Ārste ar otu rokā

„Kad tipogrāfijā turēju rokās savu pirmo dzejoļu krājumu - dubultgrāmatu, man bija milzīgs pārsteigums - vai tiešām tas ir mans?! Līdzīgas emocijas mani pārņēma, Melngalvju namā ieraugot izstādītas savas gleznas,” saka Diplomātiskā servisa medicīnas centra ginekoloģe Dita Baumane - Auza, kurai, radoši izpaužoties dzejā un glezniecībā, izdevies paplašināt savas dzīves telpas robežas, ko nosaka akadēmiskā vide, kurā aizrit viņas ikdiena.

- Ārste ginekoloģe, maģistratūras studente, trīs bērnu māte, sieva un sieviete, kas brīvajos brīžos glezno un raksta dzeju ne tikai savam priekam, bet arī izdod dzejoļu krājumus un rīko savu gleznu izstādes, - tie ir tikai daži no jūsu pienākumiem un lomām. Kā jūs to visu pagūstat?

- Ja par savām radošajām izpausmēm - viss ir atnācis kaut kā pats no sevis, neko neesmu speciāli plānojusi. Dzeju sāku rakstīt pirms pieciem gadiem - pārsvarā tas notika vēlās nakts stundās, kad ģimene aizgājusi pie miera. Sākumā man neienāca prātā, ka savu dzeju un atziņas varētu apkopot dzejoļu krājumā, tas notika secīgi un likumsakarīgi. Kad biju pierakstījusi pusotru kladi ar dzejas rindām, devos uz Rakstnieku savienību konsultēties, vai mans gara darbs ir tik kvalitatīvs, lai varētu izdot grāmatu. Tur dzirdētais vērtējums mani iedrošināja turpināt iesākto. Tagad mans dzejošanas periods ir vainagojies ar divām grāmatām - Divi domas, kurā apkopotas dzīves atziņas, un Es esmu tevī, kur ir mīlas dzeja. Šajās grāmatiņās ir arī manu gleznu reprodukcijas. Šis autorizdevums man ir tikpat mīļš kā pašas bērni, nav kauns par padarīto.

- Kāpēc jums ir nepieciešamība rakstīt dzeju, gleznot? Vai tā varat izpaust kādas slāpētas emocijas?

- Noejot zināmu dzīves ceļu, pārvarot grūtības un kaut ko sasniedzot, uzkrājas pieredze un novērojumi, par ko gribas pavēstīt citiem. Protams, dzejas rakstīšana nenotiek mehāniski - tagad apsēdīšos pie galda un sākšu dzejot. Tie ir mirkļi, kad, kā mēdzu teikt, atveras vārtiņi, pa kuriem manī ienāk domas un atziņas, ko uzlieku uz papīra. Arī iedvesma gleznošanai atnāk pati. Ja esi dvēseliski un garīgi nobriedis un gatavs radošajam procesam, tad šos impulsus spēj uztvert un materializēt. Tajā brīdī mani pārņem milzīgs prieks, jo tas ir radīšanas prieks, līdzvērtīgs priekam, ko izjūt, kad piedzimst bērns. Un šis prieks dubultojas, ja mani darbi sagādā pozitīvas emocijas arī citiem. Bet, protams, es dzeju nerakstu tikai tāpēc, lai izdotu grāmatu, vai negleznoju, lai sarīkotu gleznu izstādi. Es no radīšanas procesa gūstu baudu.

Esmu autodidakte. Mani skolotāji ir grāmatas, kuras lasu daudz un dažādas, bet gleznošanas pamatus trīs mēnešus apguvu Alises Rozes dizaina studijā. Gleznoju ar eļļas un pasteļkrāsām. Vai tik ātri var apgūt gleznošanas pamatus? Vajag tik gribēt un sākt. Man tas ir raksturīgi visās jomās - ja kaut ko vēlos, mērķtiecīgi rīkojos un realizēju savus nodomus. Tā nesen - pērnā gada septembrī uzsāku studijas Rīgas Stradiņa universitātes maģistratūrā, lai apgūtu mākslas terapiju. Šis terapijas veids ir tiltiņš, kas savieno mākslu ar medicīnu.

- Kā mākslas terapija palīdz cilvēkam?

- Mūsdienu dzīves ritms ir tik straujš, ka nepagūstam padomāt par sevi, it īpaši jau sievietes. Nepaspējam atrisināt dažādas problēmas, kas, pamestas novārtā, samilzt un pāraug vēl lielākās un provocē bailes, nedrošību, hronisku nogurumu. Savā praksē esmu pārliecinājusies, ka ar zālēm vien šīs problēmas nav iespējams atrisināt, ir vajadzīgas jaunas, radošas metodes. Un mākslas terapija ir ļoti efektīva - tā ir psihoterapija ar mākslas palīdzību.

