"Tā nav tikai mīlestība vien, tas ir kas vairāk," ļoti mierīgā, stabilitātes apziņas un piepildītas laimes piesātinātā balsī teic Marina.
"Mums nav jāgaida, kad varbūt kādreiz kaut kas nokārtosies." Andris silti pasmaida, apskauj Marinu, un ikvienam vērotājam šķiet, ka citādi nemaz nav bijis; izskatās, ka viņi ir kopā kopš tā laika, kad paši sevi atceras. Bet bija arī citādi, un garā dramatisko notikumu virtene nu ir vainagojusies ar neticama veiksmes stāsta finālu. Viņi piektdienas novakarē ir vieni paši lielajā, pēc celtniecības svaiguma vēl smaržojošajā mājā, kuras pirmajā stāvā ir viņu abu miteklis, otrajā – zobārstniecības un ginekoloģijas kabineti, bet trešais vēl tikai top, un tajā būs omulīga telpa saviesīgiem pasākumiem.
Mediķu dzimtas mantinieks
Andris Ozoliņš ir zobārsts, Marina Čēma – ginekoloģe. Andris ir senas mediķu dzimtas – Katlapu – tradīciju mantinieks. Viņa vecāmāte senos laikos bijusi laba lopu daktere – gan Kārļa Ulmaņa zirgi, gan citu lielu vīru mājdzīvnieki bijuši viņas aprūpē. Savukārt vecāsmātes brālis Krišjānis savulaik Smārdē uzcēlis slimnīcu. Lielajā Katlapu ģimenē bijuši deviņi bērni, un Krišjānis medicīnu studējis Šveicē. "Viņš medicīnu studēja par savām asinīm," stāsta Andris, "un tas ir tiešā nozīmē. Vecāki nevarēja dot naudu visiem deviņiem bērniem, bet tieksme pēc zināšanām bija tik milzīga, ka Krišjānis bija gatavs uz visu. Viņš nodeva asinis – toreiz par tām maksāja lielu naudu –, un par to viņš arī mācījās. Viņš izstudēja, atgriezās Latvijā un kļuva par plaša profila dakteri – gan zobus rāva, gan operēja, gan dzemdības pieņēma. Kad pie viņa nāca uz vizīti, protams, vajadzēja pieklājīgi maksāt, jo Krišjānis Katlaps skaitījās ļoti labs dakteris. Ja kāds pacients viņam deva 25 latus, Katlapa kungs teica: "Es nepīpēju." Tas nozīmēja, ka tik niecīgu naudu, it kā par cigaretēm, viņš neņems. Viņš uzskatīja, ka viņa labās zināšanas ir grūti nākušas, tāpēc tās arī maksā. Protams, lielos honorārus viņš ņēma no bagātniekiem, savukārt no nabadzīgiem cilvēkiem neprasīja gandrīz neko."
Andra māte bija zobārste, zobu tehniķe un protēziste. Droši vien loģiski šķistu, ja arī Andra pieaugušie bērni izvēlētos mediķa profesiju. Taču viņiem negāja pie sirds visu dienu (un visu mūžu!) pavadīt kabinetā. "Tas tiešām ir gan fiziski, gan psiholoģiski grūti," atzīst Andris. "Reizēm atnāk kāds pacients, kas no manis burtiski izsūc visu enerģiju. Vampīrs! Es pat esmu vienam otram pacientam devis naudu, lai viņš iet prom no manis; es negribu slikti justies. Bet biežāk ir tā, ka nostrādāju visu dienu, divpadsmit līdz četrpadsmit stundas, un nejūtos noguris."
Bērnības vasaras pagāja kopā ar Murjāņu jauno paaudzi – nākamajiem itin pazīstamajiem ļaudīm: Kasparu Dimiteru, Uģi Rūķīti, Jāni Gaigalu, Imantu Ostrovski. Andris sevi gan uzskata par rīdzinieku, taču liktenis viņu atveda uz Jūrmalu, kur deviņdesmito gadu vidū viņam, par spīti dažādiem starpgadījumiem, izdevās iegādāties nelielu, sagrabējušu vasarnīciņu. Pateicoties Andra uzņēmībai un darba priekam, vairāku gadu gaitā tā pārtapa par iekārojamu namu Majoros. Šajā Pliekšāna ielas namā Andris izveidoja ne tikai dzīvojamo pusi, bet arī zobārsta kabinetu ar vismodernāko tehnoloģiju. Andris jau bija apprecējies otrreiz, un šķita – dzīve nokārtojas, ko vēl vairāk vajag? Ir mīļa sieva Vineta, darbs, kas dod gandarījumu un krietnus ienākumus, skaista māja, spēks kaulos un skaidrs skatiens uz rītdienu.
