Jorans Šteinhauers: Man ir svarīgi sekot sirdij

«Mans uzdevumus ir būt radošam. Sacerēt jaunas dziesmas, muzicēt skolās, organizēt koncertus, tikties ar cilvēkiem – man ir svarīgi sekot sirdij. Šī ir ļoti bagātīga fāze manā dzīvē,» atzīst Jorans Šteinhauers no grupas Aarzemnieki.

Nesamākslotā un sirsnīgā sarunā ar Māju dzīvespriecīgais vācu puisis atklāj, kuri ir bijuši viņa dzīves «lielie caurumi», un stāsta par latviskumu, ar kuru vērts lepoties.

Pirmoreiz par Latviju Jorans uzzinājis 2000. gadā, izdzirdot grupas Prāta vētra uzstāšanos Eirovīzijā. Vēlāk, 2004. gadā, Latvija spēlēja pret Vāciju Eiropas čempionātā futbolā – tā jau bija otrā sastapšanās ar mūsu valsti. Tam sekoja 2005. gada iespēja doties mācīties apmaiņas programmā Talsu 2. vidusskolā. Lai gan tolaik Joranam bija vien 17 gadu un viņš pavadīja Talsos pavisam neilgu laiku, šis posms atstāja neizdzēšamas pēdas jaunā cilvēka dzīvē. «Toreiz iepazinos ar savu pirmo mīlestību – mana pirmā draudzene bija latviete,» viņš kautri nosaka.

Ir jāiziet tam cauri

Tieši pateicoties skaistajām jūtām, tālākā Jorana dzīve bijusi saistīta ar Latviju. «Vācijā pieņemts, ka pēc vidusskolas jādodas obligātajā dienestā. Ja to nevēlas, jāpilda kāds sociāli nozīmīgs darbs, ko var darīt arī ārzemēs, ar noteikumu, ka tas notiek vācu uzņēmumā. Nosacījums ir viens – vismaz vienreiz dzīvē kalpot valstij.» Tā jaunietis nonācis vācu draudzē un Diakonijas centrā, kā viņš pats saka, Maskačkā. «Tas bija ļoti interesants laiks. Pirmajā dienā, kad atbraucu, ļoti priecājos, ka beidzot būšu kopā ar meiteni. Bet viņa tobrīd ieradās Latvijā no kādas kristiešu nometnes un paziņoja, ka vairs nevēlas būt kopā ar mani, bet tikai ar Dievu,» viņš neslēpj piedzīvoto vilšanos. Tas Joranam bija liels trieciens. «Man bija tikai 19 gadu, es nezināju valodu, un bija traki. Vienu brīdi radās doma, ka varētu braukt atpakaļ uz Vāciju, bet pēc tam domāju – kāpēc gan? Es biju nolēmis šurp braukt un man ir jāiziet tam cauri,» jaunietis nezaudēja apņēmību. Šodien viņš atzīst, ka tas bijis ļoti liels trieciens pašvērtējumam.

Viņš arī nenoliedz, ka sākumā, lai iedzīvotos Latvijas sabiedrībā, bijis jācīnās. «Es negribēju bēgt, es gribēju tik tam pāri un saprast, kādēļ tā notika,» viņš saka. Lai pārvarētu krīzi privātajā dzīvē, Jorans atrada dzīvokli Lokomotīves ielā un pievērsās darbam ar jauniešiem. Kad pagāja gads, kas bija jāaizvada, strādājot Vācijas labā, Jorans bija pārliecināts, ka nevēlas doties pārāk tālu no Latvijas. «Jau toreiz, 2008. gadā, es pieteicos Latvijas Eirovīzijas atlasei. Gads Latvijā man bija tik īpašs, tāpēc es vēlējos to kaut kā atzīmēt, nevis vienkārši pagriezties un aizbraukt.»

