"Šobrīd mums nav krīzes, bet ir mainīgi apstākļi, kurus vieglāk pārdzīvot tiem, kas gatavi pārmaiņām, kuri ir elastīgi savā domāšanā, kuriem ir stipra ģimene un ticība Dievam," uzsver Rīgas Krusta evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Ivars Jēkabsons.
– Kā vērtējat laiku, ko šobrīd pārdzīvo Latvija? Kādas cēloņsakarības saskatāt?
– Kaut arī daudz kas ar mums notiek, mūsuprāt, nesaprotami, nelaikā, nevietā, ne tā, kā mēs gribam, un ne tā, kā mēs jūtamies nopelnījuši, taču, ja mums pietiktu tik daudz prāta aptvert, pat varētu teikt, neaptveramo, tad agri vai vēlu saprastu, ka tas, kas notiek tagad, savādāk nevarēja notikt. Varbūt šī mana atbilde skan vispārīgi, jo patiesībā nav vienas atbildes. To, kas tagad ir Latvijā, veido mūsu katra atsevišķa dzīve, sabiedrība kopumā un arī lielie procesi – tādi kā pasaule un Dievs.
Šis laikmets meklē vainīgos, sludina apvainojumus un aizvainojumus. No plašsaziņas līdzekļiem plūst gandrīz vai tikai negācijas – par kārtējām cūcībām, par kārtējo kriminālās situācijas saasinājumu uz trūkuma un nabadzības fona. Kristieši saprot, ka nav jēgas sevi šausmināt ar sliktajām ziņām, jo ir iespējams atrast un dot liecību par labo. Tādējādi tiek iegūta gaisma, cerība un miers ar to paļāvību, ka vēl aizvien viss ir Dieva rokās.
Runāt, parunāt, pārrunāt un aprunāt situācijas jau mēs varam, bet Bībele mudina, lai mēs savos vārdos neapgrēkojamies un beigās paši nekļūstam ļaunāki par tiem, uz kuriem skatāmies ar šķībām acīm. Un tie vārdi, ko nozīmē spriest par situāciju, meklēt cēloņus un sekas, nenozīmē celt tikai apsūdzības, bet vispirms – saredzēt savu vietu, ko es vēl neesmu darījis vai ko es vēl varu darīt. Meklēt vainīgo situācijā ir jēga tad, ja saprotam, kā varam palīdzēt vainīgajam, kā varam lietas pozitīvi ietekmēt.
– Grūtības ir vieglāk pieciest, ja zini - tās nebūs mūžīgas. Kad Latvija atguva neatkarību, situācija varbūt bija dramatiskāka, bet valsts auga, tāpēc grūtības nešķita nepārvaramas. Tagad pietrūkst vīzijas ne tikai par savu nākotni, bet arī par valsts likteni.
– Arī labklājības zemēs trūkst nākotnes vīzijas, jēgas sajūtas ciešanām. Tā pati Skandināvija – labklājīga, sociāli nodrošināta zeme, taču pašnāvību tur nav mazāk kā citur. Izrādās, ka tās briesmīgākās nav ārējās problēmas, bet gan iekšējais tukšums. Tas sagrauj pat labklājībā dzīvojošu, sociāli nodrošinātu cilvēku, kurš ir paēdis, apģērbies, bet kurš nav atradis sevi – savu vietu, savu aicinājumu, savu profesiju. Viņš eksistē un izjūt milzīgu tukšumu.
