Dāvis Sīmanis: Vai cilvēku mākslinieciskā atmiņa ir tik īsa

Lielākajos Latvijas kinoteātros 11. aprīlī sāka rādīt kinorežisora un teorētiķa Dāvja Sīmaņa filmu Escaping Riga. Pēc režisora domām, filma, lai gan vēsta par 21. gadsimta beigām, tieši atspoguļo mūsdienu politiskās aktivitātes, kuru fonā dzīvojam.

«Jaunā filma ir par diviem Rīgā dzimušiem un pasaulē ļoti nozīmīgiem cilvēkiem – krievu kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu un intelektuāli Jesaju Berlinu, kuram varam būt pateicīgi par politisko filozofiju 21. gadsimtā. Filmas sižets seko viņu dzīvēm garā laika periodā, sākot ar piedzimšanu šeit, Rīgā, gadsimta pašā sākumā, līdz pat gadsimta vidum. Tas ir viņu aizkadra dzīves apskats un paralēļu meklēšana starp dzīvēm,» notikumu attīstību skaidro Dāvis.

Faktu varā

Viņš uzskata, ka šis stāsts netieši vēsta par mūsdienu politisko situāciju: «Tas saistīts gan ar Krievijas agresiju Ukrainā, gan mākslinieku realizēšanos iepretim varas apspiešanai. Visi šie elementi rezonējas ar to, kas notika tolaik. Un te rodas jautājums, vai cilvēku mākslinieciskā atmiņa ir tik īsa, lai aizmirstu piedzīvoto un pieļautu kļūdas, kas var rezultēties traģiskās sekās.»

Režisors ir pārliecināts, ka filmas ir dramatiski stāsti pat tad, kad tās ir veidotas kā komēdijas. «Šī filma nav komēdija, stāsts ir diezgan skumjš, kaut gan jāteic, ka arī tajā ir atsevišķi nenopietni brīži.» Galvenais, pēc Dāvja domām, ir tas, ka filma mēģina pievērsties cilvēka dzīves tapšanai, cilvēka vēlmei par kaut ko kļūt. «Tā stāsta par reāliem faktoriem, kas var ietekmēt to, vai tu par kaut ko kļūsti vai par neko nekļūsti un neatstāj savu nospiedumu. Tas ir jautājums, ko filma uzdod un cenšas atbildēt vienlaikus. Bet gala atbilde ir skatītāja paša ziņā,» viņš filozofiski saka. Lai gan Escaping Riga ir spēlfilma, «visi fakti, kas tajā ietverti, ir precīzi, šeit nenotiek interpretācija un faktu pakļaušana filmas vajadzībām. Drīzāk filma ir pakļauta faktu varai.» Tas esot izaicinājums – radīt spēlfilmu, bet saglabāt stindzinošo faktu klātbūtni.

Piedalīties jaunrades procesā

«Dīvainā kārtā uzreiz pēc šīs filmas pabeigšanas man nevis ir iespēja kādu brīdi atpūsties, bet tieši otrādi – jāturpina intensīvi strādāt pie pilnmetrāžas spēlfilmas ar nosaukumu Pelnu sanatorija. Arī šī filma apskata līdzīgu laika periodu – laiks Latvijā pēc Pirmā pasaules kara. Tā ir filma par nomaļu sanatoriju, kas paslēpusies no kara šausmām un mēģina to pārdzīvot. Tā būs poētiska un intīma filma,» Dāvis rada intrigu. Viņš uzskata, ka veiksmīgai kino radīšanai nozīmīga ir sadarbība ar operatoru – viņam ir paveicies. «Visās filmās strādāju kopā ar Andreju Rudzātu, un viņš lieliski saprot, ko es domāju, tā ir komunikācija no pusvārda. Man patīk viņa īpaši estetizētais un absolūti savdabīgais kinooperatora skatījums,» viņš neslēpj gandarījumu.

