Dzīves svārsts
«Pirms katra jauna iestudējuma producentam viens no galvenajiem jautājumiem vienmēr ir – vai darbs tiek veidots īstajā laikā, vai tas ir aktuāls, vai tas vajadzīgs skatītājam.
Ja mums, visai veidotāju komandai, nebūtu pārliecības, ka darbs patiešām ir aktuāls un vajadzīgs, tad mēs vispār to nebūtu sākuši. Jo patiesībā visa sākums vienmēr ir ļoti personīgs – vai tas ir interesants man,vai tas ir vajadzīgs man, jo es jau arī esmu sabiedrības loceklis.Un tad loks kļūst arvien plašāks,» saka Mirdza Zīvere. Pašlaik notiek darbs pie aģentūras Mūza un Latvijas Nacionālā teātra kopprojekta – Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālās drāmas Vadonis Edmunda Freiberga režijā. Pirmizrāde paredzēta 17.septembrī. Iestudējuma producente ir Mirdza Zīvere.
Kas būs ar šo valsti?
Šā darba galvenā persona Kārlis Ulmanis ir personība, par kuru sabiedrības viedoklis nav viennozīmīgs, tomēr tā idejiskajiem iniciatoriem, auklētājiem un izveidotājiem – komponistam Zigmaram Liepiņam un libreta autoram Kasparam Dimiteram – ir bijuši svarīgi šie jautājumi, kas aktuāli daudziem, kad visapkārt ir finansiālā un garīgā krīze. Kāpēc latviešiem izdodas vienoties tikai ekstrēmos apstākļos? Vai latvieši prot izmantot demokrātiju savas valsts pārvaldei? Vai viens cilvēks var uzņemties atbildību par tautas likteni? Es esmu vien iestudējuma producente. Protams, esmu bijusi blakus darba radīšanas procesam, bet, ja viņu idejas būtu pretrunā manai pārliecībai, es skaidri un gaiši būtu pateikusi – es nepiedalos šā darba skatuviskā varianta veidošanā, uzšūšu jaunu kleitu un atnākšu uz pirmizrādi! Jo patiešām nav viegli neko iestudēt, kur nu vēl muzikālu izrādi.
Šis laiks ir sarežģīts... Kā cilvēkam un kā pilsonim man ir prasība pēc gudra valsts līdera vai līderiem, kas ir vienoti. Un kas tad tagad sabiedrībā notiek? Visi gānās, bet neviens konstruktīvi nepasaka, kas jādara, lai tiktu ārā no šīs ķezas. Mēs,latvieši, esam kā saslimuši ar kompleksiem, un, ja kāds pasaka vienu vārdu, tad citam noteikti jāpasaka pretī vismaz septiņi un rezultātā jānogāna... Es saprotu, ka šajā laikā lielumlielais vairums cilvēku domā vien par izdzīvošanu – savu izdzīvošanu, savas ģimenes izdzīvošanu. Bet kurš domās par tautas, nācijas un valsts izdzīvošanu un dzīvošanu? Kad sāku domāt par šo jautājumu, es patiešām kļūstu satraukta un reizēm jau nolaižas rokas, bet tad, kad redzu notiekam kaut ko iedvesmojošu un pašaizliedzīgu, ir citādi. Es jau saprotu, ka vairums no mums uzskata – kāpēc man jādomā par šo valsti, ja valsts nedomā par mani? Tomēr mums visiem būtu jādomā, kas būs ar šo valsti. Un sāksim kaut ar to, ka būsim labestīgāki pret saviem ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, kaimiņiem, kolēģiem un vispār cits pret citu. Jo ikdienā saskarsmē starp mums taču valda neiecietība. Šis ir tāds negāciju un vienaldzības laiks. Es tikai, ceru, ka dzīvē viss notiek pēc svārsta principa. Gan jau tas mainīsies un mēs neiznīksim savā vienaldzības vidē.
Lai vai cik liela pieredze man būtu kā producentei izrāžu veidošanā, ik reizi tas ir jauns izaicinājums. Jo izrāde vienmēr ir organisms, ko veido dzīvi cilvēki, kuriem ir sava pieredze, savs raksturs, sava dzīve... Tieši tas arī veido dzīvo muskuli, kas pulsē izrādē. Mana pieredze, piemēram, ļauj man teikt, ka jau vēsturiski ir izveidojies, ka ikvienu izrādi, ko mēs veidojam, kritiķi noteikti vispirms nokritizē – tas nav, tā nav, tur nav un vispār tas nekas nav! Tikai pēc gadiem kritiķi raksta – leģendārā izrāde, piemēram, Parīzes Dievmātes katedrāle. Varbūt kādam izklausās neticami, bet arī par šo izrādi sākotnēji bija sliktas atsauksmes, nesaudzīgi tika nokritizēts režisora darbs... Uzskatu, ka vislielākais kritiķis un balsotājs par mūsu darbu ir tieši skatītājs.
