Spēcīgs dvēseļu kontakts

Agnese Zeltiņa un Miks Ozoliņš ir tandēms dzīvē un nu jau arī kinomākslā. Pirms kāda laika viņi devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai tur uzņemtu savu kopdarbu – pilnmetrāžas spēlfilmu Es gribu tavu meiču!

Viņiem izdevās realizēt savu american dream, lai gan daudzi, iespējams, par to šaubījās. Izdevās, jo abi ir Strēlnieki un abiem bija viens mērķis un . . . spēcīgs dvēseļu kontrakts. Lai piepildītu savu sapni, kaut kas arī bija jāupurē. Vai to bija vērts darīt, rādīs laiks, bet šobrīd abiem svarīgāk par visu šķiet Mika Ozoliņa debijas filmas liktenis. Jo no tā lielā mērā atkarīgs, kā veidosies tālāk abu radošais liktenis.

Miks Ozoliņš:– Patiesībā gāja smagi, līdz viss sakārtojās. Mums jau bija biļetes kabatā, taču nezinājām, vai filmai nauda būs vai ne, jo līgumu ar investoru Viesturu Tamužu parakstījām tikai dienu pirms izlidošanas uz Ameriku. Un tad viss sākās. . .

Agnese Zeltiņa:–. . . sākās krīze Latvijā. . .

M. O. :– Filmas sižets cieši sasaucas ar to, kas pašlaik notiek Latvijā, kā cilvēki šeit jūtas, kad sagrūst ilūzijas un arī likteņi.

A. Z. :– Filmas sižetiskā līnija ir par ilūzijām, kas saistītas ar naudu. Viens no filmas varoņiem diviem citiem rada ilūziju un pēc tam atņem. Šeit var vilkt paralēles ar Latviju, jo cilvēkiem tika doti bezizmēra kredīti, kam nebija seguma, tika radīta ilūzija, ka viņi var atļauties neierobežoti tērēt līdzekļus gan savām privātajām, gan biznesa vajadzībām. Un tad pēkšņi šis mākslīgi uzpūstais ziepju burbulis vienā dienā pārplīsa, daudzus konfrontējot ar skarbu realitāti, jo ir jādomā, kā izdzīvot un samaksāt parādus, nevis kā tērēt kārtējo patēriņa kredīta tūkstoti. Bankas no draugiem pārvērtās par ienaidniekiem un tagad cilvēkus spiež stūrī. Vairums ir tik apjukuši, ka nespēj tikt galā ar šo situāciju, tāpēc ir daudz cilvēcisku drāmu. Tāda ir arī mūsu filmā. Nauda parāda, kas mūsos ir iekšā. Nauda izceļ visu to sliktāko, zemiskāko, kas mūsos bijis apslēpts, kamēr viss ritējis normāli. Kad pēkšņi dzīve diametrāli mainās, kad jāizdara izvēle, kā turpmāk dzīvot, kurā pusē nostāties, notiek visādi brīnumi. Modeles karjeras vietā Laurai jāsamierinās ar bērnu auklītes darbu, jo viņa valstī uzturas nelegāli. Un tad uzrodas vīrs ar lielu naudu un viņai to piedāvā. Naudas vilinājums ir ārkārtīgi liels. Laura saprot, ka, ļaujoties šim vilinājumam, viņai būs citas iespējas, cita līmeņa dzīve. Viņa uz ķeras uz bagātā vīrieša izliktās ēsmas.

M. O. :– Tas ir stāsts par attiecību pārbaudījumu un to, cik viegli mīloši cilvēki spēj viens otru nodot, saskaroties ar lielas naudas klātbūtni. Filmā ir epizode, kur tas lieliski atklājas, kad bagātais provocētājs puisim par atteikšanos no meitenes piedāvā vienu miljonu pēc otra un apmierināti vēro, kā viņš kūst, dzirdot šos piedāvājumus.

A. Z. :– Džons (tā sauc šo puisi), izdzirdis par pirmo miljonu, turīgā veča cinisma apstulbināts, iešauj viņam acīs savas glāzes saturu, bet pavisam citādi reaģē, kad tiek apsolīti pieci miljoni. Desmit sekundēs Džons diametrāli pretēji maina savas domas, nepamirkšķinājis ne aci.

M. O. :– Tas liks aizdomāties, kā dēļ mēs būtu gatavi atteikties no saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Vai filmas beigas būs laimīgas, kā tas ir raksturīgi amerikāņu kino?

M. O. :– Scenārijā biju paredzējis open ending nobeigumu, kad skatītājs, balstoties uz filmā redzēto, pats pēc sava prāta var modelēt, kas tad notiks ar filmas varoņiem turpmāk. Bet filmas uzņemšanas gaitā sapratu, ka ir jābūt konkrētām, adekvātām beigām, kas pieliek punktu notikumu un pārbaudījumu ķēdei, kurā tika ierauti filmas varoņi.

A. Z. :– Taču filmā nav tikai asaras, ir arī smiekli. Pēc žanra tā varētu būt komēdija ar drāmas elementiem.

Kā jūs izturat pārbaudījumu ar naudu? Vai filmā iemūžinātā situācija jums ir pazīstama?

