No jauna piedzimusi

"Līdz četrdesmit sešu gadu vecumam es dzīvoju un cīnījos, paļaujoties tikai uz sevi. Šķita, ka tam tā ir jābūt, citu iespēju nepieļāvu.

Taču domas kardināli mainīju pēc kāda dramatiska pavērsiena, kad zaudēju visu, uz kā iepriekš bija balstījusies mana dzīve," atklāj Daiga Lapsa.

"Es paliku viena pie sasistas siles, taču nedrīkstēju padoties jaunākā dēla dēļ. Sapratusi, ka no šīs situācijas nespēju izkļūt ne pati saviem spēkiem, ne ar draugu un psihologu atbalstu, turpināju meklēt, kas man varētu palīdzēt. Biju nonākusi līdz punktam, kad nekas laicīgs man vairs nespēja palīdzēt. Un tad es satiku dzīvo Dievu. Baznīcā biju bijusi arī iepriekš, bet man līdz šim nebija izdevies rast to mieru un harmoniju, ko tur sludināja un apsolīja. Laikam vajadzēja izturēt visus tos pārbaudījumus, ko pieredzēju, lai varētu satikties ar Dievu," domā Daiga. "Sāku iet mācībā – apmeklēt Alfa kurss un Pretstraume nodarbības (starpkonfesionāla evaņģelizācijas programma, kas iepazīstina ar kristīgās ticības pamatiem – aut.) un saņēmu dziedināšanu. Es pieņēmu Dieva Dēlu Jēzu, un tajā brīdī manī ielija miers. Tas miers, ko biju gaidījusi visu dzīvi. Pašlaik jūtos tā, it kā būtu izķepurojusies no smagas slimības vai piedzimusi no jauna."

Šo piepildījumu, mieru un mīlestību nesniedzot ne materiālas vērtības, ne otrs cilvēks blakus. "Taustāmās lietas nedod piepildījumu. Ir taču dzirdēts, ka cilvēki sūdzas: "Man ir māja, taču pilnai laimei pietrūkst vēl vienas istabas." Un, ja viņam būtu šī istaba, atkal būtu vienas par maz," daudziem pazīstamu situāciju iezīmē Daiga. "Arī mani iepriekš bieži pārņēma tukšuma izjūta, kaut nekā netrūka – bija ģimene, bērni, materiālā labklājība. Lai atbrīvotos no šīs tukšuma izjūtas, daudz ceļoju, jo, gatavojoties kādam tālākam braucienam, domas koncentrējās uz šo notikumu – ko svešajā zemē apskatīšu, kas jāņem līdzi. Taču, atgriežoties no ceļojuma, atkal pārņēma tukšums. Lai no tā atbrīvotos, plānoju nākamo braucienu, kļuvu atkarīga no tiem."

Daiga turpinot stāsta, ka Dievs viņu esot mīlējis visu mūžu, sniedzot beznosacījuma mīlestību, bet viņa to neesot sapratusi. "Viņš man deva ģimeni, bērnus, bet es pret Viņu izturējos līdzīgi kā cilvēks, kas otru pamet pie altāra. Man piemita viens no lielākajiem grēkiem – lepnība. Tagad, kad esmu iemīlējusi Dievu, Viņš beidzot var īstenot to plānu, ko man kopš dzimšanas bija paredzējis. Viņš sakārtoja manu dzīvi, sākot ar finansēm un beidzot ar attiecībām. Neviens, kas tic Dievam, nepazudīs, jo Viņš sargā un dziedina. Man gribas, lai visi to piedzīvo, tāpēc stāstu par piedzīvoto, nedomājot, ko citu par mani padomās. Satikšanās ar Dievu nav nekas slēpjams – baznīcai taču arī durvis ir vaļā."

Savas attiecības ar Dievu Daiga salīdzina ar iemīlēšanos, kad jūtām ir milzīga intensitāte. "Ir maz tādu pāru, kas kopā nodzīvo visu mūžu. Es tagad esmu sapratusi laimīgas laulības formulu. Svētīta ir tā savienība, kur abiem ir attiecības ar Dievu. Protams, arī kristiešiem ir problēmas ģimenes dzīvē, bet viņiem šādos gadījumos ir pie kā vērsties. Jo Dievs dziedina visu, pat tādas attiecības, kas cilvēkiem šķiet sabrukušas. Reiz kāda meitene kristiete man teica, ka vīrietis nespējot būt uzticīgs sievietei visu mūžu, ja viņš nav uzticīgs Dievam. Jo ir tik daudz vilinājumu – nauda, vara, miesas kāre un vēl citi. Mēs visi piedzimstam ar grēcīgu dabu, un vienam ar to cīnīties ir nereāli. Bez ticības Dievam ir grūti. Jo Viņš vienmēr iedrošina: ej un dari! Tu to spēj!"