No 18. līdz 20. decembrim Rīgā notiks populārākais un prestižākais sporta deju festivāls Baltijas valstīs Grand Prix Latvija 2009, kurā piedalīsies vairāk nekā 1000 deju pāru no 35 pasaules valstīm, un pasaules čempionāts jauniešiem standartdejās, kurā Latviju pārstāvēs šā gada Latvijas čempioni Gerds Ivuškāns un Beāte Katrīna Zeltiņa un otrs pāris – pasaules čempioni junioriem 2006. gadā Ronalds Ābols un Santa Vitenberga.
Gerds un Beāte ir Rīgas Skolēnu pils deju studijas Dzintarjūra dejotāji. Abi kopā dejo pusotru gadu, viņus trenē Gerda tētis, pieredzējis deju skolotājs Vilmārs Ivuškāns, un Aleksandrs Bessonovs. Beāte Katrīna Zeltiņa (15 gadu) dejot sākusi bērnudārzā divu gadu vecumā. Beāte neslēpj, ka ir bijuši periodi, kad dejošanu gribējies mest pie malas, taču to nav pārtraukusi. "Tagad bez dejošanas sevi vairs nevaru iedomāties," smaida dejotāja. Beāte deju prasmes apguvusi pie četriem treneriem. Viņa uzskata, ka ar deju skolotājiem ir paveicies. "Protams, svarīgi, lai ar treneri varētu labi saprasties. Dažreiz gadās, ka vienam vai otram kaut kas nepatīk, bet viss atrisinās."
Startēs pieaugušo grupā
Beāte atceras, ka sākumā bijusi pārsteigta, ka būs jādejo pārī ar nedaudz vecāku partneri Gerdu (18 gadu). "Man bija uztraukums, bet ar laiku pieradu. Dejotāju pārim ir svarīgi, kā veidojas savstarpējās attiecības, lai būtu patika vienam pret otru. Mēs diezgan ātri atradām kopējo valodu. Viņš ir saprotošs partneris un labs dejotājs, ar lielāku pieredzi, tāpēc mani var pamācīt," vērtē Beāte Katrīna. Dejotāju ikdienas ritms ļoti saspringts – četras reizes nedēļā ir treniņi, ja nedēļas nogalē nenotiek sacensības, tad treniņi notiek arī brīvdienās. Jāpiedalās arī treniņnometnēs vasarās. Novembra nogalē abi dejotāji atgriezās no starptautiskajām sacensībām Vīnē, kur jauniešu grupā ieguva 5. vietu un Rising Star pieaugušo konkurencē?– 7. vietu.
"Skolu sacensību dēļ nākas kavēt, bet, ja tiek gūti labi rezultāti, tad tas ir pieņemami. Grūti teikt, kādi ir nākotnes plāni, kas saistīti ar dejošanu. Esmu apmierināta ar to, ko esam ar Gerdu sasnieguši – kļuvām par Latvijas 2009. gada čempioniem. Nākamgad mēs jau startēsim pieaugušo grupā." Beāte bilst, ka laiku, ja vien labi saplāno, iznāk atvēlēt ne tikai mācībām un dejošanai, bet arī citām lietām. "Mani interesē zīmēšana, dažreiz atlicinu laiku draugiem." Beāte bilst, ka pret sevi ir prasīga – ja kaut kas nesanāk, tad cenšas strādāt, lai viss izdotos. "Sacensībās ir grūtāk nekā treniņos, kur kļūdas var izlabot. Man pašai vislabāk patīk dejot kvikstepu, tikai nesen tā kļuvusi par vismīļāko deju. Nezinu, kāpēc tā ir. Agrāk no tās baidījos, jo tā ir visātrākā deja."
Ģimenē visi dejo
Gerds audzis ģimenē, kur pret dejošanas tradīcijām ir īpaša attieksme – Gerda tētis Vilmārs jaunībā bijis dejotājs, tagad māca jaunos dejotājus, un arī mamma Lolita ir deju skolotāja. "Kad biju mazs puika, braucu vecākiem līdzi uz deju nometnēm, bet pats tolaik vēl nedejoju," atceras Gerds. Kāpēc viņš dejo? "Ja vecāki būtu aizrāvušies ar basketbolu, tad arī es noteikti spēlētu basketbolu," spriež jaunietis. Viņš atklāj, ka tas neesot nekas īpašs, ka tētis ir arī treneris.
