Sava ceļa gājēja - Agnese Rakovska

"Kad iznāk skriet kā vāverei ritenī – un šis periods līdz Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases finālam Ventspilī 27. un 28. februārī ir tieši tāds –, cenšos ievērot veselīga uztura pamatprincipu – ēst bieži un maz," atklāj viena no šā konkursa finālistēm, grupas "Triānas parks" soliste Agnese Rakovska.

Viņa uz skatuves kāps otrā, lai izpildītu pašas sacerētu dziesmu Lullaby for My Dreammate (Diamond Lullaby).

Agnese nosmej, ka ēst gatavotāju talants piemītot tēva spārnam – viņa mātei, tētim pašam un arī viņas brālim Kristiānam. "Es, mamma un māsa esam slinkākas, jo nav īsti vajadzības visiem maisīties pa virtuvi," spriež Triānas parka soliste. "Tētis un vecmāmiņa taisa ēst uz maiņām, arī manam draugam itin labi padodas. Visbiežāk viņi ceļ galdā latviešu virtuvei tradicionālus ēdienus. Vecmāmiņa vāra debešķīgu skābētu kāpostu zupu, bet tētis – biešu. Gan zupas, gan kotletes un karbonādes viņiem sanāk diezgan treknas, tāpēc dažkārt noskurinos par kaloriju daudzumu, ko uzņemu, taču to nevar noliegt, ka abiem ēdiens padodas garšīgs."

Sojas ēra

Pirms kāda laika Agnese esot pamēģinājusi gaļas ēdienus aizstāt ar sojas produktiem. Rakovsku ģimenē tos pirmais esot atklājis Triānas parka solistes brālis Kristiāns, kurš esot pievērsies veģetāram uzturam. "Sākumā pret sojas ēdieniem izturējos rezervēti, bet tad, pagaršojot dažus no tiem, piemēram, pankūkas un gaļas aizvietotāju, mainīju savas domas," stāsta Agnese un piemetina, ka rīsi ar dārzeņiem un soju, kā arī zupa no sojas gabaliņiem esot labi garšojuši. "Žēl, ka brālis aizbrauca uz Bristoli strādāt, jo viņam tiešām padevās veģetārie ēdieni."

Lai pagatavotu sojas pankūkas, vajag 200 gramu kefīra, divas ēdamkarotes sojas miltu, vienu olu, trešdaļu tējkarotes sodas, kartupeļu vai kukurūzas cieti, sāli un cukuru pēc garšas. Visas sastāvdaļas, izņemot cieti, sajauc. Tad pievieno cieti tik daudz, līdz mīkla iegūst skāba krējuma konsistenci. Mīklu uz pāris stundām atstāj siltā vietā. Pirms cepšana to nemaisa. Pankūkas cep uz karstas pannas, izmantojot nedaudz eļļas.

Agnese noskurinās, atceroties filmu, ko iepriekšējā vakarā bija redzējusi un kurā bija dokumentāli fiksēta cūkas kaušana. "Brāļi Ābeles ir uztaisījuši filmiņu Šķiņķim būt!, kuru noskatoties pāriet jebkāda vēlme ēst cūkgaļu. Tas pats jau ir ar vistām, kuras rūpnieciski tiek barotas nežēlīgā veidā – rīklē iebāzta caurule, pa kuru tiek mākslīgi barotas."

Fano par suši

"Kā lielākā daļa sieviešu, arī es cenšos ēst veselīgi. Un suši, kas man gan garšo, gan patīk tīt, ir šāds ēdiens – viegls, veselīgs un sātīgs," uzskaita mūziķe ar Banku augstskolas izsniegtu grāmatvedes diplomu kabatā. "Suši rullēšana ir foršs pasākums, kurā var iesaistīties visa ģimene vai ciemiņi. Tāda darbošanās man patīk."

Stāstot par suši gatavošanu, Agnese iesmejas, jo atceras, ka tēvs reiz esot izlēmis rīsos ievīstīt siļķi. "Tas bija kaut kas šausmīgs! Ar siļķi pildītajiem gabaliņiem bija neciešama smaka un garša, tā ka nevajag mēģināt latviskot suši."

Dziedātāja atceras vēl kādu nesenu ģimenes kopīgu aktivitāti – ābolu sulas spiešanu. "Nopirkām kvalitatīvu un jaudīgu sulu spiedi, kas procesu padara par patīkamu pasākumu. Mēs izspiedām kādus 130 litrus ābolu sulas, jo aizvadītajā gadā bija bagātīga šo augļu raža. Mani pat pārņēma tāda kā mānija – nevarēju mierīgi noskatīties, ka dažviet zem ābelēm guļ sakrituši āboli."

Agneses mātesmāte, kura dzīvojot Kuldīgas pusē, savus radus Rīgā savukārt apgādājot ar meža veltēm – dzērvenēm, brūklenēm, sēnēm. "Rīgas ome ir kareivīga būtne – savos 72 gados viņa tiek galā ar noliktavas pārzines pienākumiem rūpnīcā Jauda un veselu baru veču – padomju laika meistaru, kuriem itin labi garšo sīvais, bet Kuldīgas vecmāmiņa ir dabas bērns. Viņa, paņēmusi līdzi sunīti, var stundām staigāt pa mežu, lasot ogas un sēnes."

Francijas mācība

Pirms pāris gadiem Agnese esot devusies uz Franciju studiju apmaiņas programmā. Šajā zemē dzīvojot arī viņas māsīca, kura ir precējusies ar francūzi. "Tur nodzīvoju astoņus mēnešus, kas ir pietiekami ilgs laiks, lai iepazītu arī Francijas ēšanas kultūru, kas ievērojami atšķiras no Latvijā valdošās. Mēs joprojām ēdam gaļu kopā ar kartupeļiem (vai griķiem, vai rīsiem) un salātiem, bet tur katra šā ēdiena sastāvdaļa tiek baudīta atsevišķi. Vispirms tiek pasniegti svaigi salāti, tad kartupelīši, pēc tam seko gaļa vai zivs, tad deserts un siera plate. Turklāt ēdiena pasniegšana netiek sasteigta, ir pauzes, kuru laikā nododas sarunām," stāsta mūziķe un piebilst, ka, tikai uzturoties Francijā, viņa esot spējusi tā pa īstam novērtēt šīs zemes vīna kultūru. "Tur maltītes laikā pasniedz kādus trīs četrus vīnus, kas ir ļoti kvalitatīvi un garšīgi, gandrīz vai desmit gadu izturēti. Malkojot vīnu, daudzi pazīst garšas nianses, jo ir nodarbojušies ar šā dzēriena izpēti. Manai māsīcai mājās ir lādīte, kurā atrodas 40 mazas pudelītes ar dažādiem aromātiem, kas palīdz orientēties vīnu garšas buķetes niansēs. Starp citu, tur blakus vijolīšu smaržai ir kaķu čuru un sapelējuša korķa aromāts."

Agnesei joprojām labā atmiņā esot daudzveidīgais sieru piedāvājums Francijas pārtikas veikalos. "Tur tie ir cits par citu garšīgāki un interesantāki. Šo to jau var nopirkt arī Latvijā, bet pie mums labs siers ir pārāk dārgs, lai to varētu atļauties ēst katru dienu," uzskata Triānas parka soliste un ar prieku piemetina, ka auzu pārslas gan pie mums ir ievērojami lētākas. "Mēs ģimenē esam iecienījuši brokastīs biezputras, ko vārām no griķiem, no auzu pārslām, no piecu graudu maisījuma un rīsiem. Kopā ar sviesta piciņu biezputra dod enerģiju visai dienai, it īpaši ziemā."