Mazais zemnieks

Atgriezies dzimtenē, Jorans iestājies Minsteres universitātē, lai studētu Austrumeiropas reģionālās studijas. «Man nepatika, pamācījos tikai mēnesi. Man vispār nebija izjūtas, ka jābrauc atpakaļ uz Vāciju un jāstudē. Es to darīju, jo šķita, ka tā vienkārši ir jādara. Rīga tolaik bija kā pusaugu bērns – viss tikai attīstījās, uzplauka, tika izmēģinātas jaunas lietas – un mani tas vilināja. Minstere savukārt ir ļoti skaista, bet konservatīva pilsēta,» viņš vērtē. Pametis mācības universitātē, Jorans dzīvoja pie tēva Bohumā un, kā tagad atzīst, «krita vienā lielā caurumā». Viņš saka, ka vēlējies studēt kaut ko, par ko neko nezina, tāpēc laimīgā loze kritusi par labu Eiropas studijām Brēmenes universitātē. «Tas mani ļoti interesēja, jo vajadzēja apgūt filozofiju, kultūras vēsturi un citas interesantas lietas,» viņš atceras. Pa vidu mācībām Jorans paspējis arī pastrādāt kādā saimniecībā Dānijā. «Tā bija lieliska pieredze. Interesanti, ka mans vārds zviedru valodā nozīmē «mazais zemnieks», bet uzvārds no vācu valodas tiek tulkots kā «akmeņu kalējs» – Dānijā tā bija mana būtība,» viņš smejas.

Jorans pauž nožēlu, ka studijas pabeigt diemžēl tā arī vēl nav izdevies. «Bija pienācis pēdējais semestris, kad es atkal izšķīros ar savu draudzeni, ar kuru bijām kopā divus ar pusi gadus – un es atkal kritu melnajā caurumā.» Dienā, kad bija jāsākas jaunajam semestrim, Joranam darbu piedāvāja populāra vācu futbola kluba televīzija. «Vietā, no kuras nāku, nedēļas nogalē pati svarīgākā lieta ir futbols – tas ir dzīves krustpunkts. Man ļoti patika šis darbs, vēlāk man piedāvāja tur strādāt pastāvīgi, bet es nepiekritu,» viņš stāsta un atklāj, ka viens no aiziešanas iemesliem bijis jaunā draudzene, kura strādāja šajā pašā uzņēmumā, tikai augstākā amatā. «Es domāju, ka ir slikti, ka pāris strādā vienā uzņēmumā,» viņš secina.

Vēl viens melnais caurums

«Studijas es nepabeidzu, ar draudzeni mēs pirms gada izšķīrāmies, un es atkal biju pazaudējis sevi. Sēdēju mājās, man nebija enerģijas, es nemuzicēju. Tieši tolaik man uzrakstīja Niks no Anglijas, ar kuru iepriekš nejauši bijām iepazinušies I love you bārā Rīgā. Mēs nolēmām sākt kopā muzicēt,» stāsta Jorans. Drīz pēc tam sadarbībā ar Aiju Gusari tapa lipīgais Paldies latiņam meldiņš, kuram pateicoties ārzemnieks tika pamanīts Latvijā. Dziesmā abi vēlējās iekļaut savu pieredzi ar latu, kā arī mudināt latviešus domāt pozitīvi. «Domāju, ka ir svarīgi pateikt paldies par kopā pavadīto laiku, nevis dusmoties par jauno, kas nāk vietā,» Jorans pamato.

Runājot par iespaidiem, dzīvojot Latvijā, Jorans smejot neslēpj, ka sākumā ar šo valsti asociējusies gan Prāta vētra, gan Dima Bilans. «Strādāju dienas centrā Latgales priekšpilsētā, tur visi lielākoties runāja krieviski. Kādu dienu vienai meitenītei pajautāju, kā viņu sauc. Viņa atbildēja ļoti rupjiem krievu vārdiem. Tā es viņu visu laiku saucu šais vārdos, līdz kādu dienu vadītāja man iedeva lapu, kurā sarakstīts viss, ko nedrīkst teikt.» Šo pieredzi Jorans smejoties atzīst par vērtīgu, jo dienas centrā iemācījies gan dziesmas «runci, teic, vai tev nemaz būt par puķi negribas», gan par krokodilu Genu un citas. «Man nav striktu tautību robežu. Esot Vācijā un domājot par Latviju, klausījos gan Prāta vētru, gan Akvarium.» Jorans uzskata, ka latviešiem ir ļoti svarīgi atrast savu ceļu un veidus, kā atklāties, tieši tāpēc viņu saista latviešu dziesmu rakstīšana. «Es ļoti ātri gūstu iespaidus un apstrādāju informāciju. Cilvēki, ar kuriem satiekos, man ir mīļi, tāpēc man ir svarīgi rakstīt dziesmas, lai paturētu šos iespaidus prātā, lai atcerētos,» viņš atklāti stāsta un uzsver, ka tieši iespaidi mudinājuši sarakstīt dziesmu par bļodiņu. «Tas ir mans mīļākais vārds!» viņš apstiprina.