Šis ir sijāšanas un pārbaudījumu laiks, kas nopurina putekļus, liek mobilizēties un saredzēt dziļākas vērtības nekā tikai savu personīgo labklājību vai tikai kopprodukta pieaugumu. Šis ir laiks, kad cilvēks sāk meklēt risinājumu, kā izkļūt no strupceļa, un, ja viņš to neatrod, varbūt vainojami dažādi apstākļi. Vai nu cilvēks nav gatavs cita veida domāšanai, nav gatavs pārmaiņām, nav pietiekami elastīgs, vai arī apkārtējā vide ir tik drūma, ka tā nedod pareizos signālus. Ne velti jebkurā laikmetā kristīgā tradīcija ar baušļiem saka, ka būs svēto dienu svētīt, un tas mudina meklēt šo jēgpilno telpu, ka mana dzīve nav tikai darbs, ēst, ģērbties. Nav tikai karjera, nav tikai nauda, bet manas dzīves jēga ir arī garīgais, neredzamais, mūžīgais. Tas piešķir jēgu visam – gan ciešanām, gan arī priekiem. Tikai kristīgais redzējums saredz pasauli ne tikai materiālu, bet arī nemateriālu. Tad jāteic tā: piepildās tas, ko arī Jēzus saka, ka jūs dzenaties pa priekšu pēc Dieva valstības un viņa taisnības, pārējais var tikt piemests. Tas sakārto cilvēku, tas sakārto ģimeni un sabiedrību.
Bībele nav optimistiska par šo pasauli. Tā saka, ka nākotne nevis evolucionēs, nenotiks pāreja uz arvien labākiem sabiedrības modeļiem, bet pastāv prognozes, ka laiks polarizēsies. Ka labais var tikt nostumts malā, būs mazāk pamanāms, bet ļaunais, kas meklē varu, godu, slavu un mantu, meklē savu ambīciju apmierinājumu, tas kāps uz troņa un mēģinās iespiesties pat visās labajās struktūrās. Mīlestība, ticība kā kvalitāte, kā vērtība samazināsies uz apkārtējo destrukciju, problēmu fona. Tas ir jūtams. Kristieši šodien bieži saka – nu ir pēdējie laiki, sliktāk vairs nevar būt. Bet varbūt vēl būs atelpas laiks līdz nākamajam vilnim. Tas paliek noslēpumā.
– Kā jūs pats pārdzīvojat šo laiku?
– Šodien satiku kādu vecu vīru, kurš, kad viņam jautājot, kā viņam iet, parasti atbildot: "Nevaru iepriecināt, man klājas labi." Bet ko nozīmē – labi? Tas nozīmē, ka ir labklājības pamats, proti, ticība Dievam un stipra ģimene. Šajā gadījumā labklājība vai labsajūta nevis tiek mērīta, ka ir pietiekami, ko ēst, ka ir darbs, bet, ka ir stipras attiecības tajā vidē, sabiedrībā, kurā tu esi drošs. Ka tad, kad iet slikti, nevis sāk apmētāties ar apvainojumiem – tu esi pie visa vainīgs (-a)!, bet gan cenšas cits citam palīdzēt. Tad mēs mīlestībā ejam tālāk. Manis teiktais varbūt skan ideālistiski vai pat utopiski, bet tas nenozīmē, ka es neraudu, ka man nesāp, ka es neuztraucos, vai man šajā mēnesī būs iespējams savilkt galu kopā vai ne. Kā daudzi, arī es dzīvoju no rokas mutē. Kad izdodas savilkt galus kopā, tad tas katru mēnesi ir Dieva brīnums. Tur tad es arī dzīvoju – Dieva brīnumā.
– Zinu, ka aizraujaties ar baletu. Kāpēc šāda izvēle?
– Arī tas ir viens no stabilizējošiem faktoriem, kas harmonizē tevi ar dzīvi, ar sevi. Proti, ka tu neesi ierauts tikai viena veida darbībā, kad tu neesi ierauts tikai gaidīšanā, kad kaut kas kļūs labāk. Ka tu neesi ierauts tikai savā darbā, kas pārvēršas par rutīnu, bet ka tev ir sava veida garīga un aktīva fiziska atpūta, pārslēgšanās no vienas lietas uz otru. Un fiziskā aktivitāte ir tā, kas mani izcēlusi ārā no virknes lietu – no prognozēm par sirds problēmām, no prognozēm par apslēptu depresiju, ko diagnosticēja kāds no sirds ārstiem. Viņš man teica: "Tu it kā esi smaidīgs, bet kaut kas tevī ir iekšā uzkrāts kā slēpta depresija, slēpta, neizlādēta spriedze." Tagad esmu pārliecinājies, ka ar mērķtiecīgām, regulārām fiziskām aktivitātēm šo uzkrājumu var dabūt ārā, nevajadzīgais izsvīst. Un ķermenis pēc tam tev ir pateicīgs par to, ka tu arī to kop un uzturi formā.
