Par mīlestību uz skatuves un dzīvē
 

Valmieras Drāmas teātra jaunā aktrise Inga Siliņa savā neilgajā radošajā biogrāfijā jau paguvusi uz skatuves iemiesot dažādas raudzes mīlētājas – spēcīgu jūtu pārņemto pusaudzi Džuljetu V. Šekspīra "Romeo un Džuljeta", trim vīriešiem liktenīgo sievieti Beatrisi E. Sniedzes "Līdz pavasarim", Žaneti – mīlestības nelutinātu sievieti, kas tomēr to sastop, režisora Viestura Meikšāna iestudētajā izrādē "Vīns un nezāles", kas veidota pēc filmu "Amerikāņu skaistums" un "Magnolija" motīviem un kura piedzīvoja pirmizrādi 5. februārī.

Vai, spēlējot šīs un citas mīlētājas, Inga Siliņa ir ko vairāk sapratusi par mīlestības dabu? Un kāda ir viņas pašas pieredze, sastopoties ar šīm trauslajām jūtām? Tie bija daži no jautājumiem, kurus gribēju uzdot jaunajai aktrisei Valentīna dienas priekšvakarā.

– Pirmā mīlestība paliek prātā visiem, tāpat kā nākamās, protams. Kas pirmais iekaroja jūsu sirdi?

– Vai, vai, vai! Ā, tas bija krievu aktieris Mihails Bojarskis jeb, precīzāk, viņa atveidotais d"Artanjans filmā Trīs musketieri. Kad biju maza, šo filmu diezgan bieži rādīja pa televīziju. Jā, Bojarska d"Artanjans man patika tādā līmenī kā pirmā mīlestība. Saistīja viņa dzīvesprieks, avantūrista gars, jūtīgums, drosme un spēja pārvarēt grūtības.

– Vai d`Artanjans jums kļuva par ideālā vīrieša etalonu, meklējāt viņa līdzinieku?

– Apzināti nemeklēju viņa līdzinieku, bet šim musketierim piemītošās īpašības ir tās, kas man joprojām patīk un saista vīrietī. Tas, ka vīrietis ir pozitīvs, ka māk ne tikai uzvarēt, bet arī zaudēt, un tikt galā ar visām problēmām.

– Kā jūs pati sevi vērtējat – vai esat jūtu vai prāta cilvēks?

– Laikam jau jūtu, kaut gan prāts arī bieži tiek ieslēgts. Tiesa, iemīloties un mīlot daudzkārt ir grūti paskaidrot, kāpēc rīkojos tā un ne citādi. Tas šādos gadījumos manam prātiņam ir par grūtu.

– Vai ātri iemīlaties?

– Nē. Ar mani tā nenotiek, ka kādu ieraugu un uzreiz neprātīgi iemīlos. Lai tuvinātos, man ir nepieciešams diezgan ilgs laiks. Tikai vērojot un pamatīgi iepazīstot otru, tieku skaidrībā, vai viņš ir manējais vai ne. Tas attiecas ne tikai uz mīļoto, bet arī uz draugiem un darba biedriem. Tāda cilvēku pētītāja esmu jau kopš bērnības, taču nevis tāpēc, ka es ar prātu sevi piespiestu otru pētīt, bet gan tāpēc, ka tas man ir raksturā.

– Kādas sekmes ir jūsu pētnieces darbam? Otru pusīti ir izdevies sastapt?

– Jā (smejas), un tepat teātrī. Viņš ir mans kolēģis – aktieris Aigars Apinis. Kopā strādājot, cilvēku var vislabāk iepazīt. Aigara sabiedrībā mani pārņēma nenoformulējams vieglums.

– Vai Aigaram ir kāda līdzība ar d`Artanjanu?

– (Smejas.) Jā, ir – Aigaram arī ir brūni mati. Viņš jauki smaida, ir pozitīvs.

