«To, ka esmu iecelts citā statusā, uztveru ar milzīgu atbildību, nedomājot, ka tagad esmu pārāks par citiem. Mēs visi kopā esam komanda,» teic sporta žurnālists, jaunais Sporta Avīzes redaktors Ingmārs Jurisons, kura mērķis ir noskriet ikmēneša maratonu, meklējot stāstus un aizkulises, kas lielā tempā paliek nepamanīti.
Lai būtu liecinieks 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm, 6. februārī, kopā ar lielāko daļu Latvijas olimpiešu Ingmārs devās uz Sočiem. Šīs būs viņa piektās spēles – viens no vērienīgākajiem profesionālajiem izaicinājumiem.
Ingmārs teic, ka profesijas izvēle bijusi loģisks divu sānceļu krustojums – to iespaidojusi gan viņa paša vēlme būt sportā, gan tēva mudinājums. Dzimis un audzis Rīgā, Ingmārs jau no astoņu gadu vecuma trenējies basketbolā. «Manam tēvam bija pazīstams treneris, kura nodarbības notika skolā, kurā mācījos, – Rīgas 6. vidusskolā. Tādā vecumā nopietnas spēlēšanas nebija, bet, vēl puikam esot, bija interesanti padauzīt bumbu, vēlāk nāca pirmie turnīri,» viņš atceras pirmos soļus sportā. Viss gājis gludi līdz brīdim, kad neilgi pirms skolas beigšanas Ingmāram gadījusies nopietna muguras trauma. «Nācās izlaist pusgadu, bija nepieciešama nopietna rehabilitācija. Pēc atveseļošanās mēģināju atkal spēlēt, bet jau pirmajā treniņā sapratu, ka īsti labi nav.»
Pašā virsotnē
Pateicoties tam, ka Ingmāra tēvs ir sporta žurnālists un tolaik bija arī laikraksta Sports redaktors [Egīls Jurisons], jaunietim bija iespēja iemēģināt roku rakstīšanā. «Kopš pirmās publikācijas pagājis gandrīz 20 gadu, – tas bija 1994. gada 1. decembrī. Un laikam nebija tik dramatiski, lai mani vairs nelaistu pie datora.» Šodien Ingmārs atzinīgi vērtē dzīves sakritības, jo domā, ka ar augumu metrs astoņdesmit basketbolā tālāk par amatieru līgu netiktu. «Esmu pateicīgs tēvam, kurš deva man iespēju spert pirmos soļus žurnālistikā. Pirmajos gados viņš mani nopietni ņēma pie dziesmas, īpaši dresējot par valodas lietojumu. Tēvs manī ielika paškritiskuma pamatus,» viņš atzīst. «1997. gadā aizgāju pie Armanda Pučes, kurš pirms diviem gadiem bija dibinājis Sporta Avīzi, – tā tolaik likās virsotne. Viņš man deva iespēju nevis vienkārši strādāt, bet nākt klajā ar idejām, kā attīstīt un uzlabot žurnālu.» Saprotot, ka sporta žurnālistika ir dzīves aicinājums, Ingmārs iestājās Latvijas Universitātes Komunikācijas fakultātē un pabeidza to.
Nu jau pieredzes bagātais sporta žurnālists atzīst, ka ir dīvaini 18 gadu vecumā trāpīt pašā virsotnē. «Lai noturētos, atliek tikai darboties un darīt to ar pareizo attieksmi,» viņš pamato. Īpaša darba moto Ingmāram neesot, panākumu atslēga drīzāk slēpjoties atbildībā. «Citu variantu nav, ja blakus ir tēvs, kurš pārlasa katru publikāciju, un Armands, kuram ir enerģija, vēlme un ideja darīt. Tas liek ar interesi domāt tēmas, jautājumus un meklēt rakursus. Šķiet, ka šis darbs man ir asinīs, tāpēc arī nekur tālāk no tā neesmu aizgājis. Jau 20 gadi aizvadīti – kaut kāds murgs,» smejot konstatē Ingmārs.
