamies, lai Āgenskalnā būtu sociāli pilnvērtīga un harmoniska vide. Tāpēc, savas otras puses iedrošināta, biju gatava riskēt un izveidot radošo darbnīcu – studiju "Garlaika dullenis"," stāsta māksliniece Aina Ozoliņa gadu pēc "Garlaika dulleņa" darbības uzsākšanas.
Bet pirmā ierosme gādāt par saturīgu atpūtu esot nākusi no pašas bērniem. "Tuvojoties meitas dzimšanas dienai (tā viņai ir vasarā), spriedām, ka varētu sarīkot ballīti – uzaicināt ne tikai radus un draugus, bet arī meitas draudzenes, kaimiņu bērnus. Taču man ļoti nepatīk, ka iepriekš neizdomā, kā izklaidēt viesus, vienalga, vai viņi būtu mazi vai lieli. Ja par to neparūpējas, parasti notiek tā, ka bērni nejēgā rotē apkārt, bet pieaugušie sēž pie galda vai ar šķīvi rokās un tērgā. Es gribēju viesības padarīt saturīgākas un piepildītākas, rotaļās, krūzīšu apgleznošanā, sveču liešanā vai citās radošajās aktivitātēs iesaistot ne tikai bērnus, bet arī viņu vecākus. Parasti pieaugušie sākumā izrāda pretestību, bet tad atraisās un jūtas ļoti apmierināti. Daudziem no mums apkārt ir bieza čaula – ko nu es, lieciet man mieru! –, bet, kad to izdodas pārsist, bieži vien pieaugušajos atplaukst ilgstoši slāpētais bērns."
Uzņēmīgajiem pieder pasaule
Ainai ir Rīgas lAmatniecības vidusskolas un Latvijas Universitātes vizuālās mākslas un mākslas vēstures pedagoga izglītības diploms un vizuālās mākslas skolotājas pieredze Japāņu valodas vidusskolā Rīgā. Kad paaugusies jaunākā atvase – dēliņš, kuram tagad ir divi gadi, Aina nolēmusi atgriezties apritē. "Doma par radošo darbnīcu man dzima, pirms ekonomiskā krīze bija uzņēmusi tik nopietnus apgriezienus, kādi tie ir tagad. Pašlaik es varbūt nesadūšotos atvērt šādu studiju," domīgi nosaka māksliniece. "Ja par motivāciju, mans dzinulis bija ne tikai radīt cilvēkiem vietu, kur aizmirst par krīzi, bet arī rosināt vienoties mums, māksliniekiem, lai kaut ko darītu. Ideja ir mana, bet ar mani kopā ir domubiedru grupa – stikla māksliniece Ramona Pēkšēna-Neiberga, mana kursabiedre un Rīgas gramaturgu teātra aktrise Agita Ijaba un jaunā maiņa – pāris skolnieces."
Vasarā Garlaika dullenis aicina četrus līdz septiņus gadus vecus bērnus uz plenēru – radošajām brīvdabas darbnīcām visas dienas garumā, kā arī piedāvā noorganizēt saturīgas ballītes bērniem. "Mazos izklaidē un iesaista rotaļās, spēlēs un citās aktivitātēs pāris mūsu radītu tēlu – rūķis Garlaika dullenis, kurš ir ideju pilns, un asistente Adele, kas viņam palīdz šīs idejas realizēt."
Aizmirst par mammas azoti
"Ļausimies dažādiem radoši prātīgiem un neprātīgiem vairāk vai mazāk zināmiem vizuāliem eksperimentiem ar krāsām, materiāliem un tehnikām," aicina Garlaika dullenis. Māksliniece Aina Ozoliņa novērojusi, ka dažs bērns, nododoties radošajam procesam, piemēram, ar mazajiem pirkstiņiem knibinoties, lai no koka karotītes vai dakšiņas un pakulu auklas uztaisītu lellīti, aizraujas un atraisās tik ļoti, ka aizmirst slēpties mammai azotē, kā līdz tam bija radis, – kļūst drošāks, pārliecinātāks par sevi, runātīgāks. "Man šķiet būtiski, lai bērni pie mums varētu gūt iespējami bagātāku radošu pieredzi, tāpēc darbojamies gan ar dabas materiāliem, gan zīmējam, gan veidojam kolāžas, gan taisām rotas, gan mīcām mālus, gan spēlējam teātri."
Uz Garlaika dulleni nākot bērni vieni paši, māmiņas kopā ar mazuļiem. Gaidīti esot visi, arī pieaugušie un cienījama vecuma kungi un dāmas, taču daudziem, kad rokās tiek apgrozīts katrs lats, pirms to izdot, šādām nodarbībām trūkstot naudas.
Jārosās, lai uzkultu krējumu
"Es neesmu fanātiska pedagoģe, kas būtu gatava strādāt skolā no rīta līdz vakaram, bet man patīk zināmu laiku būt tiešā saskarē ar bērniem un motivēta auditorija. Nenoliegšu, ka ir liels prieks un gandarījums, ja izdodas aizraut kādu draiskuli, kurš sākumā to vien darījis kā rotējis apkārt pa telpu. Ne viens vien pedagogs, arī es teikšu, ka šā iemesla dēļ šķiet vērts strādāt," uzskata māksliniece un piebilst, ka daža bērna talants viņā izraisot apbrīnu. "Kāda meitenīte no māla veido dzīvnieku studijas tik perfekti, it kā viņai priekšā būtu nolikta anatomijas mācību grāmata. Citam bērnam savukārt ir tik dzīva fantāzija, ka rokas nespēj tikt līdzi galvai."
"Vīrs teica, ka, par spīti šaubām un nedrošībai, ir jārīkojas. Tikai tā iespējams pārliecināties, vai radošā darbnīca būs dzīvotāja ar potenciālu attīstīties un pilnveidoties vai ne. Tiesa, lai kaut kas notiktu, ir intensīvi jārosās 24 stundas diennaktī, un ar to vēl ir par maz. Ir jādomā, jāmenedžē, jādara – jākustas visos iespējamajos virzienos. Jākuļas kā vardei, kas iekļuvusi piena krūzē. Jāatzīst, ka mums sokas labāk, nekā varētu gaidīt šādā ekonomiskajā situācijā."