Es varēju pievērsties dažādām fiziskām nodarbībām – skriet, braukt ar divriteni, iet uz trenažieru zāli, bet, tā kā sieva bija aizrāvusies ar klasisko horeogrāfiju, iegāju viņas grupā. Cilājot rokas un kājas, svīstot līdz muskuļu sāpēm, veidojot formu un stāju, piedzīvoju to, ka mans fiziski ne tik aktīvais dzīvesveids mainījās, iegūstot līdzsvaru starp fizisko un garīgo. Tas man atgādina kādu gadījumu par lauku sievieti, kas reiz sūdzējās, ka jūtoties slikti un bēdīgi, arī zāles nepalīdzot. Tad es padomāju: bet kāpēc vienmēr tverties pie zālēm, ja pasaulē ir tik daudz dabisku vitamīnu, dabisku uzturvielu un dabisku antidepresantu. Tāpēc sacīju šai sievietei: "Ja nelīdz zāles, jūs taču varat iziet ārā pastaigāt." Manis teiktais bija iekritis šai kundzei sirdī, un viņa pēc kāda laika pastāstīja, ka tagad jūtoties labi, ka vairs neesot nomāktības. Viņa vairs nesēžot tikai mājās un nedomājot par savām sāpēm un problēmām, nedomājot par to, ka apkārt viss ir slikti, bet savu uzmanību esot pārslēgusi uz kustību, uz dabas skaistumu, uz lietām, kas uztur možu garu. Tas apliecina, ka vienkāršs signāls spēj palīdzēt cilvēkam izkļūt no afekta, no iestrēgšanas problēmās. Es nedomāju, ka šī konkrētā būtu recepte visiem un visos gadījumos, bet bieži pietiek ar dažiem labiem vārdiem, ar pamudinājumu. Runājoties, daloties mēs katrs sev kaut ko varam atrast un cits citam palīdzēt.
– Pie jums ar saviem dzīves sarežģījumiem vēršas draudzes locekļi, lūdzot palīdzību to risināšanā, tāpēc jāuzklausa ne tie gaišākie stāsti, arī jāpavada pēdējā gaitā aizgājēji. Kā sevi sakārtojat pēc šāda negatīvu emociju pieplūduma?
– Jā, man ikdienā ir jāsaskaras ar problēmām, grēkiem, krīzes situācijām, ieskaitot lielo zaudējumu – cilvēka nāvi, viņa pavadīšanu pēdējā gaitā. Daudzi no malas ir jautājuši – kā tu to spēj izturēt? Tā ir pieredze, varētu pat teikt, profesionāla rutīna, kas ļauj saredzēt modeļus, kuri darbojas vienā vai otrā situācijā. Kad uzkrāta pieredze, protams, ir vieglāk strādāt.
Esmu secinājis, ka lielākais, ko varu darīt, ir noklausīties problēmu un lūgt kopā ar problēmas izklāstītāju. Augstskolā pasniedzēji mācīja, ka mācītājam nav jādod atbilde otra cilvēka vietā, tas nav mans galvenais uzdevums. Un no šā viedokļa mana atbildība un arī zināma nasta ir būt šajās problēmās, bet vieglums – ka es neesmu galvenais darītājs, lai gan esmu mācītājs. Galvenais darītājs ir dievavārds, ticība, lūgšana un Dievs pats. Un tādēļ es tikai skatos un noklausos, un iespēju robežās palīdzu. Tie augļi nav mans nopelns.