A. Z. :– Es domāju, ka pārbaudījumu ar naudu piedzīvo visi uz šīs pasaules, izņemot svētos. Ar naudas trūkuma grūtībām un to, kā mainās cilvēki, kad ir tikuši pie naudas, ir saskāries vai ikviens. Ja kāds man pateiktu, ka esmu apstiprināta galvenajai lomai lielbudžeta filmā, par ko saņemšu vienu miljonu lielu honorāru, manas domas uzreiz ritētu citā virzienā un citā ātrumā. Mēs ļoti bieži rīkojamies, ārējo apstākļu vadīti. Kad esam spiesti izdarīt būtisku izvēli, varam rīkoties tik negaidīti, ka pārsteidzam paši sevi.

M. O. :– Līdzīgi kā filmā miljonārs Džonu kārdina ar savu naudas kalnu, arī mēs šeit, Latvijā, tikām kārdināti. Viena banka piedāvāja, lai paņemam uz kredīta māju, otra – mašīnu , trešā – lai dodamies ceļojumā. Mēs sevi apaudzējām ar luksusa lietām, kaut gan vēl nevarējām atļauties dzīvot tādā pārticības pakāpē, jo nepelnām tik daudz, lai šos izdevumus spētu segt. Šī krīze zināmā mērā ir pat svētīga, jo varam padomāt par pamatvērtībām– par mīlestību, par tuviniekiem, par garīgām lietām un par to, kā pareizi menedžēt savus resursus, lai nedzīvotu pāri saviem līdzekļiem.

A. Z. :– Katram no mums, arī man, ir bijuši dažādi kārdinājumi un piedāvājumi–materiāli labumi, vilinošas iespējas. Tas nu ir brīdis, kad ir jāapsver, vai prāts un dvēsele būs saskaņā, izvēloties vienu vai otru variantu. Jo pastāv liela iespēja aiziet nepareizajā virzienā, un tad atjēgšanās ir ļoti sāpīga. Šī iespējamība mani rosina par savu labklājību rūpēties pašai, nevis cerēt uz onkuli ar naudas maisu. Jāsaka paldies Dievam, ka esmu varējusi ar savu darbu sevi nodrošināt. Es, protu, novērtēt katru lietu, apzināties tās vērtību.

– Uzņemt filmu Losandželosā. . . Vai tā bija ambīciju apmierināšana, avantūra vai liela uzdrīkstēšanās?

M. O. :– Drīzāk gan liela un sena sapņa piepildīšana, ko loloju gadus septiņus. Uzņemt filmu Amerikā izvēlējos vairāku apsvērumu dēļ. Šajā valstī esmu dzīvojis pietiekami ilgu laiku, lai to spētu iepazīt, varētu dibināt nepieciešamos kontaktus. Turklāt Amerikā ir daudz lielāki resursi, kas vajadzīgi filmas uzņemšanai.

A. Z. :– Te ir jāsastopas ar šo resursu trūkuma problēmu, piemēram, kad vieni filmē, otriem jāgaida uz kameru. Nenoliedzami, Latvijā ir vairāki ļoti profesionāli kino cilvēki, bet arī par viņiem ir jāplēšas. Ja mēs būtu gadiem vilcinājušies, mūsu projekts varētu palikt nerealizēts. Tāpat sapratām, ka nevaram cerēt uz valsts finansiālu atbalstu, tāpēc pašiem jādabū nauda, par filmu jāgādā no nulles līdz pēdējā kadra uzņemšanai. Tas mums izdevās, un jāteic, šis periods izrādījās viens no aizraujošākajiem manā dzīvē. Darot, kas ļoti patīk, izdevās savam egregoram pieslēgt arī citus cilvēkus, kuri palīdzēja realizēt mūsu sapni. Amerikā tas notika tik ātri un viegli, ka ar Miku par to pat bijām pārsteigti.

M. O. :– Es gribu, lai mans stāsts uzrunātu maksimāli daudz cilvēku pasaulē, tāpēc izvēlējos tādu tēmu, amerikāņu aktierus, turklāt filmu ieskaņoju angliski.

A. Z. :– Saviem darbiem starptautisku atzinību jau vēlas visi Latviešu režisori, kāpēc tad piesaka filmas festivālos. Vietējais tirgus ir tik mazs, ka daudzas radošas personības meklē iespēju izrauties ārpus Latvijas. Tādas pašas vēlmes vadīti mūziķi savas dziesmas ieraksta angliski, jo , iegūstot starptautisku atzinību, paveras daudz lielākas iespējas radoši darboties. Pirms pāris gadiem es Maskavā filmējos seriālā, kādus pasaulē uzņem simtiem un tūkstošiem. To darot, nemūžam nevarēju iedomāties, ka tas man atnesīs atpazīstamību Amerikā.

M. O. :– Losandželosā, Bruklinā dzīvojošie krievi, armēņi, gruzīni un ukraiņi nāca mums klāt, izteica Agnesei komplimentus.

A. Z. :– Tas lieku reizi apstiprināja, cik milzīga auditorija ir Krievijā tapušiem projektiem, pat ja tie tikai aptver no šīs valsts emigrējušos cilvēkus visā pasaulē. Tik lielu auditoriju nedrīkst ignorēt!

Visu rakstu lasiet 11. septembra izdevumā Patiesie stāsti.