Horeogrāfs ar itāļu temperamentu

"Man bija iestājies liels enerģijas izsīkums, trūka radošās dzirksts. Tāpēc izlēmu, ka uz gadu braukšu projām darīt kaut ko citu un meklēšu jaunus ceļus, lai uzkrātu enerģiju savām aktivitātēm," stāsta itālis Markuss Cmelnigs (Markus Zmolnig), kas jau gandrīz divarpus gadus dzīvo Latvijā un ir deju grupas "Dzirnas" pasniedzējs un horeogrāfs.

Markuss ilgāku laiku ir pazīstams ar deju kopas Dzirnas vadītāju Agri Daņileviču, kopā viņi veidojuši dažādus projektus, tāpēc īstajā laikā nācis Agra piedāvājums braukt strādāt uz Latviju. Daudz neprātodams, uzreiz atbraucis uz Latviju. Itālijā Markuss strādājis par deju skolotāju, horeogrāfu un bija izveidojis savu deju skolu. "Atbraucu uz Latviju, man šeit iepatikās, un es joprojām esmu te," stāsta itāļu horeogrāfs. Viņš ir pateicīgs Agrim un viņa sievai Singitai, kuri Markusu uzņēma savā ģimenē kā tuvu un mīļu cilvēku. Un arī par to, ka Agris dod iespēju kopā ar viņu piedalīties dažādos projektos un sevi pilnveidot. "Līdzīgi kā Itālijā, tagad Latvijā esmu radījis visu nepieciešamo, lai varētu strādāt par horeogrāfu, tāpēc savu nākotni saistu ar Latviju. Sākums ir veiksmīgs. Tādu darba apjomu, ko man kā deju skolotājam izdevās paveikt Latvijā, Itālijā nebiju izdarījis piecu sešu gadu laikā, tāpēc uzrāviens ir pamatīgs un arī enerģiju esmu uzkrājis."

Ķermeņa un prāta apvienojums

Markuss ir dzimis Austrijā, taču tad, kad vecāki viņu gaidīja, dzīvoja un strādāja Indijā. "Viņi speciāli aizbrauca uz Austriju, lai es tur piedzimtu. Indijā nodzīvoju līdz piecu gadu vecumam. Tēva darba dēļ mēs pārcēlāmies uz Itāliju. Tēvs ir inženieris, mamma ir ar mākslinieces talantu, laikam artistiskums nāk no viņas. Ar dejošanu nodarbojos kopš 1983. gada." Markuss bija nolēmis studēt ģeoloģiju, bet vēlāk pievērsās medicīnai un izlēma, ka kļūs par zobārstu. "Meklēju sevi un pamazām sapratu, ka vēlos apvienot ķermeni ar prātu – dejot. Skolas laikā apmēram 15–16 gadu vecumā veidojām teātra iestudējumus, tas man padevās. Vēlāk iepazinos ar savu bijušo sievu šveicieti Annatinu, kas bija dejotāja un man ļoti daudz palīdzēja kā dejotājam. Viņa bija mana pirmā skolotāja."

Markuss pasniedz džeza dejas, kas apvieno dažādus stilus un dod iespēju improvizēt ar atšķirīgiem virzieniem. Viņam patīk strādāt ar bērniem, jo tie ir emocionāli un atvērti. Sevi uzskata par stingru pasniedzēju. "Otra lieta, kas mani saista, ir horeogrāfija. Tā paver dažādas iespējas. Kauņā, piemēram, veidoju projektu, kas apvieno baletu ar moderno deju. Kopā ar Agri un sadarbībā ar orķestri Sinfonetta Rīga veidojām horeogrāfiju koncertprogrammai, kurā izmantoti baroka stila elementi," atklāj pieredzējušais horeogrāfs.

Markuss apzinās, ka par dejotāju nevar būt visu mūžu. "Sākumā es dejoju, tad sāku mācīt citiem deju un pamazām pārgāju uz horeogrāfiju. Patiesībā dejoju maz, vairāk nodarbojos ar horeogrāfiju. Ne visi, kas ir dejotāji, var būt arī horeogrāfi un otrādi, lai gan abas lietas ir cieši saistītas. Cilvēks var būt labs dejotājs, bet horeogrāfa dotību viņam nav – neprot strādāt ar dejotgribētājiem un veidot horeogrāfijas."

