Piektdiena, 31.marts

redeem Atvars, Gvido

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Māja \ Sarunas

Jauns izaicinājums – seriāla scenogrāfija

© F64

Šonedēļ televīzijas ekrānos sāka demonstrēt pašmāju seriāla Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums piektās sezonas jaunās sērijas. Tam scenogrāfiju veidojusi interjera dizainere Andra Hince.

«Pirmajā sezonā, kad sākās seriāla filmēšana, sapratu, cik svarīgi ir iejusties personāžos. Kad uzzinu, kādi aktieri atveidos lomas, apkopoju pēc iespējas vairāk informācijas par viņiem, izdomāju, kāds imidžs katram piestāvētu, kādas lietas vislabāk viņus raksturo un kādai vizuāli jāizskatās telpai, kurā lomas atveidotāji atradīsies,» stāsta Andra Hince.

Viņa skaidro, ka vienā dienā cenšas iejusties viena varoņa lomā, otrā dienā – cita, lai saprastu, kāda dizainiskā vide lomu atveidotājiem vislabāk piestāvētu. Andra spilgti atminas, kā seriāla filmēšanas pirmajā sezonā (ceturtajā sezonā seriāls no Enģeļu mājas pārtapa par Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums) nācies detalizēti izsvērt, kāda vide vislabāk raksturo mācītāju Raiti, kuru atveidoja Valmieras teātra aktieris Aigars Apinis. «Man vajadzēja uzzināt, kur krucifikss drīkst atrasties un kādam tam jāizskatās. Tas ir atkarīgs no mācītāja konfesijas,» darba nianses atklāj dizainere. Viņa neslēpj, ka pašai bijis interesanti veidot arī aktieru Ģirta Jakovļeva un Lilitas Ozoliņas spēlēto varoņu mājvietu, zinot, kādas spēcīgas personības ir abi mākslinieki. Piektās sezonas sērijās ietvertas ainas no slimnīcas palātas, tāpēc nācies rūpīgi izpētīt arī medicīnas iestādes apstākļus un ikdienas vidi. Viņa priecājas, ka seriāla tapšanas gaitā veiksmīgi strādājot roku rokā ar mākslinieku Kārli Balodi.

Interesanti un radoši

«Darbs seriāla veidošanā ir interesants. Man jāņem vērā, kā kopā sakombinēsies katra aktiera apģērbs, seja, matu krāsa ar telpas fonu, kurā tās daļā notiks lielāka kustība, kādā rakursā notiks filmēšana,» darba aizkulises atklāj dizainere. Viņa teic, ka uzkrātā pieredze noder arī tālākajā darbā, jo, sperot katru nākamo soli, kļūst aizvien aizraujošāk un radošāk. «Katra papildu nodarbošanās man nāk par plusu, un es no tā tikai mācos.»

Ar interjera lietām Andra nodarbojas apmēram 15 gadu. Viņas mīļākā lieta – ekskluzīva santehnika un labs dizains. Ir radošas interjera lietas, ko viņa pati veido. Viena no tām – šuj tekstila izstrādājumus interjera noformējumam. Andra savulaik ieguvusi arī cepurnieka diplomu, cepuru fabrikā Rīgas filcs bijusi praksē. «Mana vecmāmiņa savulaik bija cepurniece. Brauca uz Sanktpēterburgu un Maskavu pēc cepuru formām, šuva dāmām Latvijā un strādāja salonā,» lepojas Andra. Ik pa laikam top arī kāda jauna Andras darināta cepure. Viņai paticis vērot, kā pie vecmāmiņas nākušas klientes un pie spoguļa pielaikojušas cepures. Mantojumā palikušas viņas koka formas cepurēm, taču zināšanas ieguvusi nevis no viņas, bet no cita cepuru meistara.

Labs rezultāts

Lai sevi radoši attīstītu, viņa izmanto visas piedāvātās izglītošanās iespējas un papildina zināšanas. Strādājot kā dizainerei, ļoti patīkot sadarbība ar pasūtītāja ģimenēm, kas izveidotajā interjerā dzīvos, kopīgi diskutēt par to, kādu dzīvokļa vai mājas dizainu izveidot. «Protams, šeit ir svarīgi psiholoģiski aspekti, lai varētu rast kopsaucēju ar ģimeni un iegūt labu rezultātu. Tajā mirklī, kad mēs sarunājamies, sāku veidot interjeru, jo redzu klienta žestus un mīmiku, uzzinu, kas viņam patīk un nepatīk.» Viņa neslēpj, ka esot bijuši gadījumi, kad jutusi – tas nav mans klients! –, jo dizainerei un klientam bijis atšķirīgs skatījums. «Man patīk veidot mūsdienīgu dizainu, kurā ietvertas jaunas tehnoloģijas.» Andra neslēpj, ka pārlieku lidot, darbojoties ar interjera dizainu, nevar. Lidot drīkst, taču jāņem vērā arī ierobežojumi un praktiskie aspekti. Tas interjera dizaineru ieliek rāmjos. «Veidojot interjera dizainu, redzu, kāds tas būs pēc pieciem vai septiņiem gadiem. Protams, interjerā raksturīgas dažādas modes tendences, bet parasti jādomā par to, lai klienti un arī es kā dizainere justos gandarīti.»