– Esat spēlējusi Džuljetu. Vai ticat tādas mīlestības iespējamībai arī šodien?

– Ticu, jo arī tagad ir cilvēki, kas spējīgi simtprocentīgi ziedoties mīlestībai, izturot apkārtējo un arī apstākļu spiedienu. Džuljetas un Romeo mīlestība, manuprāt, līdzinās brīnumam, tā ir vienreizēja savā intensitātē un skaistumā. Šādas mīlestības dēļ ir vērts ciest un cīnīties.

– Par mīlestību saka – tā esot gaistoša...

– Nē, drīzāk – mainīga. Mīlestība maina izpausmes formu, bet neizgaist, paliek. Turklāt – arī rūgta pieredze ir pieredze.

– Vai, strādājot ar mīlētāju lomām, jums ir bijušas kādas atklāsmes par mīlestība dabu?

– Protams, jo jebkuras lomas gatavošana nozīmē pievēršanos pašanalīzei un arī tuvākā apkārtnē esošu cilvēku attiecību analīzei. Tiesa, mana aktrises pieredze nav tik liela, lai es tagad varētu apgalvot, ka esmu sapratusi visu par mīlestību. Taču daudzas mazas lietas gan ir izdevies atklāt. Esmu pārliecinājusies, ka mīlošs un mīlēts cilvēks ir vērtīgāks, varošāks un pašapzinīgāks par to, kuram nav bijis lemts šīs jūtas iepazīt.

Mīlestību ir ļoti grūti definēt. Tas patiesībā ir process, kurā iesaistīti divi cilvēki.

– Varbūt kāds no skatuves tēliem ir ko būtisku mainījis jūsos?

– Nē, tik tieša mijiedarbība nav notikusi.

– Izrādē Līdz pavasarim esat liktenīgā sieviete – Beatrise, pēc kuras tīko trīs vīrieši. Vai dzīvē esat pieredzējusi ko līdzīgu?

– Varbūt... Bet, ja par Beatrisi, tad viņai patiesībā pirmām kārtām ir jātiek skaidrībā par sevi. Viņa, līdzīgi kā Blaumaņa Kristīne, ir izvēles priekšā – ar kuru vīrieti saistīt savu dzīvi. Un Beatrise saprot, ka, paliekot kopā ar cilvēku, kuru viņa mīl, viņa dzīvē sastapsies ar lielām sāpēm un grūtībām. Ka tas viņai būs krusts uz mūžu. Bet viņa mīl, un mīlestības pavadone parasti ir cerība. Katrā ziņā Beatrise sev nespētu piedot to, ka viņa nav ļāvusies jūtām, baidoties, ka tiks sāpināta.

– Kā var saprast, ka šis ir īstais cilvēks?

– Ja jūt vilkmi pie viņa.

– Vai Valentīndiena ir jūsu mīlestības svētki?

– Es domāju, ka mīlestība svin svētkus, kad tā grib, tomēr esmu par atzīmi kalendārā, kas norāda uz mīlētāju dienu, jo reizēm ir nepieciešams šāds bremzes pedālis. Esot ierautiem ikdienas skrējienā, sanāk daudz kam būtiskam paskriet garām. Esmu par pozitīviem datumiem kalendārā.

– Kas ir mīlestības lielākais bieds? Varbūt – rutīna?

– Manuprāt, daudz lielāks traucēklis par rutīnu ir ikdienišķās lietas, kas apēd laiku, lai varētu jauki pabūt kopā ar sev tuvu cilvēku. Un tad atkal ir jānospiež bremzes pedālis un jāizbrīvē mirklis divatnei. Turklāt attiecībās ir jābūt izaugsmei un jāizdzīvo viss emociju

spektrs – gan prieks, gan bēdas un rutīna.

– Kas ir bijusi lielākā neprātība, ko mīlestības dēļ esat darījusi?

– Nogriezu matus. Gribēju atbrīvoties no sliktās enerģijas.