Gerds pavasarī absolvēs Rīgas 1. ģimnāziju, tāpēc viņš apzinās, ka tuvākajā nākotnē gaidāms ļoti saspringts periods. Gerds stāsta, ka studijas augstskolā noteikti centīsies apvienot ar profesionālo dejošanu. "Skolā apsolīju, ka vairs tik daudz mācības nekavēšu, taču ar atzīmēm man viss ir kārtībā," saka Gerds. Dejotājs slavē, ka ar Beāti Katrīnu ir viegli sadejoties un labi saprasties. Atšķirībā no partneres Gerdam labāk tomēr patīk dejot lēnās dejas. "Uztraukuma pirms sacensībām jau sen vairs nav. Tagad ir labi jānostartē pasaules čempionātā," tuvāko ieceri atklāj viņš.
Tēvs vai treneris?
Deju skolotājam Vilmāram Ivuškānam ir apmēram 25 gadu liela pieredze šajā darbā. "Šo gadu laikā man ir bijis ļoti daudz audzēkņu. Savu dēlu reizēm mācīt nav viegli, jo viņš mani uztver nevis tikai kā treneri, bet arī kā savu tēvu. Tas tomēr nedaudz traucē," ir pārliecināts Vilmārs, kurš uzskata, ka ir pietiekami prasīgs skolotājs. "Ko es vēlos iemācīt dejotājiem? Tas ir atkarīgs no audzēkņiem un tā, kāds viņiem ir mērķis. Daļa vēlas iemācīties dejot tikai priekš sevis. Bieži vien mazajiem dejotājiem iepatīkas piedalīties sacensībās, treniņnometnēs un viņi turpina dejot visu skolas laiku, piedalās deju čempionātos. Tālāk seko uzvaras un braucieni uz sacensībām ārzemēs."
V. Ivuškāns uzskata, ka iemācīties dejot nekad nav par vēlu. "Ir dejotāji pieaugušo un senioru grupā, kas piedalās sacensībās, un arī tādi, kas dejo savam priekam. Pasaulē ļoti daudz cilvēku dejo 50, 60 un
70 gadu vecumā."
Viņš neslēpj, ka dēla Gerda un viņa partneres Beātes Katrīnas sasniegumi sniedz lielu gandarījumu. "Pāris ir jauns, kopā nedejo ilgi, taču jau ir daudz panākuši – par pārsteigumu citiem ir kļuvuši par Latvijas čempioniem. Man pašam tas nebija pārsteigums, mēs tam gatavojāmies, taču tas nenācās viegli. Viņi ir piedalījušies un uzvarējuši sacensībās ārzemēs, kur ir bijusi spēcīga konkurence. Viņi ir ievērojami auguši, taču savas labākās sacensības vēl ir priekšā. Varbūt līdz šim ir pietrūcis pieredzes," saka V. Ivuškāns
Pāris piecus gadus
Santa Vitenberga (17 gadu) un Ronalds Ābols (18 gadu) ir sporta deju kluba Dzintars dejotāji. Trenējas pie Raimonda Piševa, bet ārzemēs zināšanas papildina treniņnometnēs pie itāļu skolotāja Fabio Selmi, ar kuru tiekas septiņas astoņas reizes gadā. Nesen Santa un Ronalds atgriezās no Itālijas, kur aizvadīja kārtējo treniņnometni. "Tagad jau piecas nedēļas nogales pēc kārtas esmu bijusi projām no mājām," dejotāju ikdienu ieskicē Santa.
Abi ir deju pāris jau piecus gadus. Nākamgad viņi startēs pieaugušo grupā un turpinās mēroties spēkiem ar Beāti Katrīnu Zeltiņu un Gerdu Ivuškānu, ar ko pirms tam Santa dejoja vienā pārī. Viņa draudzējas ar deju kopš četru gadu vecuma. "Mani uz dejošanu aizveda vecmamma, mamma nemaz tā īsti negribēja, ka es dejoju. Tad, kad vēlējos atstāt dejošanu, mamma un māsas atbalstīja mani. Viņas ļoti gribēja, lai es dejoju. Tas dod stimulu, ja es zinu, ka viņām ir prieks." Santa uzskata, ka dejošana ir viņas ikdiena, dzīvesveids.
