Ziemas smaržas un ēnu spēles Minkānos

«Ciemiņi mūsu mājās ir parasta parādība. Esam novērojuši, ka izteiktākais ciemiņu laiks ir augusts. Lielākoties tie ir draugi un paziņas, bet, ja gadās kādi svešāki, tad tie visbiežāk ir draugu draugi. Reizēm sanāk uzņemt arī ekskursantu grupas,» saka gleznotāja Gundega Rancāne, kas kopā ar tēvu koktēlnieku Antonu Rancānu mīt mājās Minkāni pašā Makašānu viducī.

 Mūsu sarunu pavada rimta pulksteņa tikšķēšana un tikko ceptu speķa raušu glāsmainā smarža. Tādi viņi ir – viesmīlīgi un caurcaurēm mākslinieki.

Omulību, kas svētku laikā mājo Gundegas un viņas tēva mājās, ir grūti ietērpt vārdos. Tur sadzīvo terpentīna bohēmiskais smārds, pavarda siltums un teju divdesmit lielu un mazu kaķu nagu skraboņa pret pagalma akmeņiem. Nebūtu melots, sakot, ka viņu dzīve rit skolas pagalmā – Rancānu nams laiku laikos bijis daļiņa no Makašānu amatu skolas (tagad Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas), bet viņu dzīves cieši savijušās ar skolas kņadu.

Saista dzīvi ar mākslu

Makašānos Gundega dzīvo kopš bērnības. Tētis nāk no Nautrēnu pagasta, vietas, kas tautā labāk zināma kā Rogovka, no kurienes cēlušies daudzi mākslinieki un kultūras darbinieki, mamma dzimusi apmēram kilometru no Makašāniem, bet, kopš Lūcijas un Antona dzīves savijušās, šis nams vienmēr bijis viņu mājas. «Es pati esmu šeit dzimusi, uzaugusi un mācījusies līdz 8. klasei. Pēc tam iestājos Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk Mākslas akadēmijā. Pēc vidusskolas uzreiz sāku strādāt. Vēlāk ieguvu arī maģistra grādu izglītības vadībā. Šobrīd jau divus ar pusi gadus vadu šo skolu pēc mammas aiziešanas viņsaulē,» nosaka Gundega.

Taujāta, kā nolēmusi saistīt savu dzīvi ar mākslu un arvien atgriezties Makašānos, Gundega stāsta: «Tas sanāca ļoti dabiski. Vienmēr apkārt bijusi māksla un radoši cilvēki. Mani vienmēr ņēma līdzi uz pasākumiem, izstādēm un citiem sarīkojumiem, un tā tas viss soli pa solim arī sanāca. Jau agrā vecumā zināju, ka saistīšu savu dzīvi ar mākslu. Kamēr mācījos pamatskolā, bija idejas par modes dizainu. Kādreiz ļoti daudz šuvu – atmodas laikā, kad veikalos nekā nebija un gribējās labi izskatīties. Arī tagad ik pa laikam sev kaut ko uzšuju.» Līdzās skolas vadīšanai Gundega arī māca vizuālo mākslu vidusskolēniem. Par kolēģi viņa var dēvēt arī tēti Antonu, kurš, ilgus darba gadus aizvadījis skolā, vēl joprojām māca kokapstrādi lielākiem un mazākiem skolēniem.

Ziemas ēnu spēles

No septembra līdz Jāņiem mākslinieces dienas lielākoties aizrit skolā, bet, protams, arī gleznošana un sadzīve esot neatņemamas ikdienas sastāvdaļas. Iedvesma jauniem mākslas darbiem Gundegai esot nemitīgi. «Esmu pieradusi tādā kā atmiņu rullītī krāt vizuālos iespaidus, bet tad, kad tie jau uzkrāti biezā slānī, sāku gleznot. Pavasarī varu gleznot rudeni un otrādi, ja gadās, ka tajā laikā kaut kas cits ir darāms. Ideja nekur nepazūd, tā savu laiku domās nosēž.» Konkrētu savu gleznu skaitu Gundega nevar nosaukt, vien aptuveni lēš, ka to varētu būt ap trijiem simtiem. «Gleznas ir pa visu pasauli, jau visos kontinentos,» to radītāja nosmej. Piemērota gleznošanai, kā saka pati Gundega, esot ziema: «Tad ir ļoti krāsainas gaismas un ēnas – mirdzumi, ultramarīns, violetais, ļoti daudz toņu. Vismazāk ko gleznot ir vasarā, jo tad viss ir vienādi zaļš.» Lai atrastu laiku gleznošanai, māksliniece uzskata, ka ārkārtīgi svarīga ir pašorganizācija un pareiza laika plānošana. «Sanāk ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem, bet, arī staigājot pa darbnīcu, es domāju, kurai gleznai es ko papildināšu. Tas netiek aizmirsts.»