Ārpus komforta zonas
Lai neiestātos darba rutīna, Ingmārs uzskata par nepieciešamu meklēt jaunus profesionālos izaicinājumus, kuros īstenot idejas. «Esmu vadījis raidījumus televīzijā, darbojies grāmatu projektos – bijuši dažādi sānsoļi. Pie viena no tiem jau septiņus gadus pieskaitāma www.sportacentrs.com vadīšana.»
Jaunais Sporta Avīzes redaktors atzīst, ka pēdējie darba gadi bijuši rutīnas pavadīti – bez dziļākiem meklējumiem un jauninājumiem, nedēļu no nedēļas dzīvojot ierastajā komforta zonā. «Sākumā doma par žurnāla koncepta pārmaiņām nelikās nemaz tik jauka, bet, apsēžoties un ar skaidru prātu izanalizējot, bija skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina. Tā kā to uzticēja man, es ar to pašu atbildību, ar kādu strādāju iepriekš, cenšos to darīt. Esmu pats sev iedevis jaunu poti, kas nozīmē, ka jāpārstartējas. To, ka esmu iecelts citā statusā, uztveru ar milzīgu atbildību, nedomājot par to, ka tagad esmu pārāks par citiem. Mēs visi kopā esam komanda, kas gājusi cauri daudziem notikumiem, tikai tāpēc, ka vienu dienu viens ir galvenais, otru – cits, nekas nemainās. Nav svarīgi, kurš vada sapulces, žurnāla veidošana ir komandas darbs un vajadzīga visu atbildība un pareizā attieksme,» viņš spriež.
Nepārtērējot spēkus
Runājot par pārmaiņu iznākumu, Ingmārs atzīst, ka redakcija ir gandarīta un jūtams, ka arī lasītājiem patīk. «Tas iedrošina,» viņš neslēpj prieku. «Vīzija ir skaidri redzama jau pirmajā numurā. Mēs vēlamies atiet no mežonīgā sprinta, kad internetā par sporta žurnālistu var kļūt ikviens. Vēlamies savu mēneša maratonu noskriet, meklējot stāstus un aizkulises, kas lielā tempā paliek nepamanīti. Maratonā ir svarīgs 35., nevis pirmais, piektais vai septītais kilometrs, tāpēc es pilnībā apzinos, ka pašā sākumā nedrīkst pārtērēt spēkus. Tāda arī ir mana pieeja – darīt lēni un pamatīgi. Es ceru, ka mūsu redzējumu var nolasīt jaunajos numuros,» Ingmārs teic.
«Paldies dievam, strādāju profesijā ar nenormētu darbalaiku, jo galvenais ir iznākums. Man ir vieglāk arī tāpēc, ka es lielākoties darbus organizēju un plānoju. Līdz ar to nedomāju, ka apzogu sevi un mājniekus. Jāteic, ka pēdējā gada laikā, kopš mājās ir meita, laika sadalījums noteikti ir mainījies, – mēģinu kompaktāk un racionālāk realizēt darba pienākumus un atrast stundas, ko veltīt ģimenes dzīvei,» viņš vērtē laika sadalījumu.
Sitieni, ko vērts atcerēties
Basketbols ir palicis neatņemama Ingmāra dzīves daļa – jau 20 gadu skolas komanda nemainīgā sastāvā ik sestdienas vakaru tiekas Rīgas 6. vidusskolas sporta zālē, lai no jauna vienotos spēlē. «Dzīves fons un saturs ir pilnībā mainījies, bet tikšanās mums ir kā prelūdija kādam alus kausam. Daudzi apskauž, kā var būt tik noturīga draudzība, neraugoties uz to, ka visiem jau ir savas ģimenes,» Ingmāra balsī ieskanas gandarījums par noturīgo draudzību. Savukārt vasarā viņa sidrs pieder golfam. Ingmārs stāsta: «Ja katru dienu esi vienā telpā ar cilvēkiem, kas ar kaut ko ir saslimuši – gripu vai golfu –, agrāk vai vēlāk arī pats saslimsti. Ar golfu ir tā – vai nu aizbrauc un tur paliek, vai arī saprot, ka nepatīk. Man iepatikās.» Ingmārs vērtē, ka katra golfa spēle ir pilnīgi atšķirīga no iepriekšējās, – katru reizi bumbiņa ir kaut kur citur un arī maršruts mainās. «Gandarījums par iespēju pārvarēt sevi, sacensība ar laukumu un vismaz daži superīgi sitieni, ko vērts atcerēties,» Ingmārs nosauc spēles ieguvumus un apstiprina, ka stereotipiskie priekšstati par golfu kā relaksējošu izklaidi baltās biksēs ir maldīgi.
