Raksta Sergejs Maksimovs. 2000. gadā man uzbruka, gribēja noslepkavot. Rīgas 1. slimnīcas ārstiem izdevās glābt manu dzīvību, taču ilgi biju komā, pārcietu arī infarktu. Tagad esmu paralizēts. Sieva no manis atteicās.
Pēc uzturēšanās rehabilitācijas centrā Vaivari viņa man vairs neatbrauca pakaļ, mani pie sevis paņēma vecāki, kuri jau ir cienījamā vecumā – tēvam ir 87 gadi, mātei – 84. Kaut pēc patiesības man vajadzētu rūpēties par viņiem, tagad notiek otrādi. Šobrīd rit šķiršanās process ar sievu, arī manta tiek dalīta, tāpēc man visu būs jāsāk gādāt no jauna, arī mācīties gatavot ēst, ko ar vienu roku (otra ir paralizēta) nav viegli izdarīt. Tāpēc
ceru, ka kāds man uzdāvinās mikroviļņu krāsni.
E-pasts: samoed@balticom.lv