«Mans darbošanās lauks viscaur ir saistīts ar kino. Viena no galvenajām saiknēm ar šo jomu ir tā, ka es pasniedzu kino teoriju gan Latvijas Kultūras akadēmijā, gan Helsinkos. Jāteic, ka darbs kā pasniedzējam atspēko to laiku, kurā nav filmēšanas,» viņš teic. Režisora interese par akadēmisko darbību ir liela – kaut vai tikai tādēļ, lai redzētu, kā var domāt jauns cilvēks. «Dažreiz fascinē tas, kādi jauni risinājumi rodas no tā, ka profesionalitātes trūkums tiek kompensēts ar idejas stihiskumu, kas padara filmas oriģinālākas par tām, kuras rada senili profesionāļi,» Dāvis caur smiekliem nosaka un neslēpj, ka ir gandarīts par iespēju piedalīties jaunrades procesā – tas sagādājot gan prieku, gan pagodinājumu vienlaikus.

Filma kā dzīves nosacījums

«Es diezgan agri dzīvē sapratu to, ka man nav sevišķi lielu problēmu ar publisku komunikāciju, kas ir viens no pasniedzēja galvenajiem trumpjiem. Pasniegšanā ir daļa narkotiska adrenalīna – tā nereti pašam sev ļauj saprast, ko domā prāts. Šī spēja, pēc manām domām, man piemīt, tāpēc spēju sevi realizēt kā pasniedzējs.»

Studentu esot daudz, bet daži allaž ar kaut ko izceļoties, tāpēc gandarījuma pilns ir mirklis, kad kāds iet tālāk. Starp jaunajiem censoņiem daži esot tādi, kuri varot kļūt par nozīmīgiem un pazīstamiem jomas speciālistiem. «Domāju, ka problēma neslēpjas talantā, jo jaunā paaudze kaut kur vienmēr būs, jautājums ir vien – kā viņus identificēt. Manuprāt, neskatoties uz budžeta palielinājumu Latvijas kinoindustrijai, lielākā problēma ir tā, ka atrodamies smagas izdzīvošanas līmenī.»

Dāvis neslēpj, ka lielākā daļa filmu top par nelieliem budžetiem un to radīšanai nepieciešama pašaizliedzīga entuziasma klātbūtne. Beigās filmu veidotājam ir jākļūst par bezgalīgo lūdzēju, kurš iejūtas klaidoņa lomā. «Tikai ar pietiekamu finansējumu iespējamas labas filmas, kurās iespējams realizēties gan skaidriem klasiķiem, gan režisoriem, kas grib turpināt sevi apliecināt, gan tiem, kas vēl tikai veido debijas filmas,» viņš pauž savu redzējumu. Interesanti, ka tieši pēc finanšu krīzes perioda, kas ļoti smagi skāra tieši šo industriju, kino, atrodoties totāla minimālisma situācijā, ir sasniegusi pēdējos gados labākos rezultātus. «Tas lielā mērā parāda, ka šajā posmā nozarē bija palikuši tikai tie, kuriem filmu uzņemšana ir dzīves nosacījums, viņu vienīgā iespēja dzīvot. Tieši caur šo sasprindzinājumu ir izdevies radīt šedevrus.»

Realitātes klātbūtne

Stāstot par savas paša dzīves tapšanu, Dāvis atzīstas, ka agrāk biedējusi doma par mantoto amatu – kinooperatora dēls, kurš kļūst par kinorežisoru, esot diezgan psihoanalītiska situācija. «Visticamāk, ka ģēnijs otrajā paaudzē atpūšas un neko īsti izdarīt nevar, ja tēvs ir bijis tāda līmeņa mākslinieks, kāds viņš bija. Bet laika gaitā es esmu kļuvis par to pateicīgs, ka man jau bērnībā bija iespēja būt klāt filmēšanas laukumā un agri sākt strādāt kā operatora asistentam. Es agri sastapos ar to, kāda ir filmu pasaule,» Dāvis saka. Viņš domā, ka nemitīgā filmu realitātes klātbūtne ļāvusi izvairīties no eiforijas par to, cik forši ir veidot filmas, līdz ar to viņš nav slimojis ar kino uzņemšanas romantizēšanu. «Drīzāk uzskatu to par smagu ciešanu ceļu. Iespējams, tieši šis fakts, ka abi mani vecāki visu laiku pavadīja filmēšanas laukumā un arī es nevarēju no tā izbēgt, savas filmas man ļauj veidot racionālā kodā un apzināties, ko es daru. Iespējams, tas slāpē radošā brīnuma momentu, bet citādi es nevaru,» ir godīgs režisors.