Ingmāra aizraušanās ir arī pasaules izzināšana. «Kad rodas iespēja ieraudzīt interesantas pasaules vietas, tas ierauj azartā un gribas izzināt pretstatus, lai ir ko salīdzināt,» viņš pauž savu redzējumu, atzīstot, ka «profesionālais ceļojumu režīms neatstāj daudz iespēju ekskursijām». Tāpēc Ingmāram ir apņemšanās: vismaz reizi gadā aizbraukt uz vietām, kas paliek tradicionālo sporta maršrutu neskartas. «Uzskatu, ka tas ir sakarīgāks veids, kur ieguldīt naudu, nekā katru gadu pirkt jaunu telefonu,» viņš pamato. Spilgtākos iespaidus Ingmāram dāvājis ceļojums pa Islandi – viņš atzīst, ka tādas krāsas kā tur nekur citur pasaulē nebija redzētas. «Tāpēc es tur labprāt atgrieztos vēlreiz. Mežonīgās dabas un krāsu kontrastu dēļ. Man patīk pretstati,» viņš gremdējas atmiņās.
Profesionālais izaicinājums
Šīs Ingmāra profesionālajā karjerā būs piektās olimpiskās spēles, kuras vērot klātienē un vienam no pirmajiem medijos atspoguļot gan uzvaras, gan rūgtos zaudējumus, – pirms tam viņš bijis Turīnā, Vankūverā, Pekinā un Londonā. Stāstot par emocijām, kas pavada, klātesot tik nozīmīgā pasākumā, Ingmārs teic: «Iespaidiem laika nepaliek. Tas šajā profesijā ir vislielākais izaicinājums. Darbu grafiks ir tik saspringts, ka reizēm gulēšanai atliek vien trīs četras stundas. Tā ir vieta, kur, pārbraucot no punkta A līdz punktam B, nākas rakstīt, stāvot kājās piebāztā autobusā, un kur blakus esošie cilvēki dara tieši to pašu. Tā ir pilnīgi cita pasaule.»
Viedoklis par 2014. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietu Ingmāram jau ir. «Ar draugiem bijām aizbraukuši uz Sočiem 2011. gadā. Pirmkārt, gribējās redzēt, kāds bija mūsu vecāku sapņu galamērķis, bet, otrkārt, vēlējos zināt, kā tur viss izskatījās, pirms olimpiskā mašinērija visu bija saēdusi. Vasaras kūrortā sarīkot ziemas olimpiskās spēles iespējams tikai un vienīgi, kardināli ārdot un būvējot,» viņš vērtē un atzīst, ka netiek pāri pirmajam priekšstatam par redzēto. Ingmārs ar interesi gaida iespēju ieraudzīt vietas, kurās bijis pirms diviem gadiem, lai izvērtētu, kā viss mainījies: «Redzēsim, kā būs uz vietas, kā pasākums būs noorganizēts. Pagaidām ir sajūta, ka tās būs nedabiskākās ziemas olimpiskās spēles, kādās nācies būt.»
Vērtējot Latvijas sportistu izredzes, žurnālists izsakās pozitīvi, vien bilst: «Jāteic, ka sporta žurnālistiem ir vairāk darba, ja rezultāti ir negatīvi, – tad ir vairāk stāstu, emociju, atklāsmju. Bet cerams, ka šoreiz vairāk būs labo rezultātu!» Īpaša intriga Ingmāram ir par atklāšanas un noslēguma ceremonijām, jo tieši šie rituāli, pēc viņa domām, visspēcīgāk raksturo vietējo kultūru un rīkotājvalsts mentalitāti.
