Lelde Priedulēna grib noķert labo sajūtu

Latvijas delegācijas sastāvā uz ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos devusies arī 20 gadus vecā skeletoniste Lelde Priedulēna.

"Nevaru vēl īsti saprast, ka esmu olimpiādes dalībniece. Varbūt tam noticēšu tad, kad piedalīšos atklāšanas ceremonijā. Parasti ar draugiem jokojāmies: ja es tikšu uz olimpiādi, tad viens man pienesīs ūdeni, otrs – dvieli. Grūti pašai apjaust, ka sapnis ir piepildījies – spēles ir realitāte," vērienīgā sporta maratona priekšvakarā atzina Lelde Priedulēna.

Latvijas bobsleja tradīciju aizsācējs Dainis Dukurs esot izteicis vēlēšanos, lai kāds no jaunajiem skeletonistiem tiek uz olimpiādi, to attiecinot arī uz Leldi. «Nodomāju, ko tad jaunie var izdarīt olimpiādē.... Vienmēr šķita, ka Soči vēl tik tālu,» nozīmīgo sarunu atceras sportiste. Par piedalīšanos šajā sporta forumā esot sākusi sapņot tad, kad pirmo reizi ieradusies uz treniņnometni Sočos pērn februārī. «Tad, kad ieraudzīju trasi, sapratu – olimpiāde ir klāt. Divas reizes esam tur bijuši un izmēģinājuši trasi pāris treniņbraucienos.» Lelde atklāj, ka sportistiem svarīgākais, kā trase ir sagatavota – kāds tai ir reljefs. «Tie ir mazi sīkumi, kas nozīmē daudz. Mums paveicās tādēļ, ka pirmo reizi bija slikta ledus kvalitāte, un daži treniņi Sočos toreiz izpalika, tādēļ pirms stratiem nozīmēti papildu treniņi.»

Konkurentes ir visas

Savu mērķi, startējot Sočos, jaunā sportiste neatklāj. «Vietu nenosaukšu. Vēlos parādīt vislabāko sniegumu. Ja labi nobraukšu, tad būs arī attiecīgs rezultāts. Dainis Dukurs savulaik teica, ka jāiemācās gūt baudu no tā, ko pats dari, – no labajiem braucieniem. No sākuma, sitoties pret trases bortiem, šķita – kādu baudu gan te var gūt,» smaidot atceras Lelde. «Taču vienā braucienā izdevās to gūt, un tad beidzot sapratu, par ko Dainis stāstīja. Un tad, kad es trāpīju uz īstā brauciena, vēlējos braukt, lai atkal iegūtu. Tas radīja atkarību – ķert labo sajūtu.»

Par sīvākajām konkurentēm olimpiādē no 20 dalībniecēm Lelde nosauc pārējās 19. «Visas sportistes ir konkurentes. Reizēm, kad sacensībās neveicas, tad 5 vai 7 labākās tiek «norakstītas», jo ar tām nav iespējams konkurēt. Taču tā nav pareizi. Par konkurentēm ir jāuzskata visas sportistes.»

Pret sevi Lelde esot prasīga, it īpaši šajā sezonā, kuru neuzskata par veiksmīgu savā skeletonistes karjerā. Grūtāk esot nevis fiziski, bet garīgi. «Jūtu ne tik daudz spiedienu no citiem, cik no sevis. Braucot uz pirmā posma sacensībām, biju nobraukājusies un atradusi patīkamo sajūtu un pārliecību, ka šī būs mana sezona. Pirmajā braucienā acīmredzot uztraukuma dēļ piedzīvoju neveiksmi. Nākamajos posmos vēlējos parādīt, ka varu nobraukt labāk, un ar katru nākamo posmu, kurā rezultāti nebija tādi, kā vēlējos, prasības pret sevi kļuva aizvien augstākas. Šķita, ka problēmas radu sev pati. Kā to mainīt, nezinu.» Vislielākais uztraukums jaunajai skeletonistei esot tad, kad dodas ceļā uz sacensībām, nevis pirms starta. «Kā tikt galā ar uztraukumu? Atbildi uz šo jautājumu vēl meklēju. Esmu dzirdējusi viedokli, ka sacensības ir jāuztver un jābauda kā svētki, nav jāuztraucas,» viņa atklāti saka. Leldei neesot īpašu rituālu, ko veikt pirms sacensībām, vienīgais – domā līdzi, kāda būs konkrētās dienas kārtība.