Zīlnieces paredzējums
Izrādījās, ir jābūt vēl kaut kam ļoti būtiskam – vienādam vai vismaz līdzīgam skatījumam uz vērtībām. Tas, ka šāda skatījuma patiesībā nekad nav bijis, parasti atklājas tad, kad ir jau pazaudēti gadi. Andris uzsver, ka ne jau taustāmās vērtības ir svarīgākās. Divi cilvēki, protams, var dzīvot kopā tāpēc, ka ir kopīga māja un cita manta, nemitīgi strīdoties par to, cik centimetru no galda vai cik karošu katram pieder, bet var dzīvot kopā arī tikai tāpēc, ka saullēkts, kas pirmoreiz kopā sagaidīts, ir vienādi skaists abiem, vai tāpēc, ka pieskāriens otra sāpēm vai priekam ir tas pats, kas pieskāriens pašam sev... Andris gan nav ārēji tik sentimentāls kā šie vārdi, taču viņa un Marinas kopā būšana, viņu nevilšie pieskārieni – tas viss bez vārdiem liecina, ka viņi ir atraduši viens otru, lai būtu kopā visu atlikušo mūžu.
Jā, Marina ir Andra trešā un īstā sieviete. Vismaz viņi abi ir par to pārliecināti. Vismaz tagad. Vismaz šajā esības mirklī. Pēc mokošajām iepriekšējās laulības beigu konvulsijām, kas agonizēja pārāk ilgi, satikšanās un tuvināšanās ar Marinu šķita kā brīnums. Pirms šīs tikšanās sāka jau aizmirsties dramatiskā un būtībā pazemojošā Jūrmalas mājas dalīšana, kas faktiski nav beigusies vēl tagad. Emocionālās brūces sāka pārtapt par rētām, Andris ierosināja sievai: es meklēšu savas attiecības, tu – savas, es tev finansiāli palīdzēšu, un nepieminēsim viens otru ar ļauniem vārdiem, jo beigu beigās mums taču ir bijuši arī labi un skaisti brīži.
Šķiršanās negāciju dubļainā viļņa šļakatās Andris atceras kādu zīlnieces paredzējumu – kad Andrim būs 48 gadi, viņš iepazīsies ar gaišmatainu sievieti, kura būšot tā īstā. "Vēl viņa pateica, ka šajā gadā es sakārtošu visu savu atlikušo dzīvi, man būšot vairāki ārstniecības kabineti. Es nodomāju – kādi vēl kabineti? Man pietiek ar to, kas man ir pašlaik, – viens kabinets! Secināju – kārtējo reizi esmu nonācis ne tur, kur vajag, un kaut kāda sieviete man stāsta pasakas. Bet sanāca viss tieši tā, kā zīlniece bija teikusi – 48 gadu vecumā satiku Marinu, iegādājos māju, un nu man ir arī vairāki ārstniecības kabineti. Tas bija absolūti neticami – šajos laikos dabūt kredītu no bankas un nopirkt māju! Banka man noticēja. Man blakus ir Marina, man ir darbs, es jūtos stabils un laimīgs. Neticami lieliska sajūta," tā Andris.
Ko tavs Ozoliņš dara?
Andris un Marina iepazinās Ventspilī. "Ilona, Andra pirmā sieva, ar kuru viņam trīs bērni piedzimuši, jau sen bija mana paciente un draudzene. Ilona, tāpat kā es, bija šķīrusies. Mans bijušais vīrs joprojām ir lielisks dakteris, jauks un interesants cilvēks, taču – viņam viss bija svarīgāks par ģimeni. Tas nozīmē, ka mūsu laulība nebija saskanīga, un es to ļoti pārdzīvoju," savu stāstījumu iesāk Marina. "Ilona man vēlāk stāstīja, ka savulaik domājusi par mani tā – ko tas Ēriks tādu mimru apprecējis? Ne viņa smaida, ne mēģina iejusties kompānijā, toties Ēriks – tik jautrs, tik atraktīvs! Kā gan es varēju būt smaidīga, ja nemitīgi pārdzīvoju Ērika attieksmi pret ģimeni... Jau vēlāk, kad izšķīros, dzirdēju: Ozoliņš tāds un šitāds, tik labs, pie Ozoliņa bērni dzīvo... Nodomāju – tad jau tiešām labs, ka pie viņa bērni dzīvo. Es tajā laikā biju viena pati, centos iepazīties ar interneta starpniecību, bet jūs jau zināt, cik tam visam maz jēgas," atmiņas pārcilājot, nopūšas Marina.
Bet kādā brīdī viņai uzspīdēja ceļojums uz Islandi. Marina piezvanīja Ilonai un apvaicājās: "Ko tavs Ozoliņš dara? Gribu lidot uz Islandi, bet negribu to darīt viena." Ilona smejoties atbildējusi, ka, pirmkārt, Ozoliņš nu jau vairs nav "viņas", otrkārt – Marina esot par labu Ozoliņam. Un tomēr randiņš tika sabīdīts – Andris aizbrauca uz Ventspili, kad Marina slimnīcā dežurēja. Nesen viņam bija nomirusi mamma, ar kuru Andrim bija ciešs emocionāls kontakts, garastāvoklis bija briesmīgs, tāpēc viņš nodomājis – sliktāk jau nebūs.