Simpātijas pret latviešiem

Deju skolotājam iepatikusies latviešu mentalitāte, jo tā nav raksturīga itāļiem. "Latvieši ir artistiski un radoši. Mani pārsteidz, ka bērni no mazotnes trenējas, mācās dejot, dziedāt, spēlēt dažādus mūzikas instrumentus. Tad, kad viņi kļūst pieauguši, emocionāli un mentāli ir sagatavoti radošām aktivitātēm," ir pārliecināts Markuss. Viņš, protams, jūt, ka Latvijā pašlaik ir krīze, jo arī dejotājiem ir mazāk darba. "Izjūtu cilvēku pesimismu un redzu, ka viņi dodas projām no Latvijas. Man šeit patīk, tāpēc esmu Latvijā."

Visvairāk no ierastās vides pietrūkstot daudzveidīgo zivju, kas ir Itālijā. "Esmu labs pavārs un neesmu atmetis cerības pagatavot Latvijā piedāvātās zivis Vidusjūras stilā." Markusam patīk gatavot dažādus ēdienus, īpaši padodas salāti.

Agrāk Markuss dzirdējis viedokli, ka latvieši ir vēsi un noslēgti, taču viņš divarpus gadu laikā ir pārliecinājies par pretējo – latviešiem ir labs humors, ar viņiem ir viegli kontaktēties. Pats viņš prot piecas valodas – itāļu, franču, spāņu, vācu un angļu. Cer iemācīties arī latviešu. "Latviešu valodai ir grūta gramatika. Latviešu valoda man atgādina latīņu valodu, kas vienmēr ir sagādājusi problēmas. Zinu, ka visvieglāk ir iemācīties valodu, komunicējot ar cilvēkiem. Franču valodu iemācījos tāpēc, ka mans suns saprata tikai franciski, un es biju spiests ar viņu sarunāties šajā valodā," smaida itālis. Markuss iemīļojis arī latviešu tradīcijas, patīk dziesmu un deju svētki, folklora.

Latvijā nejūtas vientuļš

Brīvo laiku Markuss pavada sporta zālē klubā Vētra, lai sevi varētu uzturēt labā fiziskā formā, tiekas ar draugiem un skatās kino. Patīk braukt uz jūru, makšķerēt vai pastaigāties pa vecpilsētu. "Jūtos labi gan sabiedrībā, gan vienatnē. Vientuļš Latvijā nejūtos." Sevi viņš raksturo kā tiešu, uz konkrētu mērķi orientētu cilvēku, pēc dabas – spītīgu. Markusam ir grūti salīdzināt itāļu un latviešu sievietes, jo gan vienas, gan otras, pēc viņa domām, ir skaistas. "Attiecībās svarīgi ir runāt, tas ir attiecību fundaments. Tas liecina par spēju un vēlmi vienam otru saprast un iepazīt."

"Nepatīk, ja cilvēks uzbāzīgi cenšas ielauzties manā komforta zonā. Mīlestībā nākas vilties visu dzīvi, jo pēc dabas esmu kaislīgs. Ja mīlu, tad varbūt pat par daudz. Esmu pametis, un ticis pamests. Un tad ir bijis smagi. Tas ir liels emociju apjoms, arī jauna pieredze, informācija un bagāža." No vienas puses, Markuss no dzīves negaida neko, bet, no otras puses – visu. "Vislielākās bailes man ir par to, ka tad, kad dzīve būs nodzīvota, mani vairs nepieminēs. Vēlos, lai mana dzīve ir kaut kā vērta un lai tad, kad manis vairs nebūs, pieminētu – par darbiem vai attiecībām ar cilvēkiem. Mana vēlme ir atstāt citiem kaut ko paliekošu," saka horeogrāfs Markuss Cmelnigs.