Pirms kļūt par kinorežisoru, Dāvis ilgi mētājies starp jomām, nevarot atrast sevi, bet šodien viņš ir pārliecināts, ka 90. gadu beigās, kad valstī vēl aizvien valdīja nestabilitāte, izdarīt apzinātu izvēli bijis grūti.

«Ļoti bieži tiek radīta ilūzija, ka cilvēki paši kaut ko ir izdomājuši par savu dzīvi. Es gan negribu kļūt par Freida adeptu, bet manā gadījumā izvēle bija bezapzināta. Tā vienkārši notika,» viņš nosaka. Pašlaik Dāvis raksta disertāciju par kino teoriju, taču viņa sākotnējās izglītības saistītas ar vēsturi un filozofiju. «Šīs zināšanas palīdz domāt gan par stāstu, ko es vēstu filmās, gan par intelektuālo fonu. Abas nozares korelējas.»

Bez kategoriskiem spriedumiem

«Filmā Escaping Riga starp personāžiem valda kontrasts, kas atklājas tajā, ka Sergejs Eizenšteins ir stihisks un aizrautīgs cilvēks, kas metas lietās ar kaislību un vēlas realizēties šeit un tagad, tā sevi ātri vien sadedzinot, savukārt Berlins ir laisks novērotājs, kurš labāk pastāv malā, novērtē un izsaka racionālus lēmumus. Es pats esmu Berlins, kurš gribētu kļūt par Eizenšteinu – esmu cilvēks, kurš izdara racionālus, bet ne pārāk kategoriskus lēmumus. Bet jaunos cilvēkos es novērēju stihiskumu, kad viņi ir gatavi aizstāvēt savas idejas ar pilnu atdevi.»

Vaicāts par māju sajūtu, Dāvis atzīst, ka tai jābūt vietai, kur atgriezties, nošķirtai drošības zonai, kurā var justies tik pasargāts, ka cauri nevar izlauzties nekādas nebūšanas no ārējās pasaules. «Māju sajūta man saistās ar divām prozaiskām lietām – lasīšanu un filmu skatīšanos. Identificēju māju, kad esmu apgūlies dīvānā un lasu vai skatos filmu. Tā ir mana galvenā māju sajūta. Cita lieta ir tas, ka man nepieciešams pamest pilsētu, lai dotos tuvāk dabai. Lai gan tas skan banāli, es apbrīnoju Latvijas dabu, tā mani fascinē – tas ir viens no stiprākajiem nosacījumiem, kādēļ es gribu atgriezties šajā valstī un strādāt šeit.»

Romantizētā pagātne

Arī kino Dāvi saista vēstures atkārtošanās un iespēja fiksēt pagātnes pazīmes pašreizējā dzīvē. «Tas ir tas, ko kino visinteresantāk var atklāt. Manuprāt, mūsdienu dramatiskie sižeti ik vakaru ir skatāmi TV ziņās vai internetā, bet interesanta ir pagātnes rezonēšana ar mūsdienām. Esmu palicis romantizētā pagātnē ar ticību cilvēka prātam – visā, ko kara gadi ir aizslaucījuši.»

Brīvajā laikā Dāvis aktīvi nodarbojas ar kalnu slēpošanu. «Vienmēr esmu uzskatījis, ka tas ir kaut kas līdzīgs dejai ar kalnu – jo precīzākas un graciozākas būs kustības, jo lielāku baudu iespējams gūt. Katru gadu kopā ar domubiedru grupiņu cenšamies atgriezties Alpos – apvienojam slēpošanu ar kultūrtūrismu. To pavada izzināšanas kaislība. Otrs horeogrāfisks sporta veids, ar ko esmu aizrāvies jau vairāk nekā 10 gadu, ir badmintons.»

Režisors atzīst, ka viņā nemīt milzu ilūzijas un sapņi par kaut ko, ko vēl gribētos sasniegt. «Man jābūt gatavam mirklim, kad ideja no kaut kurienes ir parādījusies, un tad jārīkojas, bet es neesmu no tiem, kuri sapņo par gaišu nākotni. Dzīvoju šim mirklim un nemēģinu sevi ieraudzīt kādu konkrētu sapņu realizēšanas procesā.».