Lietas, kas saplūst

Andras izglītība ir interjera dizainere un sieviešu virsdrēbju šuvēja, taču šajā arodā strādājusi pavisam neilgu laiku. Zināšanas apguvusi ateljē pie meistara, kā arī profesionālajā skolā. Vēlāk strādājusi ar ādas izstrādājumiem – gatavojusi somas, un drīz piepulcējusies arī nākamā aizraušanās – rotu gatavošana. Tās parasti top dāvanām tuviem, mīļiem cilvēkiem. «Pamazām nonācu līdz telpu dizainam. To, ko biju apguvusi pirms tam, varēju reāli salikt kopā un izmantot arī telpā.» Andra ir pārliecināta, ka visas lietas dzīvē notiek paralēli cita citai un ik pa laikam saplūst kopā, tāpēc arī viņai ir dažādas intereses un nodarbošanās. Ikdienas dzīve visu laiku ir saistīta ar dizainu, un arī dizainiski sapņi visu laiku jaucas pa galvu. Tas esot bezgalīgs process, ko nevar apstādināt. Tā esot ik uz soļa.

Kā dizaina salonā

Ikdienas rītus Andra sāk ar fiziskām aktivitātēm – viņa skrien gar jūru, tādējādi izbaudot jūrmalnieces dzīves priekšrocības. Ziemā meitu Sabīni pavada uz slidotavu, bet pati uz slidām nekāpj. «Jau otro gadu aizsalst jūra, un tad nav problēmu uzsākt slidošanas sezonu, ledus ir perfekts.» Viņa neslēpj, ka jūras klātbūtne ir suģestējoša. Reizēm esot grūti, it īpaši vasarā, no tās izrauties un doties nepieciešamajās darba gaitās uz Rīgu. «Dažkārt man mašīnā ir gluži kā interjera salonā – krāsu, flīžu un aizkaru paraugi, stikls, akmeņi, tapetes.» Andra apstiprina – jo cilvēks vairāk dara, jo vairāk arī paspēj. Pati par sevi tagad brīnās, ka tad, kad piedzimusi meita, vienlaikus strādājusi pie vairākiem interjera dizaina projektiem. Viņa jutusi sevī ieplūstam pārpārēm enerģiju, ko izmantojusi radošajā darba procesā. Andra ir kritiska, sakot, ka viņa pietiekami daudz laika pavada, sēžot mierā. Tomēr, klausoties viņas stāstījumā par ikdienas aktivitātēm, tam īsti nav iespējams noticēt. Darbi apliecina pretējo.

Jūras klātbūtne

Periodiski Andra iesaistās brīvprātīgo darbā. Divus gadus pēc kārtas Ziemassvētku laikā viņa veic arī Ziemassvētku vecīša pienākumus. Vismaz reizi gadā esot iekšēja nepieciešamība izveidot kāzu kopējo vizuālo noformējumu (auto, līgavas pušķis un telpu dekori). «Mani tas aizrauj. Ja varu radīt prieku arī citiem, tad kāpēc gan ar to nedalīties. Tā ir laba enerģētiskā apmaiņa un dod lādiņu nākamajiem darbiem. Nekad neviens nezina, kādus cilvēkus viņš tālākajā dzīvē satiks un kādas emocijas virmos.» Viņai patīk ikdienā vērot cilvēkus, ieklausīties viņu teiktajā un kaut ko no tā paņemt līdzi savai dzīves bagāžai. Un tas palīdz atvērt jaunas durvis. «Sagādāju citiem pārsteigumus, piemēram, mammai uz jubileju uzaicināju kādreizējos skolas biedrus, viņai nezinot, un ar māsām pa kluso saklājām svētku galdu. No tā man ir lielāks fīlings, nekā palutinot sevi.» Skumju brīžos spēku viņa smeļas no dabas, meža un jūras. «Kad agrā jaunībā meklēju dzīvesvietu, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi, un likās, ka ir gluži vienalga kur, sapratu, ka bez jūras dzīvot nespēju. Cilvēkam, kurš pie tās dzīvojis kopš bērnības, zemapziņā ir iespiedies – jūrai jebkurā brīdī jābūt pieejamai,» ir Andras Hinces atziņa.