Pasaules apceļotājs, motosportists, moto piedzīvojumu kluba "apPasaule" vadītājs Mārtiņš Sils pirms Ziemassvētkiem atgriezās no otras lielākās ekspedīcijas "apArābija 2009".
Tiesa gan, tā tika pārtraukta un turpināsies pavasarī, jo ekspedīcijas dalībnieku spēkrati savus īpašniekus gaida Irānā. "Ceļojums nav beidzies – esmu Latvijā, bet manā labākā pusīte – motocikls – ir tur muitas formalitāšu dēļ. Martā dosimies tiem pakaļ, bet apmēram pēc trīs nedēļām, apskatot Irānu, Turciju un, atpakaļ braucot cauri Eiropai, plānojam atgriezties mājās," stāsta Mārtiņš Sils.
Ceļošana Mārtiņa ģimenē ir tradīcija, bez kuras viņš nespēj dzīvot. Nu jau viņa ceļotāja bagāžā ir ierakstītas vairāk nekā 70 dažādas valstis, divas reizes ceļojis apkārt pasaulei, un, protams, tiek sapņots par jauniem maršrutiem. Mārtiņš teic, ka no ceļošanas nespētu atteikties, ja nu vienīgi kāds to vēlētos atņemt, bet tad kaut kas ne mazāk aizraujošs būtu jādod vietā. "Mans brālis Harijs arī ir liels ceļotājs. Abiem ceļošanas tieksmes ir gan līdzīgas, gan atšķirīgas. Tas mums laikam nāk no mammas, kura padomju laikos izrādīja pasauli, veda uz Vāciju un Padomju Savienību. Mammai, gidei, viss mūžs arī ir bijis saistīts ar ceļotājiem," stāsta Mārtiņš.
"Vēlme ceļot radās skolas laikā. Tagad saprotu: jo cilvēks arvien vairāk ceļo pa pasauli un redz, jo vairāk ceļu ierauga un vairāk tie atveras. Tā nav: jo vairāk brauc, jo mazāk ir, kur braukt, ir gluži otrādi." Vēlāk, kad Mārtiņš kļuva pieaudzis, protams, sākās ceļošana patstāvīgi, arī kopā ar brāli Hariju. Abi ir kāpuši kalnos, piedalījušies ekstrēmos pārbraucienos ar mašīnām. 2002. gadā viņi sēdās vecos gazikos un devās uz Tibetu, kas pamudināja organizēt ekspedīciju braucienus. "Man specifiski, ka braucieni ir saistīti ar motocikliem. Ar tiem esmu aizrāvies kopš tā laika, kad Latvijā atdzima motociklistu kustība 90. gadu vidū, kad parādījās arī pirmie Harley Davidson moči un veidojās Vēja brāļu ordenis." Tā biedrs Mārtiņš ir kopš tā izveides –1996. gadā. Jau piecus gadus Mārtiņš ir pievērsies arī sporta veidam enduro, pats rīko sacensības un, protams, organizē ceļojumus un ekspedīcijas ar motocikliem.
Atrod ideālo kombināciju
"Šķiet, ka esmu atradis ideālo kombināciju – ceļošanu ar motociklu. To nevar salīdzināt ne ar ko citu. Protams, katrā lietā ir savs šarms – ceļošanai ar kājām, kalnos vai ar mašīnu. Braucot ar moci, cilvēks ir dabā, var braukt ar lielu ātrumu un nokļūt tur, kur ar mašīnu to nav iespējams izdarīt. Ar enduro moci, kas apkrauts ar mantām, var izbraukt pat pa šauru taciņu, kas vijas starp kokiem," plašās iespējas raksturo Mārtiņš. Viņš apstiprina, ka nenoliedzami patīkamāk braukt ar moci ir tad, ja ir labi laika apstākļi.
"Pēdējos gados mana attieksme pret laika apstākļiem, pret to, kad var braukt un kad nevar, ir mainījusies. Agrāk braucu ar Harley Davidson pa asfaltu un plus 15 grādos domāju, ka ir pavēss, nez vai vajag šādā laikā braukt. Pašlaik noteiktā latiņa – plus 2 grādi. Tagad ir pietiekami labs apģērbs, kas nodrošina siltumu un nelaiž cauri mitrumu. Galvenais – lai uz ceļa nav ledus. Pēdējā braucienā trakākā diena šajā ziņā bija Krievijā, Rostovas apgabalā, jo 600 kilometrus braucām, kad ārā bija nulle grādu. Dienas beigās jutu, ka zābaki ir sasaluši un palikuši cieti kā akmens. Vēlāk konstatēju, ka tie ir saplīsuši pa šuvēm."
Psiholoģiska noskaņošanās
Mārtiņš teic, ka ceļotājiem, esot tālu projām no mājām, nereti rodas ilgas pēc tām, pēc ģimenes. "Tas atkarīgs no noskaņojuma. Ja ceļojums ilgst nedēļu, tad diezgan ātri var atgriezties mājās, bet ja ceļojums ilgst divus trīs mēnešus vai pusgadu, tad svarīgi sevi psiholoģiski pirms tam noskaņot un sakārtot visas lietas, kas saistītas ar darbu un mājām. Tas tiek ieprogrammēts. Es to protu. Man parasti grūtāk ir tad, kad programmēšana beidzas un sāk vilkt atpakaļ uz mājām." Pirms diviem gadiem Mārtiņš devās pirmajā tālākā ekspedīcijā apPasaule, kam gatavojās divus gadus – pirms tam tika organizēti vairāki sagatavošanās braucieni, atlasīta komanda, tehnikas un finansējuma sagāde. "Pati braukšana, protams, bija medusmaize," smaida Mārtiņš. Viņš uzsver, ka sagatavošanās process šādiem braucieniem ir ļoti nopietns, jāapkopo informācija par konkrēto valsti, ko tajā nedrīkst un drīkst darīt. Jo vairāk informācijas ir, jo labāk ceļotājam. "Tad ir vieglāk saprast, ko ceļotājs vēlas iegūt, un vairāk arī redz. Jāatceras, ka sava transportlīdzekļa gādāšana pāri robežai ir saistīta ar muitas formalitātēm, kas parasti šādu procedūru sarežģī un paildzina."