Lieliskais paraugs Dukuri

Ar skeletonu Lelde nodarbojas kopš 2010. gada un neslēpj, ka sākumā to nav uztvērusi nopietni. Ja pati nebūtu no Siguldas, kura var lepoties ar bobsleja, kamaniņu un skeletona trasi un spēcīgām šo sporta veidu tradīcijām, tad diez vai būtu tik cieši sadraudzējusies ar šo sporta veidu. Tagad Lelde brauc ar Tomasa Dukura veco skeletonu, kas pielāgots tieši viņai.

«Biju dzirdējusi, ka pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm brāļi Dukuri vai Šici izcīnījuši otro vietu. Patiesībā es pat nezināju, kuri no viņiem nodarbojas ar skeletonu. Vairāk informācijas zināju par kamaniņu sportu un Mārtiņa Rubeņa sasniegumiem.» Agrāk viņas aizraušanās bija vieglatlētika – 100 un 200 metru skrējieni. «Man nepatika garie krosi. Vieglatlētikas sacensībās parasti sākums bija labs, vidus – ciešams, bet beigas – sliktas, jo izturība nav mana stiprā puse. Savukārt skeletonā – tikai 30 metri plus vēl var ķert kaifu no tā, ko es daru.»

Brāļi Martins un Tomass Dukuri tagad viņai esot lielisks paraugs. «Abu redzesloks un zināšanas ir plašas, iegūta liela pieredze. Viņu stāstījumā varētu klausīties stundām ilgi ar atplestu muti, ne tikai par skeletonu vien, bet arī par citām lietām. Es pat gribu teikt, ka tas ir vairāk viņu nopelns, nevis mans, ka es esmu Sočos. Man viss ir iedots – laba tehnika, labi padomdevēji. Man tas ir jāizmanto un jāattīstās. Dukuri šo ceļu sāka no nulles.»

Ar skeletonu atklāj sievišķību

Sports Leldi interesējis kopš bērnības. Vairāk draudzējusies ar puišiem, dzīvojusies pa štābiem, nevis spēlējusies ar meitenēm un lellēm. Vecmamma teikusi, ka Lelde vairāk līdzinoties nevis mazmeitai, bet mazdēlam. «Skeletons gan mani ir padarījis sievišķīgāku, nekā biju pirms tam. Tad, kad atbraucu mājās, nevēlos staigāt sporta tērpā, bet uzvilkt kleitas, un tas ir patīkami.» Lelde viennozīmīgi apstiprina, ka sievietēm piestāv skeletons. «Tas ir atkarīgs no cilvēka rakstura īpašībām,» secina Lelde. Viņai patīkot asas izjūtas, sapņojot lēkt ar izpletni, taču sportiste zina, ko nozīmē arī mierīgs dzīvesveids. «Kad atgriežos no sporta sacensībām, vēlos palikt mājās un atpūsties, paskatīties seriālus. Ir vajadzīgs arī miers un klusums.» Savukārt vasarā, kad sezona ir noslēgusies, aktivitātes neapsīkst, jo jāpiedalās treniņnometnēs, viņa ar draugiem labprāt spēlē pludmales volejbolu. Lelde studē Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultātes 2. kursā. «Daudzi man jautā, kāpēc neizvēlējos Sporta akadēmiju. Dzīvē man ir vajadzīgs kaut kas cits. Patīk matemātika un skaitļi. Varētu būt grāmatvede,» apstiprina studente, viņai esot jāiegūst zināšanas, jo sportistus pārstāv gudra sabiedrība – juristi, advokāti, ekonomisti un inženieri.