"No skolas taisnā ceļā jādodas uz treniņu, tad uz mājām un jāpilda uzdotais. Knapi izdodas satikt mammu un pateikt, ka šodien veicās labi. Nedēļas nogalēs ir sacensības, tāpēc iznāk ļoti daudz kur braukāt apkārt." Santa teic, ka braucieni ir nogurdinoši, pat apnicīgi un prasa daudz spēka. "Vienmēr vēlamies tiekties uz augšu un iegūt pēc iespējas labākus rezultātus pasaules čempionātā, kur spēcīgākie konkurenti būs no Krievijas, Polijas un Itālijas. Tad jau redzēsim, kā mums veiksies. Visiem ir viens mērķis – uzvarēt," saka S. Vitenberga.
Nebūs pamatprofesija
Santa neprognozē, kā veidosies dejotājas gaitas tālākā nākotnē. "Kamēr būs sasniegumi un labi rezultāti, noteikti dejosim. Par savu pamatprofesiju to gan neizvēlēšos. Nevēlētos savu dzīvi saistīt tikai ar to, ka trenēju un mācu citus dejot, drīzāk tā varētu būt kultūra." Santa apstiprina, ka ar Ronaldu ir labi sadejojusies un abiem izveidojušās jaukas attiecības. "Tad, kad sākām dejot pārī, bija svarīgi, ka mums ir arī laba augumu saderība, jo parasti meitenes paaugas, bet puiši ir īsi," atceras Santa.Viņa apstiprina, ka dejošana palīdz veidot raksturu, māca būt disciplinētai, veidot personību un sagatavoties dzīvei. "Noteikti es būtu citāda, ja neaizrautos ar sarīkojumu dejām." Santa ir valša un kvikstepa piekritēja, lai gan abas ir pilnīgi atšķirīgas dejas: valsis ir plūstošs, bet kviksteps – jautrs. "No Ronalda esmu iemācījusies, ka partneris ir jāuzklausa un jāņem vērā viņa teiktais. Ar Ronaldu pēc rakstura esam atšķirīgi," vērtē Santa.
Vecākiem dārgi bērni
Kā zināms, dejotājiem vienmēr ir jābūt skaistiem tērpiem, un tas prasa ne mazums līdzekļu.
Santai šajā ziņā ir paveicies, jo viņai palīdz māsas – Ingai pieder salonveikals Top dance, bet Linda tajā veic dizaineres pienākumus. "Viņām varu uzticēties tērpu izvēlē. Es varu pat par to pirms tam īpaši neinteresēties, zinu, ka nebūs jāviļas," lepojas jaunā dejotāja. "Tērpi ir jāsarūpē par saviem līdzekļiem. Patiesībā mēs saviem vecākiem esam dārgi bērni, taču viņi priecājas par mums, lai arī kādas grūtības jāpārvar," uzskata Santa.
Ronalds Ābols skolas laikā nodarbojies gan ar sporta dejām, gan futbolu, kamēr pienācis brīdis, kad bija jāizvēlas – dejas vai futbols. Mammas Anitas ietekmē izvēlējies pirmo, lai gan arī pats nav spēcīgi iebildis. Viņš atzīst, ka labi rezultāti sacensībās ir labs stimuls, lai turpinātu dejot. "Ja rūpīgi organizē, tad var atrast laiku ne tikai dejošanai un visu var paspēt. Dejošana palīdz dzīvē nedarīt muļķības," pārliecinoši saka Ronalds, kuru pavasarī gaida vidusskolas eksāmeni. Ronalds stāsta, ka uztraukumu pirms sacensībām sen vairs nepazīst, lai gan tās ir nopietns pārbaudījums. "Mani draugi saprot un atbalsta to, ar ko nodarbojos. Mani pat vairāk respektē nekā tos, kuri nodarbojas ar sportu. Viņi saprot, ka dejošana prasa lielu darbu," smaida Ronalds. Viņa mamma Anita atzīst, ka bērniem nākas dzīvot līdzi gan uzvaras brīžos, gan tad, kad ir sarūgtinājums un sāp sirds: "Tāds mums, mammām, ir liktenis.