Es aicinu pacientu radīt mākslas darbu - zīmēt, veidot kolāžu, gleznot. To darot, cilvēks, pirmkārt, uzrāda savas problēmas, un, otrkārt, no tām pakāpeniski atbrīvojas. Šī neverbālā forma, kas ir mākslas darbam, ļauj identificēt zemapziņas dziļos procesus un bailes, palīdz diagnosticēt agrīnas problēmas un atbrīvoties no tām. Atgriežoties tajā dzīves posmā, kad bijusi problēma, un izmantojot mākslas terapijas metodi, iespējams atrast izeju ne vien no krīzes stāvokļiem, bet arī no psiholoģiskām un sociālām problēmām. Pēc šiem seansiem cilvēki kļūst stabilāki, līdzsvarotāki, viņiem paaugstinās pašvērtējums.

Maģistra darbu esmu saistījusi ar savu profesiju - izzinu mākslas terapiju grūtniecības laikā, īpaši pievēršoties sievietēm, kurām iepriekš bijusi negatīva pieredze saistībā ar grūtniecību, piemēram, neauglība, sarežģījumi iepriekšējās grūtniecības laikā, zaudēts mazulis vai arī problēmas ģimenē. Tas, kā jūtas sieviete, ietekmē ne vien viņu, bet arī augli. Tāpēc, lai radītu veselīgu bērnu, topošai māmiņai jābūt veselai gan fiziski, gan garīgi, jājūtas stabilai un pārliecinātai. Mākslas terapijas seansi palīdz sasniegt šo mērķi. Citviet pasaulē tos izmanto jau sen, ir labi klīnisko pētījumu rezultāti. Tas man bija spēcīgs stimuls pievērsties šai jomai.

- Ko pati izjūtat gleznojot?

- Ai, tā ir vesela izjūtu gamma! Gleznojot esmu viena aci pret aci ar audeklu. Šis ir laiks, kad varu gan mierīgi pārdomāt kaut kādas dzīves situācijas, gan nodoties radošam procesam. Tas mani harmonizē. Parasti strādāju verandā, kuras lielie, stiklotie logi ir vērsti pret dārzu. Tagad to sedz sniegs, bet vasarā varu priecāties par rozēm. Man šīs puķes ļoti patīk, tās kopju pati. Dažkārt gleznoju visu nakti, tāpēc dabūju baudīt arī skaistus vasaras rītus. Redzot, kā mostas daba, ir fantastiska izjūta!

- Gleznošana ir diezgan dārgs vaļasprieks, tam varētu būt grūti nodoties, ja pa galvu vandās domas, kā savilkt kopā galus. Tajā brīdī, iespējams, mūzas klusē.

- Tā vis nav. Es arī esmu atkarīga no kredītiem, no maksājumiem bankai, taču tāpēc negribu atteikties no gleznošanas un dzejoļu rakstīšanas, kas ir viena no manām pašizpausmes formām.

- Jūs esat triju bērnu māmiņa. Audzināt bērnus - tas ir laikietilpīgs un atbildīgs pienākums. Kā tiekat galā ar to?

- Man ir labi palīgi - vīrs, mīļas un uzticamas auklītes, kuras faktiski kļūst par ģimenes locekļiem. Pateicoties vīram, kalējam un metālmāksliniekam Kasparam Auzam, un vīramātei, keramiķei Mārai Auzai, manī ir atraisījusies vēlme izpausties radoši - gleznot un dzejot. Mana prioritāte ir ģimene, taču tikpat svarīgi šķiet realizēt sevi, neatstāt novārtā savas personības attīstību.

Par bērniem man ir prieks. Vecākajai meitai ir 17 gadu, viņa ir stingri nolēmusi iet manās pēdās, studēt medicīnu. Es atbalstu viņas izvēli, jo viņa ir gudra meitene. Dēlam ir 12 gadu, tātad, vēl pietiekami daudz laika, lai izšķirtos par savu profesiju. Viņš ir aktīvs zēns, aizraujas ar sportu. Mūsu pastarītei ir pieci ar pusi gadu, viņa iet bērnudārzā, mācās spēlēt klavieres un gatavojas skolai.

- Mēs visi nākam no savas ģimenes. Kādus pamatus jums ielika vecāki?

- Man noteikti viņiem jāpateicas par to, ka esmu mērķtiecīga, ka pabeidzu iesākto, ka vienmēr esmu tiekusies pēc izglītības. Esmu beigusi Medicīnas institūtu (tagad - akadēmiju), studējusi starptautiskās attiecības Universitātē, arī apguvusi vairākas svešvalodas. Bet no tēvamātes puses, kas nāk no Kurzemes, esmu pārmantojusi lepnumu par savu tautu, par savām saknēm. Viņas iespaidā savai ģimenei pasūtīju tautas tērpu, tajā ar vīru bijām ģērbušies arī kāzās - tautas tērpi mums tika darināti speciāli šim notikumam. Vecmāmiņa prata vairākas valodas, arī man tās padodas.

Laba izglītība, patriotiskums un ģimeniskums bija vērtības maniem vecvecākiem un vecākiem, bet tagad man un maniem bērniem.