Marina pati sev atzinās: "Man toreiz bija sajūta, ka esam pazīstami visu mūžu. Bet pirms tam es taču domāju – aizbrauksim tikai uz Islandi, samaksāsim katrs savu daļiņu, un viss. Taču mēs runājām, runājām... Un atklājās, ka mūsu skatījums uz dzīvi ir pilnīgi vienāds. Tā bija neparasta sajūta. Uzzināju, ka viņam galvenais ir ģimene – tāpat kā man. Tikai ne man, ne viņam nebija spīdējis tas prieks būt laimīgiem savā ģimenē. Un tagad pēkšņi mēs viens otrā atklājam to, kas mums visdārgākais – ģimene... Cilvēkam jābūt ģimenē laimīgam, viss pārējais ir pakārtots – darbs, karjera, hobijs. Tā mēs abi domājām toreiz. Un arī tagad. Es vienmēr biju sapņojusi par tādu vīrieti kā Andris – stipru, godīgu, mierīgu... Es zinu, kad man vajag piekāpties, un jūtos tā, kā sievietei jājūtas. Tas, kas ar mums tagad notiek, tiešām ir kas vairāk par mīlestību." Varbūt tā ir draudzība? Varbūt apziņa, ka mīlestība reiz izplēn, bet draudzība paliek kā bazalta krauja, no kuras laiku pa laikam nodrūp kāda akmens drumsla un iekrīt okeānā, bet pati klints paliek? Tāda krauja palikusi atmiņā no Islandes – mazliet vientuļa klints ar divām galotnēm.
Pie mīļotā – vienmēr ceļavējš
Uz Islandi viņi toreiz neaizbrauca. Notikumi risinājās tik strauji, ka vairs nebija vajadzīgs izlūkbrauciens uz tālo vikingu karaļvalsti, lai izprastu, kas ar viņiem abiem notiek un vai viņi varētu būt kopā ilgāk par vienu ceļojumu. Tā bija pēkšņa un nepārvarama vēlme būt kopā, sajust vienam otra tuvumu un elpu, sāpes un prieku. "Man bija pavisam dīvaina sajūta – it kā otro dzīvi dzīvojot," atceras Marina. "Protams, man bija pārdomas – vai es gribu būt ar Andri? Četrus gadus dzīvoju viena, un tagad man jāizlemj, vai es gribu dalīties ar otru cilvēku itin visā. Jā, bija tāds mazs pārdomu mirklītis. Bet pavisam mazs. Un tad es ļoti viegli un ātri pieņēmu lēmumu – došos pie Andra."
Kad tu dodies pie mīļotā, tev vienmēr palīdz ceļavējš, nodomāja Marina, atbrauca uz Jūrmalu un sāka dzīvot kopā ar Andri tajā pašā Jūrmalas mājā. Tas, protams, bija smagi – blakus dzīvoja Andra bijusī, taču vēl nešķirtā sieva Vineta. Tomēr mīlestībai nācās pārvarēt visu, arī dzīvošanu emocionālas elles pievārtē.
Un atkal liktenis pavēra lodziņu. Kad šķita, ka situācija vairs nav izturama, Andris uzzināja par kādu uzņēmēju, kurš meklēja pircējus mājai, ko bija būvējis pats sev, taču briestošās krīzes situācijā sapratis, ka nespēs saglābt savu biznesu, ja nepārdos māju. "Burtiski pēdējā brīdī dabūju kredītu," atceras Andris. Nu trīsstāvu ēka ceļā uz Mārupi, Cēres un Kabiles ielas stūrī, mums stāsta par veiksmīga daktera un viņa tikpat veiksmīgās sievietes drosmīgi iesākto dzīves kopbūvi.
"Faktiski jau tajā mirklī, kad pirmoreiz satikāmies, mēs sākām meklēt māju, kur dzīvot, jo mums bija skaidrs, ka būsim kopā," atceras Marina, "un šī māja mums šķita ļoti piemērota, jo visur bija kārtīgi savilkti ūdensvadi – tieši tas, kas vajadzīgs tādai klīnikai kā mūsējā. Viss bija uztaisīts kārtīgi – tieši tā, kā cilvēks dara, ja būvē pats sev. Un tas ir lieliski – dzīvot un strādāt vienā mājā. Mums nav jātērē laiks ceļam, pacienti nāk pie mums. No rīta mēs pamostamies, abi esam labā noskaņojumā, un pacienti to jūt. Vakarā esam nostrādājušies, abi vienādi piekusuši."
"Jā," piekrīt Andris, "tas ir lieliski, ja viens cilvēks saprot otra cilvēka nogurumu. Diemžēl Vineta nesaprata mani tieši šajā ziņā – viņa pārmeta, ka es pārāk daudz strādāju. Taču tie, kuri mani pazīst, zina – man nekas no gaisa nav kritis, viss nācis ar pamatīgu darbu. Arī tagad neslinkoju, tieši otrādi – meklēju iespējas ieviest jaunas tehnoloģijas. Man patīk strādāt, tas ir mans hobijs. Man vienkārši ir laimējies!"
Šķiet, pacienti jūt, ka šajā nelielajā klīnikā darbojas laimīgi cilvēki, kuri no sirds vēlas palīdzēt un izārstēt, turklāt viņiem tas izdodas. Acīmredzot tāpēc, ka tā ir māja, kurā vienlīdz labi padodas gan mīlēt, gan strādāt.