Moči mājās apdraudēti
Mārtiņš apgalvo, ka iepriekšējais brauciens apPasauli, kurā viņš devās kopā ar Kasparu Bīlānu, spēcīgi ietekmēja viņa tālāko dzīvi. "Pēc tam mēģināju apvienot domubiedrus, izveidojot apPasaules klubu, kurā ir apmēram 20 biedru. Kopā dodamies tuvākos un tālākos braucienos. Vienas no mūsu darbības virzieniem – rīkojam motopiedzīvojumu sacīkstes, kas apvieno enduro sportu un klasiskās piedzīvojumu sacensības ar orientēšanos, peldēšanu, skriešanu un citiem pārbaudījumiem. Gadā noorganizējam piecas sacensības."
Mārtiņš lepojas, ka viņa dzīve tik cieši saistīta ar močiem, ka arī sieva Līga ieguvusi motocikla vadītājas apliecību. "Tā ka mani moči mājās jau ir apdraudēti!" joko pieredzējušais ceļotājs. Mazākos braucienos parasti kopā ar Mārtiņu dodas kluba biedri, bet tālākos – ceļotāji, kas var braucienam atlicināt gan laiku, gan līdzekļus.
Bez karnetes nevar
Ekspedīcijai apArābija 2009 Mārtiņš un viņa domubiedri gatavojās apmēram pusgadu. Iecere veikt braucienu, kas teiksmaini tika nosaukts par 51 nakts braucienu, bija nepilnos divos mēnešos, taču lemts bija citādi. Mārtiņš stāsta, ka ceļojumu nācās pārtraukt Irānā, jo latviešiem nebija speciāla dokumenta – karnetes. "Tā apliecina, ka transporta līdzeklis tiek ievests šajā valstī un no tās tiks izvests. Parasti gandrīz visur šo problēmu var atrisināt uz robežas, ar muitniekiem parakstot attiecīgu dokumentu. Irāna šajā ziņā ir ietiepīga – ir vajadzīga karnete, kuru Latvijā nav iespējams iegūt, tuvākā iespēja to izdarīt – braukt uz Vāciju. Domājām, ka šajā ceļojumā mums paveiksies un tiksim sveikā cauri bez šā dokumenta, bet nekā," atklāj ceļotājs. Mārtiņš neslēpj, ka viņam esot arī vīzija par nākamo braucienu. Iespējams, ka nākotnē ceļotāja kartē tiks iezīmēta arī Pakistāna, Indija, Bangladeša un Butāna.
Īpašā motociklistu brālība
Mārtiņš uzskata, ka tie, kas ceļo ar močiem, ir atraktīvi un nav vienkārši tūristi. Ļoti retas bijušas tās reizes, kad ceļojumos Mārtiņš dažādu iemeslu dēļ nav juties omulīgi, viena no tām bija Maroka. Gandrīz no visām zemēm atvestas tikai pozitīvas emocijas. "Tiklīdz vietējie iedzīvotāji ierauga, ka piestāj motociklisti, viņi izrāda lielu interesi. Savstarpējs kontakts veidojas uzreiz automātiski, atliek tikai mums pašiem, ceļotājiem, būt atvērtiem. Mūs savukārt interesē, kā dzīvo vietējie iedzīvotāji," atklāj ceļotājs. Vienota ir arī pasaules motociklistu brālība – motociklisti citus uztver kā savējos. Krievijā tas ir visizteiktāk.
Ceļojot Mārtiņam daudz iznācis dzīvot pie svešiniekiem mājās, jo viņi izrāda laipnību un labprāt uzņem pie sevis. "Esot šādā vidē, vislabāk var uzzināt, kādi ir attiecīgās valsts iedzīvotāji, ko viņi domā, kā attīstījusies valsts vēsture. Citādi ceļojot tas nemaz nav iespējams. Motocikls dod iespēju kontaktu izveidot daudz ātrāk nekā citā veidā." Mārtiņš atceras, ka, braucot pāri Krievijas–Azerbaidžānas robežai pie Kaspijas jūras, vēlā vakarā nācies doties cauri Groznijai Čečenijā, lai gan pirms tam zinājuši, ka labāk to darīt tikai dienā. Tur satikti vietējie motociklisti, kuri uzreiz piedāvāja naktsmītnes un vēl sarunāja nākamās pie draugiem Dagestānā. Mārtiņš teic, ka ceļojot sapratis, kāda ir viena no latviešu vērtībām – tā ir latviešu valoda, kas daudziem pasaulē nav saprotama. "Mums, latviešiem, ir sava valoda, daudzām lielām tautām tās nav. Citviet brīnās, kas mēs, latvieši, esam. Ceļojot divatā vai trijatā, mēs kādā situācijā savā valodā ātri viens otram varam pateikt to, ko neviens cits nesapratīs," atzīst Mārtiņš Sils.