Vasaras tveicē atslodzei no atbildīgā darba skolā un iespaidu tveršanai Gundega labprāt rušinās pašas dārziņā. «Darbā bieži nākas sastapties ar spriedzes

situācijām un pieņemt lēmumus, tāpēc brīvajā laikā man patīk nodoties nodarbēm, kur var koncentrēties tikai uz rezultātu. Ja ravēju dārzu, tad tas būs izravēts, ja piesienu tomātus, tad tie turēsies pie mietiņiem. Tieši tik vienkārši. Lai gan nav tā, ka augu dienu pavadu dārzā. Esmu sapratusi, ka kaut kas ir jāuztic arī citiem, tāpēc eksāmenu un izlaidumu laikā ravēšanas darbus uzticu kādai tantiņai, kam samaksāju par to,» viņa atklāj.

Gardas smaržas virtuvē

Runājot par ziemas saulgriežu un jaunā gada gaidīšanas laiku, gleznotāja atklāj, ka neesot pārāk liela klasisko svētku piekritēja – viņu vairāk saistot pagāniskie saulgrieži. «Kopš nomira mamma, vairs nevēlos nest svētkos istabā egli, tā vietā aizvedam mazu eglīti uz kapiem. Man nav nekas pret, kad sagribēšu, atkal nesīšu,» Gundega nosvērti stāsta. «Brīvās dienas, klusums un brīdis, kad mājās ir abi mani vīrieši (tētis Antons un dzīvesdraugs Oskars – aut.), siltums un miers mudina sevi un mīļos palutināt ar gardām smaržām,» viņa atzīstas. Gundega teic, ka labprāt rosās pa virtuvi, kā īpašu brīvdienu mirkli minot cepeškrāsnī ceptas tīģergarneles ar paštaisītu ķiploku mērci, piedzerot atsvaidzinošu baltvīnu. Pīrāgus svētku laikā viņa cep pēc mammas Lūcijas iemācītās receptes – ar parastu rauga mīklu, speķīša un sīpolu pildījumu un apziestus ar zeltainu olu.

«Parasti svētku svinēšana noris pēc izjūtām, speciāli neko neplānojam. Svētku galdu klājam atkarībā no tā, kad ir laiks visiem kopā sapulcēties. Svinam spontāni – izdomājam un svinam. Mēs viens otru Ziemassvētkos neapdāvinām. Labprāt dāvinu citās dienās, ja vien atrodu kaut ko, kas man saistās ar konkrēto cilvēku – tā tikpat labi var būt novembra trešdiena. Bet nenoliedzami, šajā laikā gribas siltumu un pīrāgu smaržu,» Gundega neslēpj. Kad maltīte jāgatavo mīļajiem, parasti tiekot kopīgi izspriests, ko celt galdā, vadoties pēc visu vēlmēm un izjūtām, bet idejas par kulinārijas apvāršņiem atnākot pašas. «Ne bieži, bet tomēr ik pa laikam sanāk būt kādā restorānā, arī no citām zemēm aizgūstu kādu recepti. Reizēm kāds kaut ko interesantu iesaka. Bet jebkurā gadījumā katram sanāk citādi.»

***

Gundegas Rancānes iecienītākā pīrādziņu recepte

Rauga mīkla

Uzsilda 1,5 litrus piena, pievieno 6 ēdamkarotes augu eļļas, 2 vai 3 šķipsnas sāls, 3 saujas cukura. Visu maisa, līdz sāls un cukurs izšķīst. Atsevišķā trauciņā nelielā daudzumā silta ūdens izšķīdina 1 paciņu sausā rauga, pievieno to piena un eļļas maisījumam. Tad pakāpeniski liek klāt apmēram 0,5 kg miltu, visu pakāpeniski ar rokām mīcot, līdz mīkla kļūst bieza un nelīp pie rokām. Tad to liek viegli siltā vietā un ļauj izaugt, līdz tās apjoms palielinājies vismaz 2 reizes.

Pildījums

Mazos gabaliņos sagriež 0,5 kg cūkgaļas krūtiņas, 4 lielus sīpolus un apcep iepriekš uzkarsētā pannā. Pievieno lauru lapas, sāli, piparus, var arī ķiploku. Cep, kamēr gaļa ir zeltaini brūna. Tad notecina liekos taukus, un pildījums gatavs.

Pagatavošana : Kad mīkla gatava, to izrullē 0,5 cm biezumā un ar kādu apaļu formu izspiež pīrādziņu formu, kurā liek sacepto gaļu. Rūpīgi aizlipina pīrādziņa vēderu, lai cepoties nepārplīst. Sagatavo olas maisījumu pīrādziņu glazēšanai, kam nepieciešama 1ola, 1 ēdamkarote cukura, mazliet piena. Ar otiņu noklāj pīrādziņus. Cep 200 grādu temperatūrā, līdz tie kļūst zeltaini brūni. Gatavos pīrādziņus, kamēr karsti, vēlreiz noklāj ar olas maisījumu, lai tie kļūst spīdīgi.