Absolūta latviete
Mans tēvs ir latvietis, lai gan viņa vārds bija Nikolajs, bet tas bija tāds laiks, kad modē bija šādi vārdi. Tēva ģimenē bija četri dēli. Kā jau daudzās latviešu ģimenēs, puse no dēliem bija krievu pusē, puse – ne. Viens no tēva brāļiem dzīvoja Amerikā, tur arī nomira un ir apglabāts. Atmodas sākumā viņš bija atbraucis uz Latviju, un atceros, ka es nodomāju: «Cik ļoti viņš ir līdzīgs manam tēvam, tikai tāds sakoptāks...» Protams, kā jau visi, kas dzīvojuši Rietumu vidē, sadzīvē, apstākļos... Kad es augu, ģimenē par šo tēva brāli vispār nemēdza runāt. Vēl vienu tēva brāli kara beigās krievi aizsūtīja uz Sibīriju apsargāt ieslodzītos, un viņš tur arī palika strādāt un dzīvot, absolūti pārkrievojās. Viņš bija ļoti labs cilvēks, reizēm atbrauca ciemos. Vēl viens tēva brālis, kurš strādāja celtniecībā, neveiksmīgi cieta darbā un palika par invalīdu. Savukārt mana mammīte arī bija vienīgais bērns ģimenē, tāpēc nekādas lielās dzimtas mums nebija. Un arī es esmu vienīgais bērns ģimenē; pirms manis mammītei bija divi dēliņi, bet abi nomira. Nezinu, vai es maz būtu pasaulē, ja viņi būtu izdzīvojuši, jo pēckara laiks taču bija grūts. Mēs bijām trūcīga ģimene, kas kūlās, kā varēja. Es nezinu, kā ir augt tad, ja ir brāļi vai māsas, tomēr man nekad nebija garlaicīgi, jo biju aktīva un sabiedriska meitene. Man bija arī labas sekmes skolā, jo man padevās viss, bet īpaši labi – dziedāšana. Skolā daudz dziedāju solo. Vecāki nekādi nebija saistīti ar mūziku, bet abi bija muzikāli, un nevienas viesības mājās nepagāja bez dziedāšanas. Uz mūzikas skolu es pati gribēju iet – ieraudzīju pa televizoru akordeonu ansambli, un tā sagribējās pašai spēlēt tieši šo instrumentu, lai gan tolaik pat iedomāties nevarēju, cik smags tas ir, cik nepiemērots mazai meitenei. Kas nekaitēja pianistiem – atnāca uz skolu ar mapītēm pie rokas, un viss, nekas nebija jāstiepj. Tomēr es pat nedomāju mācības pamest vai šo instrumentu mainīt pret citu, jo man laikam šūpulī ir ielikts – ja kaut ko iesāku, tad tas jāpabeidz, jāizdara līdz galam. Toties kompānijās biju centrā – es spēlēju, visiem bija prieks un labsajūta, un man tas patika.
Šūšanas ateljē, kolhozs un filharmonija
Mammīte vienmēr teica, ka dziedāšana ir laba lieta, bet tā esot tikai blakus nodarbe, tas neesot nekāds arods. Varbūt viņa tā domāja tāpēc, ka ģimenei klājās visai trūcīgi. Atceros, ka mamma daudz šuva un pāršuva, sakombinēja un iekombinēja tērpā pēdējo lupatiņu. Jā, mamma mani pucēja. Iespējams, viņas iespaidā es pēc astotās klases aizgāju mācīties par apģērbu modelētāju – konstruktoru. Protams, mums mācīja ne tikai piegrieztnes zīmēt, bet arī šūt. Mammai šūšanas prasme bija noderējusi visus kara gadus, un šai profesijai jau nav ne vainas. Neatceros, ka es būtu iebildusi pret šo izvēli. Jā, man pat patika tas, ko mācījos. Pēc skolas beigšanas tolaik visiem bija obligāti jāstrādā divi gadi vietā, kur skola norīkoja, jo valsts taču maksāja par mācībām. Tās bija bez maksas, bet pēc tam bija jāstrādā vietā, kur valstij ar tās plānveida ekonomiku bija nepieciešams. Es sāku strādāt trikotāžas ateljē Maiga un paralēli dziedāju Tramvaju un trolejbusu pārvaldes nama kolektīvā. Kaut kā dziedāšana mani arvien vairāk ievilka. Pēc tam mani uzaicināja uz kolhoza Ādaži ansambli Suvenīrs, kas tolaik bija tāds pusprofesionāls. Kolhozs maksāja algu, bet mums bija jāspēlē tur, kur kolhozam bija vajadzīgs, – apkūlībās, apsējībās, ballēs. Bet mēs piedalījāmies arī dažādos festivālos, koncertējām ne tikai Latvijā, braucām arī pa plašo Padomju Savienību. Pēc tam mani uzaicināja uz filharmonijas ansambli Modo, jo mani bija noskatījuši Modo mūziķi un ieteikuši Raimondam Paulam, kurš gan neesot gribējis mani ņemt. Sākumā jau es to nezināju, man tikai pēc tam pateica. Es jau saprotu – nebiju tik slaida. Tomēr es tāda apaļa visu mūžu esmu bijusi, jau kopš bērnības. Nezinu, kā mūziķi viņu pārliecināja, un patiesībā man bija vienalga, turklāt es nekad arī neesmu īpaši kompleksojusi par savu augumu. Tas gan nenozīmē, ka nekad neesmu piedomājusi, kā izskatos, bet man vienmēr ir bijis daudz svarīgāk, kā es dziedu.
Visu rakstu lasiet 11.septembra Patieso stāstu izdevumā