Jūtos kā eiropietis

Ārzemnieks teic, ka latviešu valodu apguvis, pateicoties Latvijas mūzikas kanālam, kā arī darbam bērnu centrā. «Es daudz staigāju apkārt un lasīju vārdnīcu. Sēdēju Daugavas krastā kādā kafejnīcā, man vispār nebija naudas, bet es vienmēr pasūtīju tēju un stundām ilgi runāju ar viesmīli, prasot, kas ir kas,» viņš stāsta un uzsver, ka valodu iemācījies pašmācības ceļā. Jorans ir pārliecināts, ka, lai apgūtu svešas zemes valodu, jābūt motivācijai. «Ja cilvēks dzīvo vidē, kur viņu apsmej par akcentu, nav viegli,» viņš atzīst un teic, ka pašam valodu iemācīties palīdzējušas latviešu dziesmas. «Mana mīļākā latviešu dziesma ir Prāta vētras izpildītā Tu izvēlējies palikt.»

Jorans novērojis, ka latvieši ir radoši, taču prasmi izpausties paralizējot vēlme izdzīvot. «Par latviešu mentalitāti ir jārunā abstrakti, bet esmu novērojis, ka jums patīk nepārtraukti radīt ko jaunu. Man patīk jūsu vienkāršība un tradīcijas. Jums nevajag pat tautas tērpus, lai paustu savu latviskumu un lepotos, jums ir dziesmas, caur kurām izteikt savu identitāti. Vāciešiem ir citādi, mūsu zeme ir pārāk liela, tāpēc nav viegli justies piederīgam. Es pats vairāk jūtos kā eiropietis,» viņš teic. Pašlaik Jorans šeit ir četrus mēnešus, kuri ievilkuši viņu ne vien netveramā notikumu virpulī, bet arī izcēluši slavas zenītā. «Es atbraucu ar vienu dziesmu un vienu bagāžu cerībā palikt tik ilgi, cik būs nepieciešams,» viņš atsauc atmiņā ierašanos Latvijā.

Svinēt kultūras atšķirības

Raksturojot izjūtas par Eirovīziju, Jorans atzīstas, ka tas viņam ir mīļš pasākums. «Mums Vācijā nav tādas tieksmes meklēt slikto, tāpēc es katrā priekšnesumā mēģinu atrast kādu rozīnīti. Manā izpratnē konkurss nav tāpēc, lai izlauztos un uzvarētu, bet lai svinētu sevi un Eiropas valstu kultūras atšķirības uz mūzikas fona. Nav svarīgi, kas uzvarēs,» viņš pauž. Laba Eirovīzijas dziesma, pēc Jorana domām, ir tāda, kuras melodija uzreiz paliek prātā, «tam jābūt kā tiltam uz cilvēku sirdīm, apvienojot angļu valodu ar valsts valodu». Piedaloties Eirovīzijas atlasē ar dziesmu Cake to bake, Joranu izbrīnījusi un tajā pašā laikā skumdinājusi pašmāju mūziķu vēsā un atturīgā attieksme. Tā kā Jorans Latvijā guvis neviltotu atpazīstamību, viņš līdzās sajūsmai atzīst, ka tas uzliek papildu atbildību pret cilvēkiem un misijas apziņu – «būt par paraugu».