Visvairāk kritikas no sevis

Pērn sezonas sākumā Leikplesidas trasē meitene piedzīvojusi smagu kritienu (cer, ka tas ir pēdējais!). «Nokritu 10. virāžā, bet atceros procesu tikai no 14. virāžas izejas, četras virāžas kaut kur esmu palaidusi garām,» viņa secina. Pēc treniņiem parasti uz ekrāna skatās uzfilmēto video, lai analizētu kļūdas. «Nākamreiz ir vieglāk doties trasē, ja sportists apzinās savu kļūdu un zina, kā to labot. Ja kļūdu neapzinās, tad iespējams, ka nāksies kļūdīties vēlreiz un vēl sāpīgāk.» Runājot par kritiku, Lelde bilst, ka pieņemot visu teikto. «Tad, kad neveicas, protams, kritika tiek uztverta sāpīgāk. Arī pati vēl izdomāju sev iedzelt, un tad ir grūti. Patiesībā vislielāko kritiku saņemu pati no sevis, pārējā jāuztver kā pamācības un skaidrojumi.» Pēc tam saņemties un turpināt sportot palīdzot komandas atbalsts un uzmundrinājums. Lelde spriež, ka, pateicoties skeletonam, esot kļuvusi mierīgāka. «Sportā varu izārdīties un izlikt savas emocijas. Ja nebūtu sporta, tad nezinu, kur izliktu visu enerģiju.»

Būdama projām no mājām, Lelde esot iemācījusies būt patstāvīga, atbildēt par sevi un saviem darbiem. Taču ģimenes ļoti pietrūkstot. Tad, kad vajājot neveiksmes cita pēc citas, tad īpaši velkot pie tuvajiem cilvēkiem. «Man patīk būt mājās. Citi jaunieši agri aiziet projām no vecākiem, lai dzīvotu atsevišķi, tādējādi demonstrējot patstāvību. Es nealkstu pēc tā un nekaunos. Ar prieku vienmēr atgriežos mājās. Man ir labas attiecības ar mammu, dažreiz viņu uztveru kā māsu vai draudzeni.» Kad Lelde braukusi uz skeletona atlasi, tad mammai uzreiz neesot teikusi. «Mamma saprot, ka tāda ir mana izvēle un mana dzīve. Viņa nekad nav teikusi, lai es to nedaru, bet atbalsta. Viņas viedoklis ir svarīgs.»

Ar skaistumu medaļas nepelna

Lelde kādā Krievijas sporta portāla aptaujā atzīta par vienu no skaistākajām pasaules skeletonistēm. «Skaists kompliments, bet diemžēl skeletonā par to medaļas nedod,» stingri teic viņa. «Sportā ar lieliem sasniegumiem pagaidām nevaru lepoties. Esmu sava ceļa sākumā.» Ikdienā draugu lokā Lelde esot ļoti komunikabla, patīkot daudz runāt, esot «kā pa gaisu». Svešā sabiedrībā vai mācību iestādē – diezgan klusa un noslēgta, vairāk ieņemot vērotājas pozīciju. «Skeletonā nevar noslēgties, ir jābūt atvērtai. Tur sportistu lasa kā atvērtu grāmatu. Tad, kad koncentrējos vai ieslīgstu domās, no malas izskatos nopietna.» Viņa secina, ka pašai jāmācoties sportā visu uztvert vieglāk, nedrīkstot tik daudz sasprindzināties, jo tas traucē braucienos atbrīvoties.

Sevi iepriecinot ar saldumiem, bet šogad pēc sezonas beigām Lelde plāno doties atpūtas braucienā ārpus Latvijas. «Pērn pēc sezonas es to neizdarīju, un tad bija grūti koncentrēties mācībām.» Īstai labsajūtai līdzās esot vajadzīgi tuvi cilvēki un draugi. «Daru to, kas man patīk un rada harmoniju. Pietrūkst pārliecības un ticības saviem spēkiem. Sportā tas ir svarīgi. Jābūt ambiciozākai. Parasti domāju, kā būt labākajai, bet nedomāju, cik esmu laba. Sportā jātiek galā ar kāpumiem un kritumiem, tāpat kā dzīvē,» sevi motivē Lelde.