"Kostīmiem, dekorācijām un rekvizītiem es piegriežu ārkārtīgi lielu vērību – jo caur tiem paplašinu savu varoņu personību, iezīmēju viņu sociālo stāvokli, laikmetu. Pie kostīma esmu dikti prasīgs un piekasīgs, jo filmas panākumu pamatā lielā mērā ir precīza sadzīves lietu, kostīmu un norišu izvēle," pārliecināts ir latviešu kino režijas vecmeistars Jānis Streičs.
Jānis Streičs uzskata, ka Latvijā teātros kostīmiem pievērš maz vērības. "Bieži vien tie kratās atsevišķi no varoņiem, no viņu biogrāfijas, no sociālā stāvokļa, pat no laikmeta. Kad mācījos režiju, tam pievērsa ārkārtīgu lielu vērību, un es to turpinu. Un ja vienu vai otru manu filmu skatītājs grib redzēt vairākas reizes un tā, gadiem ejot, neapnīk, tad tas ir, pateicoties tam, ka ārkārtīgi precīzi strādāju pie detaļām, kas gan raksturo filmas varoni, gan paplašina viņa personības mērogus."
Protams, bez galvenajiem varoņiem ir arī vesela rinda citu ļaužu, un arī tie ir jāsaģērbj maksimāli precīzi – lai viscaur būtu dzīves un laikmeta ticamība. "Man ir laimējies ar kostīmu māksliniekiem. Večella Varslavāne bija īsts domubiedrs, un nu jau vairākus gadus tāda ir burvīgā Sandra Sila. Mēs kopā spriežam, un es pats ļoti daudz ko koriģēju, kopā staigājam pa noliktavām, meklējam, rodam variācijas un kopā izlemjam."
Jānis Streičs stāsta, ka ar noliktavas kostīmiem jau nav vienkārši – jo tie visi kā likums pēc filmēšanas tiekot nodoti ķīmiskajā tīrītavā. Tas ir pareizi, tā vajag, taču, kad tie tiek paņemti filmai, tie ir pārāk tīri, neapdzīvoti, pat ar locījumu vietām kā tikko no plaukta. Nereti apģērbs, jo īpaši cepures un kažokādas, ir ar ķīmiskās tīrītavas sekām. "Un, kad kaut ko tādu filmā redzu, man uzreiz izsitas alerģija pret šo darbu. Jo man Dieviņš ir devis dzīves patiesības izjūtu, un tur neko nevar darīt..." saka režisors un atklāj, ka nereti kostīmu apdzīvošanai tiek izmantotas dažādas viltības.
"Daudzi to dara virspusēji. Piemēram, filmējot ievainotos, uzsien sterili baltas bintes un ar sarkano grimu uzzīmē asinis. Bet kopā ar Večellu izdomājām bintes novārīt tējā – lai ir dzeltenīgas, un asinis spricējām apsējam no iekšpuses, lai traipi izspiežas dabiski," Jānis Streičs stāsta par Tikšanos uz Piena Ceļa.
Šajā filmā bija vēl kāds interesants uzdevums: visa grupa nēsāja karavīru drēbes, lai tās izskatītos ievalkātas. "Tāpat kā sejai ir vaibsti, tāpat arī katrai žaketei un katrām biksēm līdzi nāk tā valkātāja vaibsti. Vienam ceļgali izspiežas tā, otram savādāk, un tas viss piedod katram individuālu zīmējumu, kas, uzvelkot jaunu kostīmu, protams, nav redzams. Līdz ar to arī zūd kostīma apdzīvotība, un skatītājs to ļoti labi jūt," režisors ir pārliecināts.
"Liela problēma bija panākt, lai karavīru drēbes ir kara laukā noputējušas," režisors turpina stāstījumu par Tikšanos uz Piena Ceļa. "Man bērnībā gadījās piedzīvot gan vienu karaspēku, gan otru – gan vāciešus, gan krievus. Un, kad viņi atkāpās, es redzēju: viņi bija balti, kā miltos novārtījušies, jo lauku ceļu smiltis bija samaltas gandrīz putekļos. Viņu sejās krājās putekļu vagas, un sviedru kanāliņi tecēja pār seju. Nu, kā man filmā to panākt?! Es zināju, ka nekāda vārtīšanās pa smiltīm nelīdzēs. Gudrojām kopā visi, izmēģinājām gan miltus, gan pūderus, līdz iedomājos, ka to varētu panākt ar pelniem. Jā! Tas bija glābiņš. Tad nu skraidījām Ukrainā pa mājām un izlūdzāmies pelnus, pūtām aktieriem sejās, matos un tā arī panācām ļoti lielu ticamību," atminas Jānis Streičs.
Runājot par vēsturisko precizitāti, režisors atceras kādu jautru piedzīvojumu filmas Cilvēka bērns uzņemšanas laikā. "Kostīmu māksliniece Sandra Sila cītīgi studēja to laikmetu, pētīja tā laika fotogrāfijas, un mēs ilgi spriedām, kā saģērbt cilvēkus kāzu procesijā. Kad viņi beidzot bija gatavi, man likās, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Taču Sandra rādīja fotogrāfiju: nu precīzi! Neko darīt! Uzfilmējām, bet manī vienalga bija kaut kāds iekšējs nemiers," atminas Jānis
Streičs. "Tās dienas vakarā runājos ar mājas saimnieci, pie kuras dzīvoju filmēšanas laikā, par seniem laikiem, ieradumiem, par baznīcu un garīdzniekiem. Par kāzu procesijām, un viņa stāstīja, cik stingri senos laikos baznīckungi bijuši pret sieviešu apģērbu: nedrīkstēja būt nekāds dekoltē! Nedod Dievs, ka tu pielieksies un garīdznieks ieraudzīs krūtis! Ārprāts! Sātana izdzimums! Ej ārā no baznīcas!
Še tev lats, aizej saģērbies! Sievietes nedrīkstēja iet baznīcā plikām rokām, galvā bija jāsien lakatiņš. Tas tik" bija zibens spēriens! Re, kur tas suns aprakts! Es taču to zināju no vecmāmiņas stāstiem. Tas bija nemiers, kas mani tirdīja! Iedomājieties, es uzfilmēju meičas plikām rokām! Ko darīt? Kāzu procesija jau uzfilmēta, pārfilmēšana prasītu daudz naudas. Kas man to dos? Vecās tantes, katolietes, ar pirkstiem nobadīs... Paga... ar pirkstiem? Urā! Atradu izeju: filmas ieskaņošanā kāzu procesijas laikā Leontīne Pīgozne man aiz kadra kā sieva no pūļa iesaucās: "Māsiņ, paskaties, Paulānu meitas ar plikām rokām baznīcā! Mūsu laikos tādas ar pirkstiem nobakstītu..." Tādā veidā defekts tika padarīts par efektu.
Visu rakstu lasiet 30. janvāra izdevumā